– Kāds tad ir šā brīža stratēģiskais redzējums uz LMS kolekcijas nākotni? 0
Ieva Kalniņa: – Visu laiku esmu bijusi ļoti striktās pozīcijās, ka kolekcijai kā nedalāmai vērtībai ir jāpaliek pie Mākslinieku savienības. Manuprāt, ir traki, ja autentisko vēsturi sadala un sāk veidot subjektīvas, pie tam vēl laicīgi definētas interpretācijas. Pateicoties tam, ka LMS visu laiku ir bijusi trūkumā gan no finanšu, gan darbaspēka viedokļa, esam no defekta ieguvuši efektu – ir viena autentiska kolekcija, padomju laikmeta piemiņas zīme. Protams, nevienu mirkli to nesaistu kopā ar ēku. Tomēr esmu spiesta pateikt skaļi – tajā brīdī, ja būtu pilnīgi visi pierādījumi, ka kolekcija ir kritiskā stāvoklī, tad, protams, labāk ir to atdot valstij. Un šeit mans senais pārmetums Kultūras ministrijai par nespēju vadīt sadarbību ar tik nopietnu kolekcijas turētāju kā LMS. Kad ministrija rada situāciju – ja jūs kā fabrikā šogad ierakstīsit tik un tik darbus nacionālajā krājumā, tad mēs jums piešķirsim tik un tik naudas –, tā jau pašos pamatos nav ētiska.
– Vai KM nebūtu jābūt aktīvākai nostājai saistībā ar šo kolekciju un it sevišķi tās nacionālā krājuma daļu?
S. Voldiņš: – Valstij patiešām nav nekāds pašmērķis pārņemt šo kolekciju, un ir pilnīgi skaidrs, ka tā jāsaglabā vienota. Būsim atklāti – ja pat valsts to vienā dienā pārņemtu vai tā tiktu uzdāvināta, to nebūtu kur likt. Taču atceros vienu no manas dzīves spilgtākajām tikšanās reizēm 2005. vai 2006. gadā LMS valdes sēdē, kur centās pieņemt lēmumu par kādu tēmu. Varēja skaidri redzēt, ka valdes rīcība bija klaji destruktīva. Tāds bija fons, uz kāda ministrija centās risināt šos jautājumus.
I. Dobičins: – Ir pagājuši desmit gadi!
S. Voldiņš: – Tieši tā. Protams, piekrītu, ka valsts savā ziņā finansējumu ir izmantojusi kā burkānu, lai spiestu uz vēl kādas daļas iekļaušanu nacionālajā krājumā. Taču cita mehānisma, kā to darīt, acīmredzot nav bijis, jo arī otrai pusei ir savi pienākumi un tas ir – darbu iekļaušana nacionālajā krājumā, jo šādi ir garantēta juridiskā aizsardzība. Un vēl – raugoties uz kultūras NVO sektoru, LMS ir resursiem bagātākā organizācija. Tas attiecas kā uz kolekciju, tā uz nekustamajiem īpašumiem un biedru skaitu. Taču neredzam, ka LMS būtu spējīga šo resursu adekvāti izmantot.
I. Dobičins: – Nepieciešams ilgtermiņa sadarbības līgums starp KM un LMS uz privātās un publiskās partnerības principiem, kurā tiek atrunātas abu pušu saistības un mērķi. Kamēr sadarbība eksistē projektu atbalsta līmenī, tas nav nopietni vērā ņemams veids.
I. Heinrihsons: – LMS kolekcija nav tapusi kā “kolekcija”. Pareizāk, tas ir darbu kopums, kas nav viennozīmīgi kvalitatīvs, kā tas tiek pieņemts. LMS muzeja pamatfonds būtu jāveido no ekspertu mērķtiecīgi atlasītām autoru kolekcijām vai atsevišķiem darbiem, pārējos darbus deponējot plašākam sabiedrības lokam. Būtu jāatrod valsts vai privāts fonds, kas, kolekcijai juridiski paliekot LMS kolekcijas statusā, dotu vietu tās atbilstošai uzturēšanai un eksponēšanai.
