Vai Latvijai vajadzīgs tiesiskās palīdzības līgums ar valsti, kurā nav taisnīgas tiesas, bet cietumi ir moku kambari? 27
Saeimai jau pārskatāmā nākotnē būs jāizšķiras, denonsēt līgumu par Latvijas Republikas un Krievijas Federācijas tiesisko palīdzību un tiesiskajām attiecībām civillietās, ģimenes lietās un krimināllietās (turpmāk – Līgums), vai arī atstāt to spēkā, naivi cerot uz Krievijas tiesu un citu tiesībsargājošo institūciju godprātību tiesiskās palīdzības jautājumos. Par Līguma denonsēšanas iespējām un riskiem žurnāla “Jurista Vārds” sadarbībā ar Latvijas Zvērinātu advokātu kolēģiju rīkotajā diskusijā 6.septembrī diskutēja juristi un tiesību politikas veidotāji.
“Krievijas uzsāktā karadarbība Ukrainā ir izgaismojusi Krievijas politiskā režīma brutalitāti un cilvēktiesību pārkāpumus gan pašā Krievijā, gan ārpus tās robežām. Tā rezultātā nosacījumu pārskatīšana sadarbībai ar Krieviju ir kļuvusi par politiski un morāli aktuālu jautājumu ne vien Latvijā, bet arī citās valstīs,” norāda likumprojekta par Līguma denonsēšanu iesniedzēji. Savukārt Saeimas Ārlietu komisijas priekšsēdētājs Rihards Kols uzsver: “Mēs redzam, ka situācija tikai un vienīgi pasliktinās, it īpaši no Krievijas Federācijas puses. Nihilisms iepretim starptautiskajām attiecībām, jebkurām starptautiskajām tiesībām un principiem.”
Arī diskusijā pieaicinātie zvērinātie advokāti, kuri šī Līguma denonsēšanas nepieciešamību skatīja kā no juridiskās, tā arī ar konkrētām lietām saistītās praktiskās puses, bija vienisprātis, – tā kā Krievijā nepastāv demokrātiskai valstij nepieciešamā varas dalīšana, tai skaitā nav neatkarīgas tiesu varas, nav iespējams arī paļauties, ka Krievijas tiesu vai izmeklēšanas iestāžu lēmumi ir tiesiski.
Kā diskusijā pauda zvērināts advokāts Lauris Liepa: “Eiropas Cilvēktiesību tiesa ir atzinusi, ka Krievijas tiesas nav taisnīgas tiesas, nemaz nerunājot par to, ka cietumi ir moku iestādes. Ir pilnīgi skaidrs, ka šī ir anomālija. Situācija ir anomāla un fundamentāli atšķirīga no 1992.-1993.gada, kad līgums tika gatavots. [..] Tātad iestājās tik būtiska apstākļu maiņa, ka līguma spēkā esamība šobrīd varētu vairs nebūt iespējama tāpēc, ka ir būtiski mainījušies kritiskie apstākļi.”
Savukārt LU Juridiskās fakultātes asociētā profesore, zvērināta advokāte Dr.iur. Inga Kačevska atgādināja, ka līgums tika slēgts 1993.gadā (stājās spēkā pēc ratifikācijas 1995.gadā), izmantojot tādu kā tipveida līgumu, ko PSRS slēdza ar citām sociālistiskajām valstīm, piemēram, Vjetnamu. Pēc viņas teiktā tajā ir daudz neatbilstību Eiropas Savienības tiesībām saistībā ar starptautiskajām privāttiesībām un Latvija, tāpat kā citas dalībvalstis, iestājoties Eiropas Savienībā, uzņēmās pienākumu pārslēgt, pārskatīt vai vest sarunas par tiem līgumiem, kas neatbilst ES tiesībām. “Šis līgums ir novecojis. Mēs šobrīd starptautiskajās privāttiesībās ļoti daudz runājam par ārkārtīgi plašu pušu autonomiju, par pušu līdztiesību, mēs runājam par vājāko pušu aizsardzību, kas ir ļoti būtiska ES, un šis te līgums vispār nenošķir vājākās puses, piemēram, patērētājus vai darba ņēmējus,” diskusijā norādīja I.Kačevska.
Zvērināts advokāts Saulvedis Vārpiņš aicināja padomāt, vai arī šodien, redzot to, kas notiek Ukrainā, mēs noslēgtu šādu līgumu ar Krieviju. “Krievijas Federācija ir agresorvalsts, terorismu atbalstoša valsts, faktiski viņa ir teroristiska valsts. Es stipri apšaubu, ka mēs šodien noslēgtu šādu līgumu, ar šodienas acīm skatoties uz to, kas notiek. Un tad ir jautājums – vai tiešām mēs dzīvotu tukšumā, vakuumā? Mēs vairs nevarētu nevienu jautājumu risināt? Tas, kas šeit notiek, ir mūsu kūtrums. Mūsu bezprincipialitāte tajā ziņā, ka savu komfortu stādām augstāk par principiem,” uzsvēra S.Vārpiņš.
