Kas varētu būt ceturtā atmoda? 8
Gandrīz visi eksperti uzskatīja, ka ceturtajai atmodai ir jābūt, bet kā evolūcijai, nevis radikālam procesam.
M. Pūķis formulēja, ka atmoda ir nacionāla parādība, saistība ar tautu. Ja tā notiek – ir kvalitatīvas pārmaiņas. Tautā piedzimst un attīstās spēki, kas noved pie pārmaiņām. Lai atmoda notiktu, cilvēkiem ir jāmainās, lai būtu cits pasūtījums valsts varai un pašai sabiedrībai, un tas mainītu esošo uz vienu vai otru pusi.
Atmodas rosinātāji var būt vēlēšanas, Eiropas procesi, arī saimnieciskās neveiksmes.
Atmodas virzītājiem ir jāsaprot, ko vēlas mainīt. Pašlaik Latvija ir maza nabadzīga valsts, kas netiek galā ar savām problēmām. Atmodas virzītājspēkiem ir jāsaskata augstākus mērķus. Tie var būt valstiski, sabiedriski un garīgi.
Valsts kārtība un valsts pārvalde nav jāmaina – Latvijā valsts pārvalde ir viena no labākajām ES.
Sabiedrībā ir jāatgūst pašlepnums. Latvijā ir pietiekoši daudz talantu, veiksmīgo cilvēku skaits pieaug, tāpēc viens no jaunās atmodas uzdevumiem ir atsvabināt Latvijas iedzīvotājus no kalpa sindroma.
Otrs uzdevums – iemācīt dzīvot jaunajā pasaulē, sadzīvot ar konkurenci, saprast savu vietu un iespējas.
Taču pāri visam ir garīgā atmoda – Trešās atmodas laikā nepabeigtā procesa turpinājums.
Garīgās atmodas pamats ir garīgo vērtību un tās veidojošo humanitāro un sociālo zinātņu, izglītības un kultūras prioritātes Latvijas nākotnes veidošanā.
Izglītības reformām ir jābūt kā izglītības satura reformām. Ir jābūt vērtībizglītībai un ir jāattīsta kritiskā domāšana, bet labi saprotot, ko tas nozīmē
Ir jāierobežo negatīvisms. Filmās, teātrī, žurnālistu ziņojumos ir jāatklāj arī ēnas puses, bet tās nedrīkst nomākt pozitīvo informāciju.
Lai izkoptu garīgās vērtības, ir vērts ieviest skolā Bībeles mācību ar tradicionālo konfesiju, vēlams ekumenisku, skaidrojumu. Cilvēku sabiedrība nevar pastāvēt bez garīgām vērtībām.
Pārmaiņu rezultātā katram indivīdam jāapzinās sevi kā valsts daļu. Jāiegūst pašpārliecība un emocionāla neatkarība.
Labs atmodas rezultāts iespējams tikai tad, ja tā notiek vienlaicīgi gan Latvijā, gan ES (M. Pūķis, M. Kūle). Arī Z. Stankevičs atzina, ka atmoda nav iespējama tikai Latvijas robežās. Ir jāpēta, kur pēc tās ir interese.
J. Streičs pauda radikālu uzskatu, ka par atmodu varētu runāt tikai tad, ja tiktu pārskatīta valsts kārtība, kā tas bija Trešās Atmodas laikā, kad to rosināja Radošo savienību tikšanās. Runas vien neko nedod. Pašlaik ir pastāvošās ideoloģijas diktatūra.
M. Kūle pauda bažas, vai ir tādi spēki (Latvijā un ES), kas vēlētos īstenot jaunu atmodu.
