Vai latvieši šo zemi mīl vairāk? 3
Daugavpils teātrī piektdien, 27. aprīlī, pirmizrādi piedzīvos iestudējums “Lutišķi. Simtgade”, bet Rīgā 4. maijā Brīvības ielas svētkos drīzumā nojaucamā Matīsa tirgus paviljonā apmeklētāji aicināti doties nākotnes ceļojumā, lai skatītu, kāda Latvija būs pēc 80 un 300 gadiem. Abu šo notikumu režisore ir PAULA PĻAVNIECE, un mūsu saruna rit visvairāk par to, kā dzīvojam šodien savā valstī un kā kopā to būvēsim nākotnē.
Vai jūsu iedomātajiem Lutišķiem ir sakars ar reālajiem vecticībnieku Slutišķiem?
P. Pļavniece: Kartē atrodami tikai Slutišķi, bet Lutišķi ir iedomāts nosaukums vietai, kur risinās izrādes darbība. Tur – Latvijas pierobežā – ierodas jauniete, vēloties iestudēt amatierteātrī simtgadei veltītu Raiņa lugu “Spēlēju, dancoju” kā savu diplomdarbu. Taču radies pārpratums, vietējās kultūras vadītāja nav pateikusi, ka Lutišķu teātra trupā visi runā krieviski. Bet meitenei diplomdarbs jāiestudē latviski un skola jābeidz. Justīnes Kļavas luga rāda, kā tad viņiem tur veicas. Raiņa darbā ir daudz ideju gan par sabiedrību, gan nākotni.
Reiz “LA” lasītāja, zvanot redakcijai, stāstīja, ka, iepazīstot avīzē publicētās teātru recenzijas, viņa, ikdienā būdama aizņemta savā saimniecībā, izlemj, kura ir tā vienīgā izrāde gadā, ko dosies skatīties. Vai jūs savējo ieteiktu kā – vienīgo?
Es ceru, ka izrāde rosinās domāt, un, ja cilvēks vēlas izdzīvot tādu izrādi, tad jā. Brīdinu, lai kādam nerastos asa, aizvainota reakcija, pašam izrāde jāskatās ar ļoti godīgu attieksmi. Jo mēs uz lietām mēģinām raudzīties no dažādiem skatpunktiem – kā situāciju Lutišķos redz ļoti latviska meitene un kā – vietējie iedzīvotāji.
Cilvēku pieredzes ir ļoti dažādas. Daugavpils teātrī pat – kāds ir mācījies Latvijas himnu uzrakstīt ar visiem komatiem, kārtojis naturalizācijas eksāmenu; cits ilgu laiku nodzīvojis Krievijā, tagad atbraucis te. Mēs esam dažādi un kopā dzīvojam. Ceru, ka izrāde tās tematikas dēļ skatītājiem būs notikums. Tajā skan latviešu, krievu un latgaļu mēle, un man patīk, ka krievvalodīgie latviešu valodā runā Raiņa tekstu. Tāpat kā mēs krievu valodā ar latviešu akcentu runātu Puškina dzeju. Tas ir ļoti interesanti.
Man patīk strādāt Daugavpils teātrī tāpēc, ka tur ir kā latviešu, tā krievu trupa. Pati esmu rīdziniece, un galvaspilsētas ļaudīm kādreiz aizmirstas par šo 230 kilometru tālo vietu. Bet tur ir pulsējoša dzīve, savs kolorīts, dažādu kultūru mikslis – blakus latviešiem ir krievi, daudz poļu, tāpat lietuvieši, baltkrievi, armēņi ar savām tradīcijām un saviem amatierteātriem.
Kādi ir jūsu vērojumi – kur ir sabiedrības pretrunas, sašķeltība?
Situācijas ir dažādas, piemēram, tādā vidē kā Daugavpilī cilvēks varbūt vēlas runāt latviski, bet – visi apkārtējie ar viņu runā krieviski. Mēģinām analizēt, kas un kāpēc notiek, izturoties ar sapratni gan pret tiem, kuri ir ļoti latviski, nacionāli noskaņoti, gan pret tiem, kas ir citādi.
Mākslā ir interesanti nevis paņemt labo tēlu, kurš ir tīrs un balts itin visā, bet meklēt dažādās šķautnes. Mans mērķis ir rosināt sabiedrību diskusijām. Esmu sev formulējusi, ka svarīgi spēt patstāvīgi domāt par šiem procesiem, ko skaļās frāzēs sauc par integrāciju, – neietekmējoties no stereotipiem viedokļiem, aizspriedumiem.
Izrāde skar tematu par kopābūšanu mūsu laikmetā. Skaidrs, ka pagātnē bijuši dažādi vēsturiski notikumi un vēsture mūs ietekmē. Taču tagad nav kādi “viņi” un “mēs”, bet gan – visi kopā esam Latvija un kopā jādomā, kā valsti veidosim tālāk. Mums tiek “iebaroti” viedokļi no vecākām paaudzēm, un saprotu, ka manu vecvecāku paaudzē ir bijuši kādi aizskārumi, taču es kā jauns cilvēks savā paaudzē jūtu, ka varam saprasties un sadzīvot bez problēmām. Man šķiet, ka izplatīts pieņēmums ir – mēs, latvieši, šo zemi mīlam vairāk nekā citi. Bet redzu, ka Daugavpilī ir cilvēki, kuri patiesi mīl šo zemi, un nevar teikt, ka mazāk nekā es. Ja cilvēks spēj “nepiesūkties” ar svešiem viedokļiem un prot uz situāciju paskatīties pats savām acīm, saprast un secināt – tā ir liela vērtība.
