Pateicoties astoņdesmitajos gados dzimušajiem 13
– Pēdējos gados tiešām vērojams neliels dzimstības pieaugums, bet uzskatu – tas noticis, pateicoties astoņdesmitajos gados dzimušajām meitenēm un puišiem, kuri šobrīd ir reproduktīvajā vecumā. Ja pavērojam astoņdesmito gadu demogrāfijas rādītājus, varam secināt, ka šajā laikā, īpaši 1985. un 1986. gadā, bija vislielākā dzimstība. Šajos gados pasaulē nākušie patlaban ir sasnieguši bērnu radīšanas vecumu (par ideālo šajā ziņā sievietēm uzskata 23, vīriešiem 26 gadu vecumu). Tad, kad viņi būs radījuši tik bērnu, cik vēlas, sāksies liels dzimstības sarukums, jo tad reproduktīvo vecumu būs sasnieguši deviņdesmito gadu bērni, kuru ir daudz mazāk. Ir ērti apgalvot, ka dzimstības pieaugums notiek, pateicoties valsts aktivitātēm, bet mēs nedrīkstam būt naivi optimistiski, – uzsver Ilze Mileiko, Latvijas Universitātes Filoloģijas fakultātes doktorante un maģistre socioloģijā.
Pēc Valsts kancelejas pasūtījuma pagājušajā gadā valstī veiktajā pētījumā par demogrāfisko situāciju izdevies noskaidrot, ka vecāki, kuriem jau ir viens bērns, vidēji vēlas: sievietes – 1,79, vīrieši – 1,84 bērnus, bet tiem, kuriem jau ir divi bērni, sievietes vēlas 2,40, vīrieši – 2,23 atvasītes. Tomēr intervijās lielākā daļa atzina, ka reāli ģimenē būs ne vairāk par diviem. Tad sanāk – lai ko valsts darītu, ģimenēs vienalga dzims ne vairāk par vienu vai diviem bērniem?
– Pagaidām par to grūti spriest, jo pagājis tikai nepilns gads, kopš mainīta sistēma, kā tiek izmaksātas “māmiņu algas”. Turklāt arī tas ir mazs mierinājums. Pāri taču apzinās, ka bērni būs jāuztur ne tikai pusotru līdz trīs gadus, kamēr maksā “māmiņalgu”, bet līdz astoņpadsmit gadiem un bieži vien vēl ilgāk, – teic Ilze Mileiko. Vai pāru nevēlēšanās veidot kuplas ģimenes liecina, ka sabiedrība kļuvusi egoistiskāka un vairāk domā par savām personiskajām ērtībām?
– Domāju, vaina nav egoismā, bet lielā mērā sabiedrības noteiktās nerakstītās prasībās. Bērnam ne tikai jāsagādā labs apģērbs, bet arī jau kopš zīdaiņa vecuma viņš jāved uz attīstošajām nodarbībām, vingrošanu, masāžu, vēlāk uz mūzikas skolu. Arī cita veida bērna aprūpe un attīstīšana prasa lielus resursus. Ja tēvs un māte bērnam to nenodrošina, sāk izjust sabiedrības spiedienu – vai mēs esam pietiekami labi vecāki? Līdz ar to vienam bērnam bieži vien tiek iztērēti tik lieli līdzekļi, ka otrai atvasītei vienkārši vairs neatliek. Izteikts ir arī sabiedrības spiediens uz sievieti. Viņai jāspēj gan veiksmīgi attīstīt karjeru, gan arī būt labai mātei, jaukai sievai, meitai, sievietei vispār. Prasības attiecībā pret sievieti bieži vien ir tik nesamērīgi augstas, ka viņa izvēlas sašaurināt sev uzlikto nastu un būt māte tikai vienam vai, lielākais, diviem bērniem.
