Vai Latvija ir gatava godināt Raini? 1
Raiņa un Aspazijas 150. dzimšanas dienas gadā sabiedrībai būs pieejama tikai daļa no dzejniekiem veltītajiem muzejiem.
Apmēram piektā daļa Latvijas muzeju ir veltīti kultūrvēsturei, kā arī nozīmīgu personību dzīves un radošās darbības atklāsmei. 2015. gadā apritēs 150. dzimšanas diena Aspazijai (16. martā) un Rainim (11. septembrī). Taču visā pilnībā sabiedrībai nākamgad būs pieejama tikai Raiņa māja Berķenelē Daugavpils novada Kalkūnes pagastā, Aspazijas māja Dubultos un Raiņa muzejs “Jasmuiža”. Abiem dzejniekiem veltīto pārējo muzeju durvis būs slēgtas, jo tur vēl nebūs beigušies restaurācijas darbi. “Kultūrzīmes” tas rosināja noskaidrot, kā Latvija gatavojas godināt savus dižgarus nozīmīgajā atceres gadā viņu pašu zemē. Kā viņu piemiņai veltītie muzeji mainīsies pēc apjomīgajiem darbiem? Un kāda ir memoriālo muzeju situācija kopumā šobrīd, jo tieši šī muzeju spektra daļa, kas jau tā nekad agrāk nevarēja lepoties ne ar attīstītu infrastruktūru, ne ar kaut cik atbilstošām darbinieku algām, bija to vidū, kurus krīze skāra vissāpīgāk.
Memoriāls – dziļumā un individualitātē
Muzeji ir dzīva vide – tie top, attīstās, veidojas no jauna, izsīkst un mirst. Pēdējā lielākā muzeju reorganizācija notika 2009. gadā. Apvienojot un sadalot Rakstniecības, teātra un mūzikas muzeju, Andreja Upīša memoriālo muzeju un Ojāra Vācieša memoriālo muzeju, tika izveidots Rakstniecības un mūzikas muzejs (RMM) un Memoriālo muzeju apvienība (turpmāk Apvienība). Jautāta par ieguvumiem, Apvienības vadītāja Rita Meinerte teic, ka apvienoti ir līdzīga lieluma un ievirzes muzeji, taču sarežģījumus radot fakts, ka Apvienības krājums juridiski atrodas citas iestādes – Rakstniecības un mūzikas muzeja – pārvaldījumā. Tagad seši apvienības muzeji (sk. uzziņā) desmit ekspozīciju vietās reprezentē astoņas Latvijas kultūrvēsturē nozīmīgas personības – septiņus rakstniekus un mākslinieku Jani Rozentālu. Tomēr jāņem vērā, ka daudzveidīgajā Latvijas muzeju struktūrā valsts muzejiem līdzās pastāv tās atvasināto juridisko personu, kā arī pašvaldību un privātie muzeji.
Bieži sabiedrībā dzirdēts jautājums – ko īsti nozīmē jēdziens “memoriāls”, kas rotā muzeju nosaukumu? Memoriālie muzeji iekārtoti ar kādas personības dzīvi vai notikumu saistītās vietās. Eiropas kontekstā par tiem vairāk runā vēsturisku vietu un notikumu sakarā. Saistībā ar ievērojamām personībām veidoti memoriāli vairāk raksturīgi Austrumeiropai, un šī pieeja dominē arī Latvijā. Visvairāk ir rakstnieku muzeju. Memoriālajam muzejam jāatbilst noteiktiem kritērijiem – muzejs atrodas autentiskā ēkā, kur rakstnieks strādājis un dzīvojis, tā ekspozīciju veido lietas, ar kurām viņš saskāries, priekšmeti saglabāti to dabiskajā vidē.
Tāpēc ar jēdzienu “memoriāls muzejs” rīkojamies uzmanīgi, teic Rita Meinerte. “Kaut arī mūsu Apvienības nosaukumā ir vārds “memoriāls”, atsevišķi šo jēdzienu var lasīt tikai Andreja Upīša muzeja nosaukumā. Arī Ojāra Vācieša dzīvoklis atbilst memoriāla muzeja kritērijam. Tomēr, gatavojoties muzeju akreditācijai, Apvienības zinātniskā padome pieņēma lēmumu mainīt O. Vācieša muzeja nosaukumu un atteikties no vārda “memoriāls”, jo šis muzejs savu misiju redz plašāk – iekļaujot arī dzejnieka dzīvesbiedres, dzejnieces Ludmilas Azarovas personības un daiļrades apguvi un interpretāciju.” Visi pārējie Apvienības muzeji ir iekārtoti ar gadu distanci un lielākajā daļā nav ideālā situācijā, ka visas lietas būtu tiešām autentiskas.”
