Vai Latvija glābs “spiegu”? Ārlietu ministrijā saņemts iesniegums par kādu tautieti Luhanskas cietumā 3
Artis Drēziņš, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Latvijas Ārlietu ministrija pagājšpiektdien saņēmusi Valentīna Veselova pusmāsas iesniegumu un vakar – arī V. Veselova mātes iesniegumu, kuros viņas lūdz noskaidrot taisnību, atdabūt uz Latviju savu radagabalu, kurš atrodas tā saucamās Luhanskas Tautas republikas cietumā.
Plašāka Latvijas sabiedrība par Veselovu uzzināja pērn decembrī.
Toreiz mediju telpā parādījās sižeti no pašpasludinātās “Luhanskas Tautas republikas” Augstākās tiesas zāles, kur Latvijas pilsoni par spiegošanu notiesāja uz desmitarpus gadiem cietumā un īpašuma konfiskāciju.
Krievijas kontrolētās teritorijas pašpasludināto varasiestāžu pārstāvji apgalvoja, ka Veselovs esot Latvijas izlūkdienesta darbinieks ar pseidonīmu Elfs.
Viņš ar tehniskiem līdzekļiem esot vācis un nodevis informāciju par Luhanskas armiju, miliciju, sociālpolitisko, ekonomisko situāciju, citas ziņas, ko Latvijas izlūkdienests esot plānojis izmantot pret “Luhanskas Tautas republikas” drošības interesēm.
Latvijas specdienesti Veselovu esot savervējuši 2004. gadā uz materiālās ieinteresētības pamata.
Pēc tam viss noklusa. Veselovs līdz pat šim brīdim nebija lūdzis palīdzību Latvijas Ārlietu ministrijai un ģimenes locekļi reaģējuši tikai tagad.
Kāpēc tikai tagad?
Kā man paskaidroja Valentīna māte Natālija Veselova, visu šo laiku viņa esot centusies dēlu dabūt ārā no Luhanskas, izmantojot daudzo Krievijas draugu un paziņu palīdzību, bet nesekmīgi.
Tāpat viņa sākumā baidījusies, ka Latvijas puses aktivitātes varētu pasliktināt dēla stāvokli, turklāt, ja nu viņš tiešām tur kaut ko sastrādājis – turklāt pret Ukrainu –, tad nokļūšana Ukrainas varas rokās arī viņam neko labu nesolītu.
Tas, ka dēls bijis Latvijas spiegs, viņa netic.
Māte uzskata, ka viņš kritis par upuri vietējo grupējumu cīņā par varu, tāpēc “uztaisīts” gan par Latvijas spiegu, gan vienlaikus arī par Luhanskas milicijas kapteini, lai viņu nomelnotu gan Krievijas, gan Latvijas acīs un neviena no šīm valstīm par viņu neiestātos.
No avota Latvijas Ārlietu ministrijā uzzināju, ka līdz šim Veselova jautājums neesot bijis ministrijas dienas kārtībā, jo neesot bijis iesnieguma no viņa vai ģimenes, un neesot arī ziņu, ka viņš ir saistīts ar kādu Latvijas specdienestu.
Vēl vairāk: vispārējā nostāja ministrijā ir, ka Veselovs pats vainīgs, ka aizbraucis darboties pie mums nedraudzīga un neatzīta režīma un ka tās esot viņa problēmas, kurās viņš nokļuvis.
Un, kamēr nebūs iesniegumu, ministrija negrasoties neko darīt – tā jau pietiekot darba ar citiem pilsoņiem, kuriem ārzemēs nepieciešama palīdzība.
Te jāatgādina, ka Veselovs ir žurnālists un līdz aizbraukšanai uz Luhansku strādājis Latvijas krievu presē.
Līdz šim informācijas par Veselova ķezām tajā, tāpat kā Latvijas presē, bijis maz.
Gan tāpēc, ka Natālija Veselova, bijusī žurnāliste, saviem un dēla kolēģiem sākumā esot lūgusi necelt traci dēla drošības labad, gan tāpēc, ka informācija par to, kas beigās noticis ar dēlu, ko viņš darījis Luhanskā, ir bijusi pretrunīga vai nav bijusi vispār.