Izrādē būs daudz humora. Iestudējumā ļoti daudz situāciju, kurās runā par valodas zināšanām, un mēģinājumu procesā kāds, kurš varbūt runā sliktāk latviski, pasmejas un atzīst – jā, tas taču ir arī par mani. Viņš drīzāk ar vieglumu nolems – jāsāk taču beidzot mācīties! – un to darīs. Nevis tad, ja viņam kā ar āmuru skaldīsim apkārt: “Integrācija, integrācija!” Ja ir draudzīgas, cilvēciskas attiecības, tā notiks pati no sevis.
Vai jums prātā ir saraksts ar lugām, ko noteikti vēlētos kādreiz iestudēt?
Esmu liela oriģināldramaturģijas fane; man patīk radīt izrādes “uz vietas”. Manā pieredzē darbi lielākoties tā tapuši: ir ideja, un kopā ar dramaturgu radām izrādi. Tā ka man drīzāk būtu saraksts ar idejām, ko pārvērst iestudējumos. 4. maijā Rīgā norisināsies Brīvības ielas svētki. Pašreiz kopā ar dramaturgu Jāni Balodi Matīsa jeb Vidzemes tirgus paviljonā veidojam “Latvijas plānošanas institūtu” – kā ceļojumu nākotnē. Te arī vispirms bija ideja.
Ko tur redzēsim?
Esam zinātniskās fantastikas stilā iztēlojušies, kāda Latvija varētu būt pēc 80, 100, 200 un 300 gadiem. Lai iestudējumu radītu, vispirms aprunājāmies ar septiņiem dažādu nozaru ekspertiem – antropologiem, sociologiem un citu jomu pētniekiem – un pēc tam ļāvām vaļu fantāzijai. Ceļojums laikā ilgs 40 minūtes. Skatītāji aicināti nākt visu dienu, taču varēs pieteikties uz noteiktu laiku.
Jūs darbojaties arī Valmieras teātra vasaras festivāla sagatavošanā.
Jā, pagājušogad festivālā bija izrāde bērniem “Kur pazudis Viktors Sapropelis?”. Šogad to atjaunojam un pārceļam citā intriģējošā vietā.
Kādi iestudējumi jums pašai vislabāk patīk?
Man patīk laikmetīgs teātris. Noteikti vislielāko iespaidu ir atstājušas izrādes, ko esmu redzējusi tādos festivālos kā “Homo novus” un arī festivālos ārpus Latvijas. Tās ir izrādes, kas vērstas uz skatītāja līdzdomāšanu, iesaistīšanos.
No kuriem režisoriem esat visvairāk mācījusies?
No visiem, kuru iestudējumus esmu skatījusies. Nav bijis nevienas izrādes, no kuras būtu aizgājusi prom. Skatītājiem droši vien ir citādi, bet es kā režisore varu mācīties no itin visa.
“Dirty Deal Teatro” iestudējāt izrādi, kurā varoņiem tika vaicāts: “Kas notiks rītdien?”
Izrāde bija angļu valodā, bet tēma bija tāda – vai nu cilvēkiem negribējās par to domāt, vai bija bail no plosošām emocijām. Dramaturgs Jānis Balodis sešus mēnešus bija lūdzis cilvēkiem vairākās pasaules valstīs, lai uzdod savā apkārtnē dzīvojošajiem jautājumu: “Kas notiks rītdien?” Iepazināmies ar ļoti brīnišķīgiem cilvēkiem. Ar Sīrijā Alepo dzīvojošu meiteni nonācām tik tuvās, personīgās attiecībās, ka ļoti dzīvojām līdzi viņas ciešanām. Iepriekš nekad nebiju domājusi, ka man darbs spēs dot šādas emocijas.
Kas jums vajadzīgs laimei?
Droši vien iespēja darīt, un šobrīd tas ir teātris. Man patīk teiciens: “Vai gribat būt futbolists vai gribat spēlēt futbolu?” Noteikti esmu tā, kas vēlas spēlēt. Tas mani šobrīd ļoti aizrauj. Vienu dienu esmu Daugavpilī, otru Valmierā tukšā peldbaseinā, kur notiks izrāde, un trešo – Rīgā tirgus paviljonā, kur top iestudējums. Man noteikti nepieciešams darbināt domāšanas aparātu, iegūt zināšanas un pētīt. Vēl ļoti būtiski ir, ka zinu – tuvajiem cilvēkiem viss kārtībā, labi. Tad varu mierīgi darīt.
Luga lugā
Dramaturģe Justīne Kļava: “Interesantākais bija tas, ka savienojām Raiņa lugu “Spēlēju, dancoju” ar mūsdienu sabiedrības aktualitātēm un tā interpretējām Raini caur mūsdienu varoņu prizmu. “Lutišķi. Simtgade” ir luga lugā. Sakomplektējām mūsdienu sabiedrības cilvēku arhetipus, ielikām teātrī vienā laikā un telpā un skatījāmies, kā viņi mēģina saprasties un sadzīvot.”
“Lutišķi. Simtgade”, iestudējums Daugavpils teātrī
Režisore Paula Pļavniece, dramaturģe Justīne Kļava, māksliniece Dace Sloka.
Lomās: Zanda Mankopa, Miroslavs Blakunovs, Inese Ivulāne-Mežale, Kristīne Veinšteina, Mihails Abramovs, Jurijs Losevs, Žanna Lubgāne, Irina Kešiševa, Karīna Sidina.
Izrādes: 27. (pirmizrāde), 28. aprīlī, 26. maijā.