Tikmēr diskusijā klātesošo valsts institūciju – Ārlietu ministrijas, Tieslietu ministrijas un LR ģenerālprokuratūras pārstāvji sliecās Līguma nepieciešamību aizstāvēt, pamatojoties gan uz to Latvijas iedzīvotāju interesēm, kam ir radnieciskas saites ar Krieviju, ģimenes lietu, piemēram ar mantojumu saistītu jautājumu kārtošanā, kā arī uz to, ka cīņai pret kriminālās pasaules saitēm starp Latviju un Krieviju nepieciešami abpusēji sakari tiesību aizsardzības iestāžu starpā. Tieslietu ministrijas Starptautiskās sadarbības direktors Ilvars Turkopuls atzina, ka visvairāk tiesiskās palīdzības lūgumus civillietās un krimināllietās – aptuveni 50%, Latvija saņem tieši no Krievijas. Savukārt LR prokuratūras starptautiskās sadarbības nodaļas prokurors Mārcis Viļums norādīja uz šīs sadarbības divpusējo raksturu. Proti, denonsējot Līgumu pastāv risks, ka Krievijas tiesībsargājošo institūciju darbinieki attieksies sadarboties ar attiecīgām Latvijas institūcijām vai arī darīs to ļoti kūtri.
Zvērināts advokāts Saulvedis Vārpiņš gan norādīja, ka bez šī abpusējās sadarbības Līguma ir virkne konvenciju, kuras arī regulē tos pašus jautājumus. “Ja mēs sakām, ka laužot šo līgumu tiksim nostādīti pilnīgā bezizejā, jautājums ir, ko dara pārējās valstis? Latvija nav visa Eiropa, Latvija nav visa pasaule, un ļoti daudzām valstīm ar Krieviju nav šāda sadarbības līguma, un visi jautājumi tiek risināti, balstoties uz konvencijām,” pauda advokāts.
Šobrīd atbildība par saprātīgu, Latvijas interesēm un demokrātiskas tiesiskas valsts standartiem atbilstošu minētā Līguma īstenošanu praksē ir Tieslietu ministrijas darbinieku, prokuroru, tiesnešu un policistu ziņā. Tomēr diskusijā izskanēja viedokļi, ka šai ziņā viss ne tuvu nav kārtībā – vai nu tiesību piemērotāju nezināšanas, neuzmanības, bet varbūt arī iekšējās pārliecības dēļ. Saulvedis Vārpiņš minēja piemēru, kad pagājušajā gadā, jau pēc Krievijas iebrukuma Ukrainā, kāda policijas darbiniece, atsaucoties uz no Krievijas saņemtu informāciju par pret kādu personu ierosinātu lietu nolēma, ka minētā persona ir noziedznieks, pat neraugoties uz Latvijas valsts drošības dienesta atzinumu, ka lieta ir politiski motivēta. Policijas darbinieces ieskatā Krievijas sniegtā informācija bija uzticamāka. Tāpat pastāv arī bažas, ka ieinteresētas personas Krievijas pusē var viltot jebkādus dokumentus. Advokāts S. Vārpiņš diskusijā stāstīja, ka kāds viņa klients, Krievijas pilsonis, savulaik apgalvojis, ka vajadzības gadījumā var nopirkt tipogrāfiju, lai nodrukātu kādus vien dokumentus vajag.
Minētais Līgums var radīt draudus arī Latvijas finanšu stabilitātei un līdz ar to arī valsts drošībai. Bijušas situācijas, kad Latvijas tiesas saņēmušas tādus Krievijas tiesu nolēmumus par nepamatotu finanšu piedziņu no Latvijas uzņēmumiem vai finanšu institūcijām, kuru izpilde būtu ne vien prettiesiska, bet arī apdraudētu Latvijas finanšu drošību. Ja Latvijas tiesas minētā Līguma ietvaros mērķtiecīgi un lielos daudzumos tiktu “bombardētas” ar tamlīdzīgiem Krievijas tiesu nolēmumiem, bet Latvijas atbildīgās iestādes un tiesas nespētu identificēt problēmas, apdraudēta būtu valsts finanšu sistēma un līdz ar to nacionālā drošība. Kā diskusijā norādīja Lauris Liepa, tad komerctiesībās tā mūsu ienaidniekam ir brīnišķīga iespēja “Latvijai sagādāt ļoti sarežģītu spēli”.
Savukārt Saulvedis Vārpiņš uzsvēra: “Ja Saeima nevar izlemt [par līguma denonsēšanu], tad jāgriežas Satversmes tiesā. Tas ir Satversmes jautājums šajā gadījumā. Tas ir jautājums par demokrātiju un par demokrātiju tādā aspektā – vai Latvija kā demokrātiska valsts var deklarēt caur līgumu pilnīgu uzticēšanos teroristiskai valstij?”