Ar dēlu neesot bijuši nekādi kontakti, izņemot dažas frāzes, ko viņa saņēmusi pavisam nesen: “Dari visu, lai izvilktu mani no šejienes ārā!”
Tāpēc arī māte un pusmāsa nolēmušas lūgt Latvijas valsts palīdzību.
Tiesa, un tā neesot Veselova radinieku iniciatīva, maija vidū TV3 telekanāla raidījumā vēlreiz bija neliels sižets par Veselovu.
Bijušais viņa kolēģis, žurnālists Aleksejs Aļohins raidījumā stāstīja – kad 2014. gadā Krievija anektēja Krimu, Veselovs par to jokojis.
Bet pusgadu vēlāk jau publicēja fotogrāfijas no militārajā konfliktā ierautās Luhanskas. Latvijā laikrakstā “Vesti segodņa” parādījās viņa reportāžas, intervija ar Ukrainas separātistu līderi Igoru Girkinu.
Kopš 2015. gada Veselova publikācijas Latvijas medijos nav manītas, taču viņš turpināja uzturēties Austrumukrainā, vēsta raidījums.
Sakaru nav
Kā savu dēlu raksturo, ko par viņu un notikušo domā Veselova māte? Valentīns Veselovs dzimis 1978. gadā PSRS, Ļeņingradā (tagad Sanktpēterburgā), tur joprojām dzīvo viņa tēvs.
Natālija Veselova savulaik bijusi PSRS (Krievijas) ziņu programmas “Laiks” korespondente Latvijā, tagad – krievu un latviešu valodas privātskolotāja.
Dēls bijis gudrs un saņēmis labu izglītību. Strādājis dažādās Latvijas krievu avīzēs.
Pārsvarā rakstījis par ikdienas dzīvi, ekonomiku, krimināllietām, ar politiku īpaši neaizrāvies.
Nebijis noskaņots pret Latvijas valsti, saka māte. No Luhanskas rakstījis ar pseidonīmiem, vairāk Krievijas presei.
Māte šos rakstus nevarot atrast, jo nezinot pseidonīmus.
Man, izpētot pēdējo gadu Veselova ierakstus feisbuka kontā, kopš Ukraina karo ar Krieviju, tomēr saprotams, ka viņa simpātijas ir Krievijas un neatzītās Luhanskas republikas pusē.
Arī māte nenoliedz, ka dēls bijis prokrieviski noskaņots, taču kategoriski noliedz, ka bijis pret Latvijas Republiku kā tādu.
Kopā ar domubiedriem aizrāvies ar lomu spēlēm: kad pēc grāmatas attēlo to varoņus, visbiežāk fantastikas un vēstures varoņus. Spēlējis “Kas? Kur? Kad?” Baltijas līgā.
“Dēls uz Luhansku izbrauca 2014. gada 5. augustā, oficiāli noformējies kā interneta izdevuma “press.lv” žurnālists. Vispirms uz Maskavu, pēc tam uz Luhansku – septembrī jau bija tur.
Valentīns teica, ka “press.lv” viņu negribot drukāt, tāpēc ar pseidonīmiem rakstīšot Krievijas medijiem. Kad prasīju, ko viņš vēl tur darot, atbildēja, ka palīdzot cilvēkiem.
“Vai karo?” jautāju. Saņēmu atbildi: “Mammu, es nekaroju!” Viņš ik pēc trijiem četriem mēnešiem brauca uz Rīgu un atpakaļ, arī pie tēva Sankpēterburgā, pie draudzenes Maskavā, līdz 2018. gada 18. jūlijā viņu Luhanskā arestēja, dzīvesvietā atrada ieročus un narkotikas.
Sazinājos ar dēlu, un viņš teica, ka viņam piedāvāts darījums: lai viņš atzīstas par ieročiem un narkotikām, pretējā gadījumā viņu apsūdzēšot spiegošanā.