Arī KM muzeju nodaļas vadītājs Jānis Garjāns uzskata, ka vārds “memoriāls” uzliek zināmus rāmjus un spēles noteikumus. Tā, piemēram, veidojot Tatjanas un Romāna Sutas muzeju, nolemts atteikties no jēdziena “memoriālais”, lai muzejs ietu laikam līdzi, plašāk iekļaujoties mūsdienu kultūras vidē. Pēdējā laikā arī redzams, ka jēdziens “memoriāls” var būt elastīgs, saprotams arī kā piemiņas vieta. Tā, piemēram, privātais muzejs “Žaņa Lipkes memoriāls” atrodas nevis vēsturiskajā ēkā, bet pēc Zaigas Gailes projekta celtā jaunbūvē uz Žaņa Lipkes zemes. Visi priekšmeti gan ir autentiski.
Krīzes atsitiens restaurācijā
“Sākot no 2009. gada 1. oktobra līdz pat 2014. gada sākumam mums bija ārkārtīgi smags laiks,” neslēpj Rita Meinerte. Līdz pat šim gadam Apvienības darbinieki bija spiesti strādāt nepilnu darba laiku. Liela daļa darbinieku pilnās 40 stundu darba nedēļas vietā strādāja tikai 28 stundas vai dažreiz 32 darba stundas nedēļā. Tikai no šā gada sākuma Apvienības speciālisti strādā pilnu darba laiku, saņemot no 570 līdz 640 eiro mēnesī pirms nodokļu nomaksas. Kopumā Apvienībā pašlaik ir 57 darbinieki, apmēram puse – tehniskais personāls.
Atsevišķu personību piemiņai veltīto pašvaldību muzeju darbinieku atlīdzība atkarīga no to rocības. Bet šā spektra privātie muzeji ar retiem izņēmumiem darbiniekus algot nevar atļauties. Kā teic Zaļenieku pagasta “Daukšu” – Aspazijas dzimto māju – īpašniece Madēna Bratkus, par tādu jēdzienu kā alga vispār nedomājot. “Priecājamies par muzeja apmeklētāju saziedotiem dažiem desmitiem eiro gadā, par kuriem varam iekārtot kādu jaunu puķudobi…”
Visu valsts īpašumā esošo muzeju ēku restaurācija bija iekļauta jau 2006. gadā pieņemtajā kultūras infrastruktūras uzlabošanas programmā “Mantojums 2018”. 2008. gadā bija sagatavota dokumentācija gan par Raiņa un Aspazijas vasarnīcas atjaunošanu, gan Jāņa Akuratera muzeja restaurāciju. Bija gatavi arī tehniskie projekti, taču viss apstājās brīdi pirms Ministru kabineta lēmuma pieņemšanas par tālākvirzību. Tagad beidzot ir sācies ar muzeju infrastruktūru atjaunošanu saistīts apjomīgs process. Tā finanšu avots rasts, izmantojot Eiropas Ekonomikas zonas (EEZ) finanšu instrumentu, par ko 2011. gada sākumā tika parakstīts Saprašanās memorands starp Latviju, Islandi, Lihtenšteinu un Norvēģiju.
Tomēr, lai pienācīgi sagaidītu Raiņa un Aspazijas jubilejas 2015. gadā, viņu muzeju restaurācija uzsākta pārāk vēlu. Protams, var aizbildināties ar to, ka pirms tam bija nepieciešams veikt virkni birokrātisku procedūru. Bet varbūt ātrākai rīcībai neskaitāmo ierēdniecisko darbību aizsegā vienkārši pietrūka politiskās gribas?
Kas mainīsies saturā?
