Vai Latvijai piemīt Maskavas sindroms? 0
Latvija raujas pušu starp savu negribēšanu pakļauties svešām polittehnoloģijām un savu gribēšanu nodibināt nepolitizētas ekonomiskas attiecības ar Krieviju
Pazīstamāks ir Stokholmas sindroms: upura psiholoģiskais stāvoklis, kam raksturīga pieķeršanās nolaupītājam un kas savā galējā pakāpē izpaužas kā varmācīgās rīcības atbalstīšana.
Tam, ko varētu dēvēt par Maskavas sindromu, pārsvarā piemīt cits – politisks raksturs. Un tas reizēm mēdz izpausties kā vēlamā iztēlošana par esošo.
Latvijas Ārlietu ministrija pavisam nesen nolēma ietvert nevēlamo personu sarakstā Krievijas attiecīgās ievirzes ziņu aģentūras “Regnum” cilvēkus Modestu Koļerovu un Igoru Pavlovski, kuri darbojušies arī mūsmāju promaskavisko partiju ietekmes vairošanā. Viņu pasludināšanu par Latvijai nevēlamiem Maskava kā jau tādās reizēs uztvēra “ar neizpratni”. No abiem publiski zināmāks ir Koļerovs, jo viņš diezgan daudz apcerējis “Krievijas nacionālās intereses Baltijas reģionā”, kas esot pamatojamas ar “Krievijas mūžīgajām prioritātēm”. Tās, protams, ir tik plašas, ka neatstāj vietu pašu Baltijas valstu nacionālajām interesēm, nerunājot par prioritātēm. Un būtībā neatstāj vietu Baltijas valstīm kā tādām. Bet ne par to šoreiz ir stāsts.
Tūlīt pēc šā ministrijas lēmuma parādījās Latvijas vēstnieka Krievijā Edgara Skujas izteikumi ziņu aģentūrai BNS, un to sausais atlikums ir rezumējams divos punktos. Pirmais – uzturēšanās atļauju piešķiršana apmaiņā pret investīcijām attaisnojas, jo attīsta nekustamo īpašumu tirgu “ne tikai Jūrmalā, bet arī Rīgā”. (Jāpiebilst, ka, iespējams, tāpēc šo īpašumu cenas dažviet līdzinās cenām Francijas Rivjērā.) Otrais un galvenais – tiesa, valodas “referenduma kontekstā no abām pusēm izskanēja vairāki asi paziņojumi” un arī Latvijas prezidenta samierināšanās iniciatīvu sakarā notikusi “apmainīšanās ar reakcijām”, bet visādi citādi viss ir kārtībā, attiecības turpina attīstīties un Latvijas–Krievijas starpvaldību komisija plāno sanākt uz kārtējo sēdi rudenī. Cik noprotams, vēstnieks arī uzskata, ka mēs pievēršam pārlieku uzmanību “vienam otram teikumam” kaimiņvalsts oficiālo aprindu sacītajā.
Saprotams, vēstnieks pilda savus pienākumus un viņa vēstījums kopumā atbilst Latvijas diplomātijas ierastajām tradīcijām. Varētu varbūt pat piekrist, ka nav ko pārāk ņemt galvā oficiālās Maskavas atsevišķas frāzes. Mēs arī īpaši neņemam jau kopš 90. gadu vidus, kad Vladimirs Žirinovskis, kurš ir augsta Krievijas amatpersona, citstarp nāca klajā ar ideju izvietot Baltijas valstu pierobežā radioaktīvos atkritumus un milzu ventilatorus. Tomēr vārdi politikā ir no svara. Darbi – vēl jo vairāk, un tie optimismu neiedveš, ne Krievijas iekšpolitikā, ne ārpolitikā. Bet ar šo politiku ir saistīts gan Koļerovs, kuru mēs negribam, gan no Krievijas nākošās investīcijas, kuras mums vajagot ļoti gribēt un kuras mēs, kā nu mākam – uz Šengenas telpas rēķina –, piesaistām.
Jādomā, Latvijas varas gaiteņos politiķi nav tik naivi, lai nesaprastu, ka tās iederas arī noteiktā, attiecībā uz “tuvējo aizrobežu” īstenojamā kursā. Ne jau uzraugot katru sīkāko biznesa darījumu, bet turot kontrolē kopīgās tendences un stratēģiskās nozares. Kā arī, protams, ieinteresējot šajā kursā vajadzīgās vietējās aprindas ar ietekmi uz varu un “ekspertus”, kas palīdz to tuvināt tādam kā iepriekš minētā sindroma stāvoklim. (Starp citu, Igors Pavlovskis jau arī dēvējas par “uzņēmēju”, proti, sabiedrisko attiecību nozarē.)
Tikmēr Latvija raujas pušu starp savu negribēšanu gluži pakļauties svešām polittehnoloģijām un savu gribēšanu par katru cenu nodibināt normālas nepolitizētas ekonomiskas attiecības ar Krieviju, kādas tā ar Baltijas valstīm vismaz tuvākajos gados vai, iespējams, vispār nekad neveidos.