Valentīns bija pārliecināts, ka otrā instances tiesa viņu attaisnos un viņš pēc pāris mēnešiem tiks ārā no cietuma. Tad arī mūsu sakari pārtrūka,” stāsta N. Veselova.
Uz elektroniskā pasta vēstulēm Luhanskas iestādes neatbildējušas, telefoni necelti. Tikai ar dēla Maskavas draudzenes palīdzību tikusi klāt viņa advokātam Luhanskā. Sapratusi, ka lietas ir ļoti sliktas.
“Sazinājos ar Krievijas advokātiem, kuri bija skeptiski noskaņoti. Nauda man ir, draugi palīdz, bet advokāti teic, ka tā būs velta naudas tērēšana.
Advokātiem no Krievijas Luhanskas teritorijā strādāt no vietējiem ierēdņiem jāsaņem atļauja – šādos gadījumos atļauju parasti nedod. Man saka, ka Luhanskā dzīve esot trakāka nekā 1937. gadā Krievijā,” saka N. Veselova.
Kratīšana Luhanskā un arī Latvijā
N. Veselova pa saviem kanāliem ieguvusi 2019. gada 15. februāra “Luhanskas Tautas republikas” Augstākās tiesas slēgtās sēdes spriedumu, ar kuru Veselovs par ieroču un narkotiku glabāšanu notiesāts uz diviem gadiem cietumā, kur viņš jau atradās kopš 2018. gada 18. jūnija.
Spriedumā teikts, ka V. Veselovs no 2014. gada augusta līdz oktobrim dienējis GBR “Betmen” par kara korespondentu, bet no 2016. gada jūlija līdz 2017. gada maijam bijis Tautas milicijas atsevišķās konvoja vienības “Zubrs” vadības štāba dienesta drošības nodaļas priekšnieka palīgs ar dienesta pakāpi “kapteinis” kā Viktors Borisovičs Staleckis.
Izmeklēšanā esot noskaidrots, ka Veselovs kaujas darbību laikā atradis un piesavinājies četras granātas, piecas trotila briketes, vairākus detonatorus, kā arī atradis un piesavinājies Kalašņikova tipa automātu, Makarova tipa pistoli, granātmetēju un simtiem patronu.
Visu šo bagātību Veselovs glabājis savā dzīvoklī Luhanskā. Piedevām kratītāji dzīvoklī atraduši trīs paciņas marihuānas (6,35 grami). Veselovs savu vainu atzinis un piekritis, ka neveic pierādījumu pārbaudi, teikts spriedumā.
Viņa māte šo lietu sauc par safabricētu.
Interesanti, ka neilgi pēc tiesas sprieduma 2019. gada 4. aprīlī Latvijas tiesa deva atļauju Valsts drošības dienestam veikt kratīšanu N. Veselovas dzīvoklī Rīgā sakarā ar kriminālprocesu, kas uzsākts pret viņas dēlu V. Veselovu pēc Krimināllikuma 77.1. panta –par prettiesisku piedalīšanos bruņotā konfliktā, tas ir, par aktīvu piedalīšanos ārpus Latvijas Republikas teritorijas notiekošā bruņotā konfliktā, kas vērsts pret valsts teritoriālo neaizskaramību vai politisko neatkarību vai citādi ir pretrunā ar Latvijas Republikai saistošām starptautiskajām tiesībām, neievērojot normatīvos aktus vai Latvijas Republikai saistošus starptautiskos līgumus.
N. Veselova apgalvo, ka nekas, kas varētu liecināt, ka dēls Luhanskā karojot, netika atrasts.
Vai patiešām spiegs?
Taču sliktākais Veselovam vēl tikai bija priekšā – viņu 2019. gada otrajā pusē apsūdzēja un decembrī notiesāja par spiegošanu Latvijas labā.
Arī šis tiesas process bija slēgts. Mātes rīcībā ir advokāta K. Grebeņņikova vēršanās teksts pie Luhanskas tiesas ar lūgumu izbeigt pret V. Veselovu tiesvedību par spiegošanu.
