Māris Antonevičs: Vai latvieši pakļautos? 2
“Fui, nelasīšu”; “Zemas raudzes literatūra” – dažus šādus starpsaucienus no Latvijas, teiksim, intelektuālajām aprindām, saklausīju drīz pēc tam, kad vasarā tika izdots franču rakstnieka Mišela Velbeka romāna “Pakļaušanās” latviskais tulkojums. Nupat pirmizrādi Jaunajā Rīgas teātrī piedzīvojis režisora Alvja Hermaņa iestudējums ar tādu pašu nosaukumu – spriežot pēc atsauksmēm, tas ir maksimāli tuvs Velbeka tekstam. Romānam jau piekārta “islāmfobijas” birka un gan jau tādu pašu kārs arī izrādei. Ne jau visi… “Vislabākā izrāde ir tad, ja publika saiet matos. Ir izrādes, kurām ir uzdevums iegūt “Spēlmaņu nakts” balvas, un ir izrādes, kuru uzdevums ir parādīt spoguli cilvēkiem, lai viņiem ir par ko domāt,” intervijā LTV izteicās A. Hermanis (par to, ka “fui” saucēju ir gana, liecina viņa piebilde: “Pēc tādām izrādēm draugu paliek mazāk.”). Turklāt šoreiz to acīmredzot nevajag vērtēt tikai kā režisora intelektuālu eksperimentu ar publikas reakciju, bet arī kā politisku manifestu pret politkorektumu un izlikšanos, ar ko saslimusi Rietumu sabiedrība un ko kvēli pārņēmusi arī daļa latviešu, jo tādā veidā it kā var demonstrēt savus rietumnieciskos uzskatus. Protams, visspilgtāk tas izpaudies pēdējā pusotra gada diskusijās par patvēruma meklētāju uzņemšanu. Izteikšu aizdomas, ka liela daļa liberālās publikas Hermani ilgu laiku bija uzskatījusi par “savējo”, jo starptautiski veiksmīgs režisors taču nevar būt “tumsoņa”, kā viņiem patīk apzīmēt savus oponentus. Bet te pēkšņi Hermanis nāk klajā ar tādu demaršu pret Vācijas “atvērto durvju” politiku (atsakās no darba Hamburgas teātrī), ka atskan visā Eiropā…
Arī par romānu “Pakļaušanās” varētu rasties iespaids, ka tas speciāli rakstīts, lai piemestu pagali karstajai “bēgļu diskusijai”, taču drīzāk jau ne, jo M. Velbeks raksta par Franciju, un tur šai tēmai ir dziļākas saknes, kas stiepjas valsts koloniālajā pagātnē – iemesli, kāpēc Francija uzņēmusi tik daudz migrantu, tomēr atšķiras no tiem, kas šobrīd to liek darīt Vācijai. Iespējams, daudzi franči nu jau būtu gatavi atzīt, ka ideja par iebraucēju sekmīgu integrāciju (un pēc tam loģiski arī asimilāciju) īsti nedarbojas, tomēr arvien ir politnekorekti spriedelēt par to, ka islāms paģērē savus tikumus, kas nesaskan ar tā dēvētajām republikāniskajām vērtībām. Un varbūt ne vien tikumus, bet arī likumus – nupat presē ievēroju ziņu par izdevumā “Journal du Dimanche” publicētiem aptaujas rezultātiem, kur 29% Francijas musulmaņu apgalvojuši – šariata likumi viņiem esot nozīmīgāki par valsts sekulārajiem likumiem.
Velbeks savā romānā izspēlē savdabīgu scenāriju, ka nevis musulmaņi ir tie, kas pakļaujas “noteikumiem”, bet tieši pretēji – viņi gūst iespēju tos pārskatīt, jo par Francijas prezidentu tiek ievēlēts partijas “Musulmaņu brālība” līderis, kurš īsteno reformas atbilstoši savām iecerēm un islāma priekšrakstiem. Turklāt par viņu balso ne vien musulmaņu mazākums, bet arī citi pilsoņi, jo viņš tobrīd ir atzīts par “mazāko ļaunumu” (pretī stāv populistiskās “Nacionālās frontes” līdere). “Musulmaņu brālība” ir mērenie islāmisti, kas nevis mēģina kaut ko vardarbīgi uzspiest, bet demokrātiskā veidā realizē savu “programmu”.