Tiesa, jau 2015. gada vasarā Raiņa muzejā “Jasmuiža” tiks atvērta restaurētā tradicionālās kultūras un amatu māja. Šo projektu īstenos, izmantojot Eiropas Savienības līdzekļus. Jau šogad ieplānota ekspedīcija pa vietām, kur Rainis 19. gadsimta 80. gados, būdams Pēterburgas Universitātes students, vasarās vāca latgaliešu folkloru. “Jasmuižas” speciāliste, Raiņa un Aspazijas muzeja vadītājas vietniece Solvita Brūvere teic, ka pēc restaurācijas muzejā tiks iekārtota atsevišķa telpa muzeja pedagoģiskajām nodarbībām, kā arī izstāžu un sarīkojumu zāle. Raiņa un Aspazijas vasarnīcā Majoros restaurācijas darbi sāksies šoruden, tāpēc līdz augustam jāatbrīvo telpas. Darbi “Tadenavā” sāksies pašā gada nogalē, bet dzejnieku mājā Rīgā – nākamā gada sākumā.
Kas pēc restaurācijas mainīsies muzeju saturā? Kā stāsta Rita Meinerte, “Tadenavu”, kur Rainis pavadīja savus pirmos trīs dzīves gadus, iecerēts veidot kā maza bērna pasaules atklāsmes ceļu. Tā kā autentiski priekšmeti nav saglabājušies, iecerēts izmantot tradicionālos Sēlijas novada interjera un sadzīves priekšmetus, ar kuru palīdzību atainos Pliekšānu ģimenes dzīvi.
Raiņa un Aspazijas vasarnīcas Majoros speciāliste Astrīda Cīrule stāsta, ka pēc restaurācijas tiks atvērta jauna, abiem rakstniekiem veltīta kopīga ekspozīcija ar mezgla punktiem viņu dzīvē un daiļradē. Nesalīdzināmi plašāks būs atjaunotais un jaunizveidotais informatīvais bloks, to papildinās digitāla ekspozīcija, kura plānota visiem Raiņa muzejiem ar individualizētām iezīmēm katram. Par dzejnieku dzīvi un daiļradi stāstīs arī interaktīva laika skala, un visu muzeja krājumu varēs iepazīt arī digitāli. Būtiski, ka dzejnieku personīgā bibliotēka pēc restaurācijas atkal pārcelsies uz Raiņa un Aspazijas māju Baznīcas ielā Rīgā, kur tā glabājās līdz 1933. gadam, kad Aspazija māju pārdeva un ar visu iedzīvi pārcēlās uz Jūrmalu. Restaurācijas laikā šī bibliotēka glabāsies Ojāra Vācieša muzeja krātuvē, pārējās lietas – Rakstniecības un mūzikas muzeja krātuvē.
Raiņa un Aspazijas mājas Baznīcas ielā Rīgā izglītojošā darba vadītāja Gaida Jablovska stāsta, ka ar bibliotēkas atgriešanos tiks izpildīts Raiņa un Aspazijas testamenta novēlējums – bibliotēka būs pieejama apmeklētājiem un viņu mantojuma pētniekiem.
Pastāvēs, kas pārvērtīsies
Raiņa un Aspazijas 150. jubilejai nenoliedzami jāizskan ne tikai Latvijas valsts mērogā. Kā zināms, UNESCO pasaules atmiņas Latvijas nacionālajā reģistrā iekļauta arī Raiņa un Aspazijas savstarpējā sarakste. Šīs nominācijas nesēji ir Apvienība kopā ar Rakstniecības un mūzikas muzeju, kurā abu dižgaru vēstules glabājas. 2015. gadā Latvija būs ES prezidējošā valsts, un arī šajā kontekstā plānoti sarīkojumi Raiņa un Aspazijas jubilejas atzīmēšanai. Latvijas Nacionālā bibliotēka iecerējusi starptautisku konferenci. Plānota izstāde UNESCO mītnē Parīzē, kas veltīta Rainim un Aspazijai.
