Vai Latvijas izglītības sistēma bērniem aizver durvis uz nākotni? Ģimene, kas nupat atgriezusies Latvijā, spiesta domāt par aizbraukšanu 0
“Šobrīd diemžēl paralēli skatām iespēju atgriezties tālmācībā kādā Austrālijas skolā, jo pašreizējā situācija un izglītības sistēma Latvijā nav labvēlīga tiem, kuriem ir alternatīvi uzskati,” tā Viktorijas Slavinskas-Kostigovas “OgreNet” publicētajā intervijā atklāti pauž uz dzīvi Latvijā atgriezusies ģimene, kuras bērni pirmos dzīves gadus aizvadījuši tēta dzimtenē.
Divu bērnu mamma Laura Vecmane-Bārtleta labprāt dalās savā stāstā par to, ka, lai arī Latvijā gaisā virmo virsraksti par dažādību un vienlīdzību, tie sadrūp praktiskajā ikdienā, piemēram – bērnu izglītības iespējās. Īpašs saasinājums jūtams pēc nupat Saeimas Izglītības, kultūras un zinātnes komisijas deputātu trešdien atbalstītajiem grozījumiem Izglītības likumā, kas paredz trīs gadu laikā atteikties no pamatizglītības apguves tālmācībā. Viņa saka – Latvija vienkārši ar šādu nekompetentu soli aizvērs sev durvis uz nākotni. Ģimenes kā mēs vienkārši te nepaliksim, ja jutīsim, ka mūs te nevienam nevajag.
Laura stāsta: “Mūsu ģimene atgriezās Latvijā no Austrālijas 2023. gada vasarā. Sākotnēji turpinājām attālināti bērnu skološanu vienā Austrālijas skolā. Dabiski radās vēlme iesaistīties vietējā kopienā, lai bērni, kuriem šobrīd ir 13 un 11 gadi, mijiedarbotos ar vienaudžiem, iepazītu Latvijas kultūru un apgūtu latviešu valodu. Abi bērni ir dzimuši Austrālijā un tētis ir austrālietis. Dzīve noritēja ciešā saiknē ar vīra ģimeni un vecākiem un tādēļ bērniem neizdevās apgūt latviešu valodu. Sapratu, ka mums jāatbrauc padzīvot uz Latviju, lai bērniem nepazustu saikne ar manu zemi un ģimeni.
Tādēļ iestājāmies vietējā mazā Valdorfskolā, kuru diemžēl pēc gada likvidēja.
Bērni iestājās arī vietējā mākslas un mūzikas skolā, jo ir radoši pēc dabas, mēs skatījāmies uz citām skolu iespējām Latvijā, jo esam pieraduši pie alternatīvas izglītības programmas, kuras ietvaros bērni var apgūt ne tikai akadēmiskas prasmes, bet reālas dzīves prasmes, darboties pie dabas, rūpēties par dzīvniekiem. Mūsu prioritātes ir – spēt nodrošināt bērniem izaugsmes iespējas, balstoties uz viņu individuālajām spējām, talantiem, dotībām un dzīves ritmu. Un tā kā tēta darbs ir attālināti un man pašai radoša profesija, mēs paši varam lieliski nomenedžēt gan laiku ģimenē, gan bērnu skološanu,” plašāk savu ikdienu apraksta divu bērnu mamma Laura.
Šobrīd viņas bērni mācās mājmācības programmā pēc Valdorfskolu izglītības programmas Rīgas pamatskolā “Būsim”. Papildus bērni iet uz latviešu valodas privātstundām. Tomēr diemžēl un ne ar vieglu sirdi jaunā sieviete saka – “Mēs paralēli skatām iespēju atgriezties tālmācībā kādā Austrālijas skolā, jo pašreizējā situācija un izglītības sistēma Latvijā nav alternatīvu uzskatu cilvēkiem labvēlīga. Lai gan tiek popularizēta vienlīdzība un sabiedrības dažādība, tie šķiet tikai tukši saukļi, jo reāla rīcība ir pret to, ko praktizē kaut vai mūsu kaimiņu valstī Igaunijā un citās skandināvu valstīs, kur tomēr ir daudz lielāka pieredze un pozitīvi piemēri izglītibas jomā.”
