Aiz demogrāfijas cipariem – reāli cilvēki 13
– Statistika Latvijā apliecina vēl kādu interesantu iezīmi – bērnu skaits ģimenēs ir atkarīgs no tā, vai laulība ir oficiāli reģistrēta. 45% bērnu dzimst nereģistrētās attiecībās, un šajās ģimenēs pēcnācēju skaits ir mazāks nekā oficiāli reģistrētajās. Acīmredzot tāpēc, ka šādās attiecībās cilvēki nejūtas pietiekami droši. Domāju, valstij vajadzētu nākt pretī šiem pāriem un, izmainot likumdošanu, panākt, ka tad, ja nereģistrētās attiecībās piedzimst bērns, starp tēvu un māti mantojuma saņemšanas un citā ziņā iestājas tāda pati atbildība kā starp laulātajiem, – teic Ilze Mileiko. Un vēl viņa piebilst – mēs uz demogrāfiju raugāmies caur skaitļiem un cipariem, bet aizmirstam, ka aiz tās stāv reāli, dzīvi cilvēki ar savām problēmām. Šķiet, sievietes bieži vien tiek uztvertas kā staigājošas dzemdes, kurām jānodrošina tas, lai latvieši kā tauta neizmirtu. Bet katrai šai sievietei taču ir savas vēlmes un intereses un ir tiesības izvēlēties – cik bērnus radīt.
Latvijā, kā zināms, ir arī ļoti daudz šķirto ģimeņu, kurās sieviete vai vīrietis viens audzina bērnus. Pagaidām valsts šīm ģimenēm sniedz tikai viena veida atbalstu – ja tēvs vai māte nemaksā uzturlīdzekļus, tos garantē valsts. Un tas arī viss. Piemēram, pazīstu kādu sievieti, kura viena audzina divus bērnus, bet viena no atvasītēm steidzami jāievieto slimnīcā. Kur uz šo laiku izmitināt otru bērnu? Vienīgais risinājums, ko pašvaldība šai sievietei piedāvā, ir viņu ievietot bērnunamā. Būtu ļoti apsveicami, ja pašvaldība šādās krīzes situācijās būtu gatava sniegt cita veida atbalstu un nodrošināt, piemēram, aukli mājās, kas bērnam būtu daudz saudzējošāk, stāsta LU doktorante Ilze Mileiko.
Kurp ved šī demogrāfiskā situācija?
– Šajā ziņā neesmu optimiste. Saglabājoties šādai tendencei, latviešu kā nācijas izzušana ir tikai laika jautājums. Tomēr man pret šo uzstādījumu ir iebildumi – vai tiešām man kā sievietei, plānojot savu dzīvi, noteikti jārūpējas par latviešu tautas saglabāšanu?! Domāju, ka ne. Katra cilvēka pirmā atbildība ir pret saviem bērniem, nevis valsti. Jo valsts reizēm aizmirst par ģimenēm ar bērniem.