Advokāts lietā izlasījis, ka 2004. gadā Veselovu savervējis Latvijas Satversmes aizsardzības biroja darbinieks Levans Čarkviani. Pēc aptuveni pieciem gadiem Čarkviani Veselovu nodevis citam Satversmes aizsardzības biroja darbiniekam Indulim Zālītem, kurš atbildējis par ārzemju izlūkošanu.
Veselovs saņēmis atlīdzību. 2014. gadā Zālīte devis uzdevumu Veselovam doties uz Luhansku, lai vāktu Latvijas labā informāciju par “Luhanskas Tautas republikas” sociālekonomisko stāvokli, militārām lietām, miliciju.
Kā sakaru kanālu Zālīte licis izmantot “gmail.com” elektroniskā pasta adresi, informāciju liekot melnrakstu sadaļā.
Pa šo kanālu Veselovs Zālītem nosūtījis dokumentu “2016.–2020. gadu sakaru un masu komunikāciju mērķis un galvenie uzdevumi”, milicijas darbinieku sarakstus, dienesta saraksti un citas ziņas.
Par šo darbu Veselovs no Zālītes 2015. gada decembrī saņēmis 700 eiro, 2016. gada decembrī – 800 eiro, 2017. gada decembrī – 800 eiro. Tā esot bijis lasāms lietā.
Advokāts norāda, ka izmeklēšanā nav pierādīts, ka Zālīte vervējis Veselovu, saņēmis no viņa naudu un ka Luhanskas izmeklētāji par Zālītes personību vispār uzzinājuši vikipēdijā…
Turklāt informācijas apmaiņa ar elektroniskā pasta palīdzību tādā veidā, kā apraksta izmeklētāji, nemaz neesot iespējama.
Un tas, ka Veselovs savā elektroniskajā pastā glabājis kaut kādus dokumentus, liecinot tikai to, ka viņš Luhanskā strādājis par žurnālistu. Tiesa tomēr advokātā neieklausījās.
Totalitārisma seku dokumentēšanas centra bijušais vadītājs Indulis Zālīte man telefonsarunā noliedza, ka viņam būtu bijušas darīšanas ar Veselovu. Par viņu uzzinājis tikai decembrī.
Tēvs iebaidīts
Māte tagad gaida, kad beigsies koronavīrusa radītie pārvietošanās aizliegumi, lai mēģinātu nokļūt Luhanskā pie dēla.
Zināms, ka viņš atrodas Krasnijlučas pilsētas nomalē Vahruševas ciemā, kur ir stingrā režīma kolonija. Apstākļi ļoti smagi. No kameras tiekot ārā uz pusstundu diennaktī.
Nav veikala un nav iespējami naudas pārvedumi. Advokātu klāt nelaida, tāpēc nebija iespējams iesniegt pārsūdzību spiegošanas lietā.
Iebaidīts arī Veselova tēvs Sanktpēterburgā, kuram pa elektronisko pastu esot pienācis dēla izpirkuma piedāvājums un draudi.
Tēvs uz kontaktiem neizgājis, policijā par viņu pasmējušies, viņš nomainījis elektroniskā pasta adresi, telefona numuru un nebraucot vairs ar savu auto, bet pārvietojas ar metro, zina teikt N. Veselova, kura uzskata, ka Luhanskā uzzinājuši, ka tēvam pieder vērtīgi īpašumi un Valentīns ir viņa vienīgais mantinieks.
Ne velti tiesas spriedumā dēlam pielemta arī mantas konfiskācija, norāda māte.
“Mēģināju atrast, kam dēls ir kļuvis par ienaidnieku, bet neveiksmīgi. Domāju, ka viņš daudz zināja un ne tur iebāza savu degunu. Nav viņš bijis spiegs – ne līgts, ne pēc savas ierosmes. Zinu, ka viņš Luhanskas mobilo sakaru kompānijai palīdzējis, apmācījis cilvēkus,” saka N. Veselova.
