Vai Latvijas brūnaļas pavisam izzūd? 16
Ingrīda Mičāne, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Latvijas brūnaļa, kādu to atceras vecākās paaudzes lauku ļaudis un kāda tā bija attēlota uz divlatnieka, Latvijas lauku ainavā šodien ir retums. Pa kādai vien, šur tur viensētās.
Lai gan veselīga ilgdzīvotāja ar treknu pienu, brūnā gotiņa izslaukuma daudzuma ziņā zaudē melnbaltajām Holšteinas govīm, tādēļ tās turēšana kūtī ir drīzāk sentimentāls, nevis ekonomisku apsvērumu diktēts solis.
Vēl 80. gadu sākumā Latvijā bija ap 142 000 Latvijas brūno, bet patlaban tie ir nepilni divi simti.
Saglabā gēnus un veido jaunu paaudzi
Tomēr lietas pamazām iet uz labo pusi, pateicoties zinātnieku darbam ģenētikas jomā.
Latvijas Šķirnes dzīvnieku audzētāju savienības ciltsdarba speciālists Māris Līdaks stāsta, ka patlaban saistībā ar Latvijas brūnās selekciju pastāv divi virzieni.
Pirmais ir tā dēvētā saglabāšanas programma. Tā šobrīd aptver 180 govis un telītes, kuras nav “izmainītas”, proti, ir tieši tādas kā to ciltsmātes ulmaņlaikos, no kuru piena kūla slaveno, eksportam paredzēto Latvijas sviestu.
Otrs virziens – jaunās paaudzes brūnaļas, kas “uzlabotas” ar citu šķirņu asinīm, izmantojot Dānijas un Vācijas sarkano, Holšteinas-Frīzijas un Zviedrijas sarkanraibo un Šveices šķirni, un to rosināts saukt par Eiropas sarkano šķirni. Patlaban Latvijā ir ap 20 000 šādu gotiņu.
Jaunās paaudzes brūnajām ir saglabāta ģenētiski raksturīgā izturība, stipra veselība, tās ilgi dzīvo un, galvenais, dod daudz piena. Vienā laktācijā 12 000–14 000 litru, tātad 45, pat 50 litrus dienā.
Turklāt pienam ir īpaši laba garša, liels olbaltuma un tauku daudzums, no tā sanāk ļoti gards sviests, siers un citi kvalitatīvi produkti.
“Ja vienā saimniecībā ir gan brūnās, gan melnbaltās Holšteinas šķirnes govis, visas pienu dod līdzvērtīgi, tomēr tieši brūnās, ja vien saimnieks parūpējas par kārtīgu ēdienu, dos ļoti treknu pienu.
Ir bijis labs progress – vairāku gadu gaitā esam ieguvuši labas šķirnes īpašības,” teic Māris Līdaks. Viņš arī akcentē, ka vietējo mājdzīvnieku šķirnes ir nacionāla bagātība, par kuras saglabāšanu un tālāku pilnveidošanu atbildību uzņēmusies valsts. Tā ir ne tikai apmaksāta ģenētikas izkopšanas programma, bet arī atbalsts brūnaļu turētājiem – 72 eiro gadā par vienu gotiņu.
LLU tur rūpi
Lielākais brūno gotiņu skaits joprojām ir LLU Mācību un pētījumu saimniecībā “Vecauce”. Galvenais uzdevums – pasargāt šķirni no izzušanas un vienlaikus veikt pētījumus.
Saimniecības vadītājs Indulis Ieviņš stāsta, ka šosezon saimniecībā ir 49 slaucamās brūnās šķirnes govis, tostarp deviņas cietstāvošās, 13 grūsnās teles, kā arī 30 telītes. Līdz gada beigām būšot vēl 25 teliņi. Latvijas brūnās dzīvo vidēji 7,5 gadus, kas ir par pusotru gadu vairāk nekā holšteinietēm.
Tātad arī dzīves laikā saražotā pieniņa būs vairāk. Īpaši turēšanas apstākļi brūnaļām nav vajadzīgi. Vecaucē parasti ir piesietā turēšana, bet vasaras sezonā ganāmpulks iet ganos. Savukārt jauna kūts ar nepiesieto turēšanu – kā pamatganāmpulkam – pagaidām vēl tikai plānos. Vai ir kāda īpatnība turēšanā?
“Jā, ir gan problēma ar ragiem, jo ragainās gotiņas nevar likt kopā ar atragotajām, tad vienas terorizē otrās un, kamēr notiek hierarhijas noskaidrošana, pastāv lielāks traumēšanās risks,” stāsta I. Ieviņš.
Jautāts, vai ar laiku brūnaļas iepretim holšteinietēm atkal nebūs vadošās Latvijas lauku ainavā, viņš atzīst, ka bez pamatīga atbalsta šī ideja nepiepildīsies.
“Šķiet, ka Latvijas ainavā piena govju skaits vispār samazināsies, jo saimnieciski izdevīgāk un lopiņam komfortablāk ir uzturēties kūtī nekā ārā un ciest no saules, lietus, vēja vai kukaiņiem. Kūtī tiek pasniegta bieži vien kvalitatīvāka barība nekā ganībās. Maz esmu redzējis Latvijā koptas, kvalitatīvas ganību platības.”
Paaudžu mantojums Vestienā
Latvijas brūnā šķirne reģistrēta pirms simt gadiem, un nupat šis zīmīgais gadskaitlis ar īpašu pasākumu tika atzīmēts Vestienā – vietā, kur saskaņā ar ciltsdarba dokumentiem meklējami šķirnes pirmsākumi.
Proti, Kārļa Zeltiņa saimniecībā “Mežandži” 1911. gadā ievests dāņu bullis – tēvs pirmajām divām gotiņām, kuras tad arī tikušas ierakstītas papīros kā Latvijas brūnās.
Kārļa Zeltiņa mazmazdēls vestienietis Artūrs Vīle-Bērziņš mums stāsta, ka Latvijas brūnā viņa saimniecībā ir kā paaudžu mantojums. “Kamēr vien sevi atceros, brūnās vienmēr bijušas kūtī.
Patlaban mums ir četras gotiņas, kuras kopjam un lolojam, Piena izslaukumi ir labi un kvalitāte teicama. Protams, viss ir panākts ar lielu darbu, sekojot līdzi pēctecībai un izvēloties audzēšanai tikai labākos teliņus ar veselīgākajiem rādītājiem,” tā Artūrs.
Viņš arī atzīst, ka ar tik mazu ganāmpulku liels bizness nesanākot, tomēr izvēlētais saimniekošanas veids – mājražošana – saimniecības kasē savu artavu dod.
Latvijas brūnaļu piens nelielajā dzīvesbiedres Ineses vadītajā ražotnē pārtop mājas sierā un saldkrējuma sviestā.Taujāts par brūnaļu nākotni, Artūrs teic, ka to prognozēt ļoti grūti. “Pasaule pie tagadējiem saimniekošanas veidiem izvēlas citu šķirņu gotiņas, turklāt tas nāk kopā ar jaunajām tehnoloģijām, kur nav nepieciešami lieli cilvēkresursi.
Mēs, kas vēl turam Latvijas brūno, esam palikuši stipri maz. Jābūt interesei, lai ar to saimniekotu, bet izskatās, ka zinātnieki, kaut vai Latvijas Lauksaimniecības universitātē, nav īpaši ieinteresēti, jo viss tendēts uz piena daudzumu un ātru mērķu sasniegšanu. Kas būs tālāk, laiks rādīs, bet mūsu saimniecība katrā ziņā turpinās strādāt ar Latvijas brūno.”