Austrālijā izglītība mājskološanā un tālmācībā ir atļauta, pēc tam nodrošinot jauniešiem brīvas iespējas iegūt profesiju sev saistošā jomā.
“Kādēļ Latvijā izglītības kvalitātes kritērijs tiek balstīts tikai uz centralizēto eksāmenu rezultātiem? Tas ir nesaprotami, jo katram bērnam var vienkārši gadīties slikta diena un, ja viņam nepadodas matemātika, varbūt viņš ir fantastisks mākslinieks. Runājot par sliktām sekmēm angļu valodā, kas tiek minēts kā iemesls zemajam tālmācības līmenim, mūsu ģimenei ir radies pretējs iespaids. Esam saskārušies ar bērniem no visdažādākajām skolām Latvijā, un Latvijas bērnu spēja saprasties angliski ir augstā līmenī, pateicoties tehnoloģijām un medijiem, nevis skolai. Tas ir bijis šķērslis, lai mūsu bērni apgūtu latviešu valodu ātrākā laikā. Ne jau katram bērnam jākļūst par angļu valodas gramatikas skolotāju. Pati strādāju mākslas skolā un man bieži bērni uzdod šādu jautājumu – kādēļ skolotājs var visu dienu mācīt vienu priekšmetu, bet bērnam ir visu laiku jāzina un jāprot viss? Tas taču ir tik loģisks jautājums!
Kad, kurā skolā, bērniem ir atļauts vienkārši būt bērniem? Rodas iespaids, ka cilvēki, kas tik pārliecinoši uzdrīkstas izlemt šādā lietā par citiem un balstās uz sliktiem angļu valodas līmeņa rādītājiem, vienkārši paši neprot angļu valodu un neseko līdzi ne globālajam pasaules tendencēm izglītībā, ne darba tirgū notiekošajam. Jo lai cik tas nebūtu dramatiski, cilvēku darba spēku tirgū strauji nomaina robotika un mākslīgais intelekts, tāpēc vienīgais, ar ko cilvēks spēs nākotnē konkurēt darba tirgū lokāli un globāli būs radošums, emocionālā inteliģence, iejūtīgums darbā ar cilvēkiem un dzīvniekiem, inovācija.
Kvalitatīva izglītība bērnu sagatavo potenciālās nākotnes vajadzībām saskaņā ar to, ko prasa laikmets, un tas ir maldīgs priekšstats, ka to zin un var izlemt tikai valsts institūcijas darbinieki.
Šīs radošās prasmes netiek augstu vērtētas valsts institūcijās, kas popularizē bērnu izglītošanas kombinātus, kur masveidā sagatavo darbaspēku. Bet kam tieši un ko gatavos? Es neesmu pret skolu kā tādu, bet es esmu par izvēles iespējām tiem, kas varbūt vēlas pamēģināt kaut ko citu, īpaši, ja tas jau lieliski darbojas citās valstīs. Latvija vienkārši ar šādu nekompetentu soli aizvērs sev durvis uz nākotni. Ģimenes kā mēs vienkārši te nepaliksim, ja jutīsim, ka mūs te nevienam nevajag. Tāda politika ir savas tautas nosmacēšana. Tā vietā lai radītu apstākļus, kur cilvēki varētu brīvi uzplaukt, viņus grib pārveidot, novienādot. Vai tā nav pagājušā laikmeta – komunisma pazīme?
Šāda rakstura likumprojekta izstrādes procesā tiek grauts ne tikai valsts, kā demokrātiska valsts, prestižs, bet arī uzticība valstij. Tas pēc būtības ir autoratīvas valstiskās iekārtas demonstrējums, jo netiek ņemts vērā aptuveni 11 000 bērnu ģimeņu izvēle. Neuzticības izrādīšana tik lielam skaitam savas valsts iedzīvotāju ir ļoti destruktīva rīcība. Aiz katra bērna, tomēr vairākumā gadījumu stāv vismaz 2 vecāki – pieauguši, par sevi izlemt spējīgi cilvēki ar savām konkrētām ģimenes vajadzībām un vērtībām,” tā pauž Laura Vecmane-Bārtleta.