J. Jurjāns: – Pieļauju, ka viens variants varētu būt tāds – kolekcija kā vesela vienība tiktu deponēta valstij ar zināmiem nosacījumiem.
I. Burāne: – Pirms desmit gadiem biju absolūti pret to, ka šī kolekcija būtu jāatdod vai arī jādeponē valstij. Šobrīd uzskatu – valsts ir atbildīga par šo kolekciju tieši tāpat kā par visām kultūras vērtībām Latvijā neatkarīgi no īpašuma formas. Kā šos jautājumus juridiski kārtot, ir cita lieta. Šī kolekcija, tāpat kā ikvienas pilsdrupas, muižas, baznīcas pieder katram Latvijas pilsonim. Mūsu kultūras un mākslas vēsture bez tās nav ne apgūstama, ne saprotama. Gatavojoties šai diskusijai, Mākslas akadēmijā daudziem kolēģiem vaicāju, kas ir šobrīd jādara ar LMS kolekciju, un gandrīz visi bija pārliecināti, ka valstij par to jāuzņemas atbildība. Taču šobrīd māja, kurā glabājas kolekcija, ir morāli novecojusi, ārzemniekus es uz turieni nevedu.
I. Dobičins: – Gadā mūs apmeklē 2000 līdz 2500 apmeklētāju, arī ārzemnieki, un vēl nāk klāt Muzeju nakts, Baltā nakts un citi sarīkojumi.
B. Guste: – Kā muzeja lietotājs, kas vada lekcijas studentiem, priecājos, ka LMS muzejs ir pieejams visiem un pilnībā apgāž dažkārt neprofesionāļu vidē bieži dzirdēto uzskatu par padomju mākslu kā drūmu, neizteiksmīgu un neinteresantu. Atklātajā krājumā katram pašam ir iespēja izvilkt to gleznu stendu, ko viņš tieši vēlējies. Tas ļoti noder pasniedzējiem, veidojot savu stāstu – var, piemēram, lekciju veltīt tikai Leonīdam Āriņam, kuram atvēlēta atsevišķa telpa ar 18 gleznām.
I. Burāne: – Ja runājam par mākslas uztveres problēmām, Atklātais krājums tomēr nav labākais risinājums, jo šī uztvere ir meditatīvs process. Raustīt režģus, uz kuriem nekvalitatīvi blakus sakārti atšķirīgi un savā starpā disonējoši mākslas darbi, nav labākais variants.
I. Kalniņa: – Viena iespēja – viss paliek pa vecam, un jautājums ir par formu, kādā ministrija atbalsta LMS, lai tā profesionāli kvalitatīvākā veidā tehniski izietu akreditācijas procesu. Neredzu problēmu, kāpēc LMS nevarētu arī turpmāk deponēt darbus dažādiem muzejiem un izstādēm, tāpat kā to dara jau šobrīd. Nesaskatu obligātu nepieciešamību mainīt īpašuma tiesību turētāju. Otrs variants jau saistās ar valsts atbildību – ja valsts izveido ekspertu komisiju, kas pierāda, ka apstākļi, kādos glabājas kolekcija, nekam neder, un tad izmanto unikālo iespēju to pārņemt.
G. Skutele: – Ļoti svarīga ir tieši valsts nostāja pret kultūras notikumiem, kas piedzimuši ne Latvijas brīvvalsts laikā.
I. Burāne: – Valsts taču nevar atbalstīt katru privātu biedrību!
I. Dobičins: – Mums ir īpašums, telpas ekskluzīvā vietā… Plāns paredz atvēlēt trīs stāvus muzejam. Protams, jāveic ēkas siltināšana un šo triju stāvu pārbūve muzejam. Tomēr tam būs vajadzīgs atbalsts, jo ar savu finansējumu varam tikai muzeju uzturēt un padarīt pieejamu.
