– Mūsu lasītāji ir vaicājuši – kāds pamats ir šim īpašuma statusam, ka kolekcija ir sabiedriskas organizācijas LMS privātīpašums? 0
S. Voldiņš: – Kā juristam man patīk runāt pēc dokumentiem un neesmu redzējis visus dokumentus, kas saistās ar LPSR LMS tiesību pārņemšanu. Cik varu spriest, tad ir pastāvējusi atsevišķa vienība – LPSR Mākslas fonds –, kas arī pēc padomju likumiem ir bijis šķirts no valsts. Faktiski veidojās divi fondi – vienā valsts pirka mākslas darbus no Kultūras ministrijas līdzekļiem, kas šobrīd atrodas Latvijas Nacionālā mākslas muzeja krājumā, un otrs, kura iepirktie darbi palika Latvijas Mākslinieku savienības rīcībā. Deviņdesmitajos gados reorganizējoties šis īpašums nonāca pie tagadējās LMS. Šis īpašuma statuss nekad nav juridiski apstrīdēts, šobrīd to pat juridiski nevarētu izdarīt.
– Dobičina kungs pēdējā laikā ne reizi uzsvēris, ka redz kolekcijas nākotni vienotā LMS muzeja kompleksa struktūrā. Tajā pašā laikā muzeja šā brīža darbības modelis nerada pārliecību, ka ir ilglaicīgs, jo nevienam taču nav šaubu, ka pilnīgi visai kolekcijai jābūt dokumentētai, perfekti inventarizētai, jāievēro īpaši glabāšanas režīmi, jāveic izpēte utt. Muzejs to šobrīd nespēj paveikt. Savukārt šī situācija rada pamatu bažām un dažādām šaubu “ēnām”, kas ik pa laikam pavīd…
Ingrīda Burāne: – Kā var nebūt šaubu ēna, ja pašievēlējies LMS priekšsēdētājs šobrīd ir gan muzeja vadītājs, gan fondu glabātājs, kas ir pretrunā ar Muzeju likumu.
S. Voldiņš: – LMS muzejs nav akreditēts. Šā statusa iegūšanu redzam kā stratēģijas virzienu. Protams, akreditēta muzeja statusa iegūšana saistās ar dažādām prasībām – tajā skaitā viena no pirmajām ir normāla krājuma uzskaite, kas pašlaik nav veikta. Šo šaubu ēnu lielā mērā būtu noņēmis tas, ja inventarizācija būtu sākusies daudz agrāk.
I. Burāne: – Tur ir kāda nianse – šī inventarizācija patiesībā visu laiku ir notikusi, bet tai bijušas dažādas pakāpes un mērķi. Varam tikai pateikties ilggadējai krājuma glabātājai un sargātājai Astrīdai Valterei – bez viņas satvēruma kolekcija varbūt būtu jau sen izputināta un aizlaista pa vējam. Jo atsevišķiem LMS biedriem ir bijuši dažādi viedokļi par to, kas ar to jādara, kā tā jāglabā un kas vispār ir vai nav jāsaglabā. Pati esmu piedalījusies glezniecības fondu revīzijās un inventarizācijās, bet vēlāk atgāju nost no tā visa, jo man nelikās ētiski vai pareizi šādā veidā izturēties pret kopkrājumu – dalot to pakāpēs vai šķirās, kas jau principā bija nepareizi.
I. Dobičins: – Ar 2014. gada 1. novembri tomēr ir noticis svarīgs pavērsiens LMS muzeja vēsturē – līdz šim tas pastāvēja kā projekts, un muzeja fragmentārā attīstība notika atsevišķu KM un VKKF piešķīrumu ietvarā. Tagad visi šie izdevumi tiek plānoti noteiktā budžeta ietvarā. Taču šobrīd, inventarizācijas laikā, nevaram pieņemt muzeja krājuma glabātāju, jo neviens nevēlēsies uzņemties atbildību par krājumu, par kuru nav precīzu ziņu. Noslēdzoties šim procesam, LMS muzeja attīstības plānā ir – un es ceru arī uz KM atbalstu un sadarbību – piecas darbinieku štata vienības, kas nodarbosies gan ar kopējo tā stratēģiju, gan ar visiem svarīgajiem muzeja darbības punktiem.