Velbeka kritiķi uzskata, ka rakstnieks provocē sabiedrību, spēlējoties ar tās bailēm, pārmet, ka viņš pavirši pārzina islāmu un arī akadēmisko vidi, kurā pamatā norisinās romāna darbība. Varbūt tā arī daļēji ir, jo Velbeks tiešām visvairāk pievēršas tādiem islāma aspektiem kā daudzsievība vai atšķirīgie ģērbšanās paradumi, bet citus – svarīgākus – piemin vien garāmejot vai nepiemin vispār. Turklāt autors droši vien apzinās, ka, izspēlējot šādu scenāriju, kur daļa tēlu (piemēram, valdošie Francijas politiķi) ir reālas personības, grāmatas pārdošanas rezultāti būs labāki. Tomēr tas nav iemesls, lai nelasītu un nediskutētu. Jo interesantākais te ir nevis islāma analīze, kuru tiešām labāk meklēt citu veidu izdevumos, bet pati “pakļaušanās” formula. Tikpat labi var darbību pārnest uz citu valsti un islāmu aizvietot ar kādu citu ideoloģiju.
Piemēram, ļoti grūti iedomāties, ka pārredzamā nākotnē Latvijā vispār varētu tapt kāda musulmaņu partija, kur nu vēl cīnīties par varu, par spīti tam, ka bēgļu un islāma temats mūsu medijos pēdējā laikā bijis viens no vadošajiem. Protams, procesi Rietumeiropā satrauc, taču tas ir attālināts satraukums. Taču gluži reāli var gan iztēloties scenāriju, kad pie varas Latvijā nāk prokremliska partija. Līdzīgi kā islāma ideju nostiprināšanos Eiropas nacionālisti bieži mēdz pasniegt kā agresīvu ielaušanos, kuru ilustratīvi var parādīt kadros ar migrantu “ordām”, kas agresīvi mēģina tikt pāri kādas Centrāleiropas valsts robežai vai rīko nekārtības pie Lamanša tuneļa Kalē, arī par Krievijas draudiem Baltijā parasti mēdz runāt kā par iespējamu militāru uzbrukumu vai hibrīdkaru ar “zaļajiem cilvēciņiem”. Bet citi veidi?
Romānā “Pakļaušanās” sabiedrība drīzāk tiek pielabināta – sak, patiesībā jau jūs to klusībā esat vēlējušies, tikai līdz šim nenojautāt. Vispirms balsojums par mums tik pazīstamo “mazāko ļaunumu”, iegalvojot, ka mērenie islāmisti tomēr ir labāka izvēle par agresīviem nacionālistiem (te gan savu lomu spēlē Francijas vēlēšanu sistēmas īpatnības, kur otrajā kārtā jāizvēlas viens no diviem kandidātiem). Dažādu agrāk lielu un ietekmīgu partiju līderi, zaudējuši vēlētāju uzticību, cenšas saglabāt savu daļiņu varas, tāpēc skaisti runā, ka “tagad ir pienācis laiks aizmirst savtīgās politiskās nesaskaņas un dziedēt sašķeltības brūces, ka nepieciešama vienotība valsts līmenī”. Vēlāk pirmie lēmumi, kas sabiedrībai ļauj atviegloti secināt, ka nav jau nekas tik traks. Izmaiņas notiek pakāpeniski, taču vajadzīgajās jomās, pirmkārt izglītībā. “”Musulmaņu brālība” ir īpaša partija, daudzi tradicionālie politiskie trumpji viņus atstāj gandrīz pilnīgi vienaldzīgus, īpaši ekonomika, kuru viņi nebūt neuzskata par pasaules nabu. Viņu skatījumā, galvenais ir demogrāfija un izglītība. (..) Ekonomika un pat ģeopolitika, viņuprāt, ir dūmu laišana acīs – kurš ir noteicējs pār bērniem, ir noteicējs par nākotni, un punkts,” vai šo M. Velbeka citātu būtu vērts pieminēt, arī apspriežot jautājumu, kāpēc Latvijā 25 gadus pēc neatkarības atjaunošanas joprojām pastāv segregēta izglītības sistēma, un valdošie politiķi vien plāta rokas par iespējamajām reformām?
Grāmatā galvenais varonis un viņa kolēģi tiek uzpirkti pavisam banālā veidā – ar lielāku algu un jaunām sievām. Bet vai tad politiskos līderus nevar “nopirkt” ar labi apmaksātiem amatiem, uzņēmējus – ar labiem līgumiem un tā tālāk? Nav teikts, no otras puses – mums jau šobrīd ir daži piemēri.