Draudzene: bijis prokrievisks
Man izdevās aprunāties arī ar Veselova draudzeni, kura Maskavā strādā par žurnālisti un drošības nolūkos lūdza neminēt savu vārdu.
“Ar Veselovu iepazinos 2010. gadā internetā. 2014. gadā viņš ieradās pie manis Maskavā un pēc tam aizbrauca uz Luhansku.
Viņš ik pa laikam mani apciemoja. Veselovs Latvijas un Krievijas medijiem rakstīja par Luhanskā notiekošo, apmācīja vietējos žurnālistus. Jā, viņš nebija Ukrainas pusē.
Bet tajos rakstos, ko redzēju, viņš kritizēja arī vietējo varu, vairāk bija vienkāršo ļaužu pusē, juta tiem līdzi, aprakstīja šausmas, sociālas lietas, manuprāt, bija objektīvs,” stāsta žurnāliste.
Četru gadu laikā draugs tā arī nav teicis, ka būtu karojis vai bijis milicijas rindās. Viņa neticot, ka Veselovs bijis spiegs vai terorists.
“Uz Luhansku es devos 2018. gadā, kad uzzināju, ka Veselovs ir apcietināts, jo vēlējos viņam palīdzēt. Mani uzreiz pratināja vietējā drošības iestādē, uzdeva visādus banālus jautājumus, ar draugu satikties neļāva. Deportēja uz Krieviju un noteica aizliegumu piecus gadus ierasties “Luhanskas Tautas republikā”.
Ja to izdarīšu, mani ielikšot cietumā. Šī teritorija tagad ir riktīga pelēkā zona, kurā cieš nevainīgi cilvēki un arī dzīvo slikti. Pieļauju, ka Veselovs trāpījās pa ceļam kādai cilvēku grupai, varbūt pat vienam cilvēkam, kam bija izdevīgi viņu notiesāt, varbūt vienkārši nepatika.
Ne jau viņš vienīgais tur tāds, kas nevainīgi cieš cīņā par varu. Es domāju: Veselovs tomēr ir Latvijas Republikas pilsonis un neatkarīgi no tā, ko viņš tur darījis un sastrādājis, Latvijai viņš jādabū no turienes ārā uz Latviju un, ja nepieciešams, tur arī jātiesā,” uzskata Veselova draudzene.
Lai citiem ir mācība
Veselova pusmāsa, liepājniece Jūlija Cīrule-Galuza, par sava pusbrāļa eksistenci zina tikai pusgadu un visu šo laiku cenšas saprast, kas ar viņu noticis. Esot ļoti daudz pretrunīgas informācijas un visādas teorijas.
“Jau tas vien, kā es uzzināju par pusbrāli… Arī ar viņu notikušais ir neskaidrs.
Draudzene no Krievijas un viņu attiecības, šīs divas tiesu prāvas, it kā spiegošana Latvijas labā…
Ko viņš tur darīja? Varbūt uz savu roku iejutās kādā lomā un mēģināja kaut ko iesākt? Varbūt patiešām vāca kaut kādu informāciju un gribēja būt noderīgs Latvijai, bet varbūt Krievijai? Varbūt vienkārši slims?
Ja arī izrādīsies sliktais puisis Latvijai, viņš jādabū mājās – kaut vai lai šeit tiesātu un visi mēs saprastu, cik viņš slikti darījis, un citiem ir mācība,” domā pusmāsa.
Valsts rīkosies
Latvijas Ārlietu ministrijas preses sekretārs Jānis Beķeris apstiprināja, ka saņemts radiniece iesniegums un Latvijas valsts reaģēs.
“Tas nebūs ne ātri, ne viegli, jo apstākļi ir sarežģīti. No Latvijas valsts viedokļa Luhanska ir Ukrainas teritorija. Mēs pārbaudīsim visu iespējamo informāciju, kas, kur, kad noticis.
Jādabū arī paša Veselova viedoklis. Pirmais solis būs sazināties ar Latvijas vēstniecību Ukrainā.
