Reāls stāsts : negatavojamies “sēdēt” uz pabalstiem 13
Tukumnieku Ingas Hartikas un Egila Dzērves ģimenē šobrīd vēl aug trīs atvasītes – Egila dēlēns Adrians (7) no iepriekšējās laulības, Ingas bērni – Artuss (4) un Marisa (3) no iepriekšējām attiecībām, bet pavisam drīz ģimene kļūs vēl kuplāka – šajās dienās pasaulē jānāk pāra kopīgajiem bērniem – dvīņu meitenītēm.
– Mana un Egila iepriekšējā ģimene ilgus gadus bija savstarpēji pazīstamas, un agrāk pat domu nepieļāvu, ka starp mums abiem varētu izveidoties kas vairāk. Pirmā izjuka Egila ģimene, bet pēc gadiem sašķobījās arī manas un manu bērnu tēva attiecības. Kad tās bija galā, starp mani un Egilu radās siltas jūtas. Es pateicos savu vecāko bērnu tēvam par mūsu abu lieliskajiem bērniem, un šobrīd esmu pateicīga Egilam par to, ka viņš spēja pieņemt ne tikai mani, bet arī manus bērnus. Patlaban, kad, tuvojoties dvīņu dzimšanas brīdim, lielākoties esmu spiesta pavadīt laiku gultas režīmā, tieši Egils ir tas, kas rūpējas par mums visiem. Viņš bērnus vakaros nomazgā, gatavo ēst, parunājas, rotaļājas, lasa pasakas pirms miega. Acīmredzot, ja vīrietim ir svarīga sieviete un viss, kas ar viņu notiek, viņam ir svarīgi arī viņas bērni.
Kad uzzinājām, ka gaidāms nevis viens, bet uzreiz divi mūsu kopīgie bērni un nu mūsu ģimenē būs piecas atvasītes, par to satraucāmies nevis mēs, bet daudz vairāk apkārtējie ļaudis. Bieži nācās uzklausīt sašutuma pilnus jautājumus – kā jūs tiksiet galā?! Paldies Egilam, kurš šajā brīdī mani vēl vairāk noskaņoja uz pozitīvo, sakot – priecājies taču, ne katram pārim izdodas kļūt par tik kuplas ģimenes, turklāt vēl dvīņu vecākiem. Bērni – tā taču vienmēr ir Dieva dāvana.
Nekad neesmu gaidījusi, lai valsts un pašvaldības uz “katra stūra” daudzbērnu ģimenēm piedāvā dažādus pabalstus un atlaides. Bērnus taču mēs laižam pasaulē nevis valstij, nevis tāpēc, lai saņemtu pabalstus, bet gan tāpēc, ka mēs kā dzīvesbiedri mīlam viens otru un mīlam bērnus. Domāju, pārāk lieli pabalsti tiešām veicinātu tādu ģimeņu rašanos, kur bērnus radītu naudas dēļ. Jo patiesībā taču rūpēties par saviem bērniem ir vecāku pienākums. Jūtu lielu cieņu pret tām ģimenēm, kurās, piedzimstot ceturtajam un piektajam bērnam, vecāki vispirms paši dara visu iespējamo, lai nodrošinātu savus pēcnācējus, un nestaigā apkārt ar izstieptu roku. Un tikai, ja citādi nav iespējams, dodas lūgt palīdzību. Valsts un pašvaldību atbalsts var būt tikai kā bonuss, kā pateicība par to, ka šī daudzbērnu ģimene dzīvo šajā valstī, šajā pilsētā. Tiesa, ir tomēr jautājumi, kuros daudzbērnu ģimenēm noderētu lielāks valsts atbalsts, piemēram, hipotekāro kredītu jomā. Tiklīdz banka uzzina, ka ģimenē nav ļoti lieli ienākumi un aug vairāki bērni, hipotekāro kredītu atsaka. Bet mēs, piemēram, par īrēto dzīvokli ik mēnesi maksājam vairāk, nekā mums būtu jāmaksā, ja mēs šo mājokli būtu iegādājušies ar kredīta palīdzību. Zinu, ka, piemēram, Somijā šajā ziņā attieksme ir pilnīgi cita – tur daudzbērnu ģimenei ar prieku piešķir mājokļa kredītu… – stāsta Inga.