Latvijas Rakstnieku savienības paspārnē ir izveidota radošu cilvēku darba grupa, kas gatavo Raiņa un Aspazijas 150. jubilejas festivāla “Pastāvēs, kas pārvērtīsies” programmu. Tā iecerēta kā dažādas mākslas un kultūras nozares aptverošs projektu kopums, kurā ieplānoto notikumu vidū ir Raiņa un Aspazijas darbu tulkojumi svešvalodās ar virzību uz izdošanu ārzemēs, digitālās ekspozīcijas izstrāde par Raiņa un Aspazijas radošo biogrāfiju, jau izsludinātais radošais konkurss “Modini kanonu! Rainis un Aspazija”, jauno komponistu kora un solodziesmu ar Raiņa un/vai Aspazijas vārdiem konkurss, izstāžu cikls “No Fausta līdz Jāzepam”, poētiski muzikāls uzvedums “Dagdas skiču burtnīcas”, jauniešu etnodienas Raiņa “Jasmuižā”, Raiņa dienas Slobodskā.
Tomēr gribas jautāt – vai dažnedažādo festivālu gūzmā šoreiz nevarētu atrast latviskāku un oriģinālāku abu dzejnieku 150. dzimšanas dienas atzīmēšanas ietvaru? Vai nebūtu vērts vairāk aizdomāties par abu dižgaru veikuma popularizēšanu jaunatnes vidū? Piespiest ar varu mīlēt Raini neizdosies, bet varbūt būtu jāsāk no cita gala – jo neviens nevar mīlēt to, ko īsti nepazīst.
Uzziņa
Memoriālo muzeju apvienībā ietilpstošie muzeji
* Jāņa Akuratera muzejs
* Krišjāņa Barona muzejs
* Raiņa un Aspazijas muzejs (ar ekspozīciju un izstāžu vietām: Raiņa un Aspazijas māja Rīgā, Raiņa un Aspazijas vasarnīca Majoros, Raiņa muzejs “Jasmuiža”, Raiņa muzejs “Tadenava”)
* Jaņa Rozentāla un Rūdolfa Blaumaņa muzejs
* Andreja Upīša memoriālais muzejs (ar ekspozīciju un izstāžu vietām Rīgā un Skrīveros)
* Ojāra Vācieša muzejs
Personībām veltītie muzeji Latvijā: 12 valsts pārraudzībā, 20 privātie, 25 pašvaldību.
Projekts “Raiņa un Aspazijas muzeja atjaunošana”
* Aptver Raiņa un Aspazijas vasarnīcu Majoros, Raiņa un Aspazijas māju Rīgā (Baznīcas ielā) un Raiņa muzeju “Tadenava”.
* Patlaban tiek izstrādāti restaurācijas tehniskie projekti. Programmā paredzēta arī ekspozīciju iekārtošana un memoriālo priekšmetu – galvenokārt mēbeļu – restaurācija. Pārējais krājums restaurācijas laikā glabāsies Rakstniecības un mūzikas muzeja krātuvē.
* Kopējie plānotie projekta izdevumi ir nedaudz vairāk par 2,5 miljoniem eiro. Projekta īstenošana jāpabeidz 2016. gada 30. aprīlī.
Novadu aptauja
Vai memoriālie muzeji ir atguvušies no krīzes?
Ilona Muižniece, Kārļa Skalbes memoriālā muzeja “Saulrieti” vadītāja: “Mums klājas līdzīgi kā daudziem citiem muzejiem – nevaram vien sagaidīt sezonas sākumu. Vidēji 3000 apmeklētāju sezonā, manuprāt, ir ļoti pieņemams skaits lauku memoriālajam muzejam. Kopumā jūtamies novērtēti. Vecpiebalgas pašvaldība ir viena no retajām vietējām varām, kuras paspārnē ir tik daudz memoriālo muzeju, un ar to mums jārēķinās, taču sūdzēties par atbalstu būtu grēks.”
Zinta Saulīte, Rūdolfa Blaumaņa memoriālā muzeja “Braki” vadītāja: “No krīzes atkopjamies pavisam labi. Taču daudz kas atkarīgs ne vien no finansējuma, bet arī pašiem. Vienmēr esam strādājuši pēc principa, ka, ja piesaistīsim cilvēkus, dažādojot piedāvājumu, viss būs labi. Pērn piedzīvojām lielāko apmeklētību sakarā ar Blaumaņa jubileju. Arī ceļa noasfaltēšana līdz Ērgļiem ir mums ļoti izdevīgs faktors.”