Ārlietu ministrija pastāvīgi brīdina, ka doties uz šīm Luhanskas un Doņeckas teritorijām, kas ir citu valstu neatzītas teritorijas ar savu varu, ir ļoti bīstami, jo tajās konsulāro palīdzību sniegt ir ļoti grūti,” komentē J. Beķeris.
Vai LR pilsonis var doties uz Luhansku?
LR Tieslietu ministrijas pārstāve Lana Mauliņa teica, ka ministrija kā tiesību politikas veidotāja nav tiesīga kā izmeklēšanas iestāde skaidrot konkrētus piemērus vai gadījumus.
Attiecībā uz žurnālista pienākumu pildīšanu bruņota konflikta teritorijā ir jāņem vērā konkrētie apstākļi un situācija, proti, ko tieši žurnālists ir darījis un vai konkrētās darbības būtu kvalificējamas pēc Krimināllikuma 77.1 panta.
Šis pants aizliedz prettiesisku piedalīšanos bruņotā konfliktā, tas ir, aktīvu piedalīšanos ārpus Latvijas Republikas teritorijas notiekošā bruņotā konfliktā, kas ir vērsts pret valsts teritoriālo neaizskaramību vai politisko neatkarību vai citādi ir pretrunā ar Latvijas Republikai saistošām starptautiskajām tiesībām, neievērojot normatīvos aktus vai Latvijas Republikai saistošus starptautiskos līgumus.
Šāds regulējums Krimināllikumā ir iestrādāts tikai ar 2015. gada 12. februāra grozījumiem.
Līdz Krimināllikuma 77.1 panta spēkā stāšanās brīdim atļauja vai aizliegums valstspiederīgajiem iesaistīties ārvalstīs notiekošos bruņotos konfliktos tika vērtēta kā katras valsts prerogatīva.
Tiesiskais regulējums Latvijā līdz Krimināllikuma 77.1 panta spēkā stāšanās brīdim neparedzēja tiešu liegumu Latvijas valstspiederīgajiem iesaistīties bruņotā konfliktā ārvalstīs.
Latvijas nacionālajos tiesību aktos netika regulēta algotņu darbība, kā arī nebija noteikts aizliegums vervēt personas un tās apmācīt nosūtīšanai dalībai ārvalstīs notiekošā bruņotā konfliktā, ja vien nodarījumā nebija saskatāmas cilvēku tirdzniecības vai terorisma pazīmes.
Krimināllikuma 77.1 pantā minētās darbības 2015. gadā tika paredzēts kriminalizēt, lai nodrošinātu, ka Latvijas valstspiederīgie prettiesiski neiesaistītos un netiktu iesaistīti ārpus LR teritorijas notiekošā bruņotā konfliktā, kas vērsts pret valsts teritoriālo neaizskaramību vai politisko neatkarību, vai citādi ir pretrunā Latvijas Republikai saistošajām starptautiskajām tiesībām utt.
Izmeklējot Krimināllikuma 77.1 pantā paredzēto noziedzīgo nodarījumu, jākonstatē, ka personas rīcība ir vērsta uz aktīvu (tiešu) piedalīšanos bruņotā konfliktā un saistīta ar bruņota konflikta norisi (eskalāciju), un šīs darbības apdraud ar Krimināllikumu aizsargātās intereses.
Tātad, īsumā vērtējot – ja nav tiešas piedalīšanās bruņotā konfliktā, tad visādi citādi no Krimināllikuma viedokļa personai atrasties neatzītā teritorijā it kā nav likumpārkāpums.
Ārlietu ministrijas preses sekretārs Jānis Beķeris gan norāda, ka nav tiek vienkārši.
Piemēram, iekļūšana Luhanskā no Krievijas puses ir Ukrainas likumu pārkāpums, par ko Latvija var tikt informēta, lūgta sniegt tiesisko palīdzību, un tad nāksies izlemt jautājumu, kurā valstī cilvēks jāsauc pie atbildības.
Tāpat cilvēks var pārkāpt starptautiskas sankcijas, kas nav saistītas ar bruņotu konfliktu, kas arī var būt likuma pārkāpums.
