Bērni, kas varēja piedzimt… 13
Ilona Bremze, biedrības “Asociācija ģimene” valdes priekšsēdētāja:
– Tam, ka pēdējo trīs gadu laikā situācija demogrāfijas jomā sāk mainīties uz labo pusi, ir savs pamatojums. Valdība beidzot ir aktualizējusi dzimstības jautājumus un spērusi pirmos soļus pareizajā virzienā. Domāju, vecāki to novērtē. Tas ir labs sākums, taču beidzot jāsāk risināt arī citi problēmjautājumi. Pēc pieciem līdz septiņiem gadiem dzimstības kritums būs neizbēgams, jo astoņdesmito gadu demogrāfiskā buma pozitīvās sekas vairs nejutīsim.
Manuprāt, būtiski ir tas, ka Saeimas Demogrāfijas lietu apakškomisija ir aktualizējusi jautājumu par lielāka atbalsta nepieciešamību tām sievietēm un ģimenēm, kas nonākušas neplānotas grūtniecības situācijā. Latvijā abortu skaits aizvien ir ļoti liels un rada negatīvas sekas gan individuālā, gan visas sabiedrības līmenī. Mēs nevarēsim panākt dzimstības pieaugumu, ja nemainīsim sabiedrības attieksmi pret vēl nedzimušajiem bērniem. Ja nesāksim tos uzskatīt par lielu vērtību un neizturēsimies ar cieņu un sapratni pret katru grūtnieci. Imants Parādnieks, kurš vada šo apakškomisiju, ir ieguldījis milzīgu darbu, tomēr redzu, ka pastāv arī neizpratne un pat pretdarbība. Jau pusotru gadu virkne labu priekšlikumu netiek īstenoti. Saeimas Sociālo un darba lietu komisija šobrīd skata jautājumus par izmaiņām Seksuālās un reproduktīvās veselības likumā. Pārsteidz Veselības ministrija, kurai vistiešākajā veidā būtu jārūpējas, lai sievietēm grūtniecības krīzes situācijās būtu atvēlēts laiks pārdomām, kā arī iespēja saņemt profesionālu konsultāciju un sociālu atbalstu, lai pieņemtu nesasteigtu lēmumu. Šādus pakalpojumus jau tagad pērk daudzas pašvaldības, tos sniedz apmācīti Grūtniecības krīzes centra speciālisti, kas darbojas visā Latvijā. Diemžēl bijusī veselības ministre Ingrīda Circene ir tieši atbildīga, ka izmaiņas likumdošanā aizvien nav iestrādātas un process ir tik gauss.
Tas, ka arvien mazāk cilvēku izvēlas kuplas ģimenes modeli, ir pašsaprotami. Jo ir liela nedrošība par rītdienu. Daudziem nav pietiekama materiālā nodrošinājuma, stabila darba vai dzīves apstākļu, diemžēl nav pārliecības, ka valsts politika ilgtermiņā būs bērniem un ģimenēm draudzīga. Bieži vien pastāv arī nedrošība par savstarpējo attiecību noturību. Ja cilvēki nav precējušies un neuzņemas nopietnas saistības viens pret otru, pastāv lielāka iespējamība, ka arī bērns nebūs gaidīts.