Rasma Rapa, Annas Brigaderes memoriālā muzeja “Sprīdīši” vadītāja: “Mums visu laiku bijis jāpaļaujas tikai uz pašu spēkiem. Dzīvojam un strādājam, kā varam. Tas, ka muzeji apmeklētībā piedzīvo nelielu kritumu, manā izpratnē nav norakstāms uz finanšu krīzi. Gluži vienkārši skolēnus uz muzejiem vairs neved obligātā kārtā un cilvēki vispār jebkāda veida muzejus apmeklē retāk nekā kādreiz.”
Sagatavojusi MADARA BRIEDE
Viedoklis
Kāds ir mūsdienīgs memoriālais muzejs?
Ineta Zelča-Sīmansone, muzeoloģe, domnīcas “Creative Museum” vadītāja: “Jāsāk ar to, ka šis apzīmējums var nedaudz maldināt, jo Rietumu pasaulē ar jēdzienu memorial museum tiktu apzīmēta kāda dramatiska notikuma piemiņas vieta, kāda Latvijā, piemēram, ir Žaņa Lipkes memoriāls Ķīpsalā. Savukārt populāru rakstnieku, mākslinieku un citu sabiedrībā zināmu cilvēku dzīvokļus un mājas starptautiski konvertējamāk būtu dēvēt par vēsturiskajām mājām vai dzīvokļiem pēc historic house jēdziena parauga.
Mūsdienīgs memoriālais muzejs – vēsturiskā māja vai dzīvoklis, līdzīgi jebkuram citam mūsdienīgam muzejam, ir atvērta un demokrātiska sarunu vieta. Vieta, kas var lepoties ne tikai ar autentisku vidi un vēsturiskiem priekšmetiem, bet arī vēstījumu. Gribētos uzsvērt, ka īpaši neliela formāta muzeju izdzīvošana konkurences apstākļos arvien vairāk būs atkarīga no tā, vai šie muzeji spēs veidot partnerību, sadarboties un apvienot spēkus kopīgu mērķu sasniegšanai.
Veiksmīgs resursu optimizācijas piemērs ar plašām tālākas izaugsmes iespējām ir Kultūras ministrijas pārraudzībā esošo memoriālo muzeju apvienošana, izveidojot Memoriālo muzeju apvienību. Partnerību potenciāls Latvijas muzejos, tostarp vēsturisko māju un dzīvokļu profila muzejos, ne tuvu nav izsmelts.”
Novada reportāža
Daugavpils novada Kalkūnes pagastā astoņus kilometrus no Daugavpils atrodas Raiņa māja Berķenelē – dzejnieka bērnības zeme. Šeit sākās viņa skolas gaitas, mācoties Vilkamiesta (Ēģiptes) pastorātā, Grīvas vācu skolā. Šeit viņš pavadīja brīvdienas, mācoties Rīgas ģimnāzijā.
Šobrīd ēkas pirmajā stāvā atrodas Raiņa piemiņas istaba, lietišķās mākslas ekspozīcijas telpa, izstāžu telpas un kabinets. Otrajā stāvā – kamīnzāle un dzīvojamās istabas, pagrabstāvā iespējams rīkot saviesīgus sarīkojumus kamīna gaismā. Muzeja vadītāja Inese Bērziņa (attēlā) stāsta, ka Raiņa 150. jubilejas gadā iecerēts daudz aizraujoša. 2015. gada februārī J. Raiņa Daugavpils 6. vidusskola sadarbībā ar Raiņa māju Berķenelē rīkos nodarbību ciklu “Lasījumi par Raini”. Martā un aprīlī notiks muzeja stundas “Ienāc Raiņa pasaulē”. Abas Berķeneles muzeja darbinieces Inese Bērziņa un Lilita Novicka, tērpušās 19. gs. beigu apģērbā, dosies uz Daugavpils pilsētas un novada skolām un bērnudārziem, iejūtoties Raiņa māsas Līzes un Raiņa mātes Dārtas tēlos. Maijā notiks eseju konkurss “Sudraba acis”. “Dzejas dienās” Daugavpils novada bērnu un jauniešu teātra studija “Kamolītis” iestudēs kādu no Raiņa darbiem, piedaloties arī profesionāliem aktieriem. Tā kā arī Rainim nebija sveša interese par zīmēšanas mākslu, notiks vizuālās mākslas konkurss “Ave Sol”. Jubilejas gadā Berķenelē plāno ierīkot arī jaunu ekspozīciju – bērnistabu.
