Vai latvieši bija tikai kalpi? 1
Drīzumā pie lasītājiem nonāks Gunāra Tirzīša otrais romāns “Livonijas saulriets”.
Starp “Lata romānu” autoriem gadu gaitā bijuši visdažādāko profesiju un specialitāšu pārstāvji, un 2013. gadā ar romānu “Kur mājvieta mana…” tiem pievienojās bioķīmiķis Gunārs Tirzītis – emeritēts zinātnieks, Dr. chem, strādājis Zinātņu akadēmijas Ķīmijas institūtā un pēc tam – Organiskās sintēzes institūtā. Pirmais romāns bija veltīts zinātnei Latvijas padomju periodā, jaunais, kura fragments šeit lasāms, – Livonijas laikmetam Latvijas teritorijā. Kā zināms, viduslaiku konfederācija Livonija tagadējās Igaunijas un Latvijas teritorijā izveidojās 13. gadsimtā krusta karu rezultātā un pastāvēja līdz Livonijas karam, kad 1561. gadā Livonijas ordeņa mestrs, arhibīskaps un kārtu pārstāvji zvērēja uzticību Polijas karalim. Gunārs Tirzītis Livoniju atklājis caur ambicioza latviešu puiša Upmaļu Vara gaitām Voltera fon Pletenberga dienestā. Kas tā patiesi būtu varējis būt, kas ne, kā grāmatas pēcvārdā saka pats autors: “…visu laiku aiz pleca jūti akadēmiska vēsturnieka elpu. Šķiet, viņš to vien gaida, lai varētu ironiski piezīmēt: šajā jautājumā jūs esat neprecīzs! Nu, labi. Lai arī neprecīzs, bet maniem tēliem ir vēlēšanās rīkoties tā – un ne citādi.”
Vai atceraties pirmo lasāmvielu, kas jūs pašu ieinteresēja par literatūru?
Ar lasīšanu aizrāvos, kad, ganu gaitās Kurzemes katlā iedams, 82 aitas un vienu negantu aunu valdīdams, izlasīju gan saimnieka bēniņos noglabātos satīriskos žurnālus “Svari” un “Sikspārnis”, gan bēgļu gaitās aizgājuša skolotāja līdzpaņemtos pasaku sējumus. Vēlāk nāca Žila Verna, Viļa Lāča, Ēriha Marijas Remarka, Ernesta Hemingveja un citu rakstnieku periods, līdztekus iepazīta arī latviešu klasika.
Kas deva impulsu pašam rakstīt? Pirmā grāmata bija veltīta zinātniekiem, tur acīmredzot vielu smēlāties no personīgās pieredzes…
Impulsu pievērsties rakstīšanai – literārai, ne zinātniskiem rakstiem – man deva labestīgās atsauksmes par nelielo atmiņu rakstu par profesoru Vanagu viņam veltītajā grāmatā. Iesākumā bija neliels raksts par to, kā zinātnieki “darbojās” padomju laikos. To ieteica paplašināt un detalizēt – iznākšot romāns. Tā tapa “Konformisti” un pēc tam “Kur mājvieta mana…”. Tas bija pirms apmēram desmit gadiem. Kad sadūšojos startēt “LA” konkursā, man ieteica nosūtīt “Mājvietu” – esot gatavāka. “Konformisti” loģiski būtu gan it kā pirmā daļa. Pēc tam, starp daudziem īsākiem un garākiem stāstiņiem, čibināju arī krietni lielāku stāstījumu “Vēsā saule”, kas vairākkārt pārsniedz “LA” konkursa apjomu. Tajā atainota tapšana par zinātnieku un viņa daudzpusīgā dzīve pagājušā gadsimta otrajā pusē. Kas un vai to iespiedīs – nezinu.
Taču jaunais romāns veltīts Latvijas vēsturei, turklāt par periodu, kurš nav pat sevišķi labi dokumentēts.
Ar vēsturi “saslimu” jau trešajā klasē, 1945. gadā, jo vēstures skolotāja ļoti aizrautīgi stāstīja par zemgaļu cīņām un krustnešiem. Pēc tam sekoja Rutku tēva grāmatas par seno Rīgu, Jēkaba Janševska un citu rakstnieku romāni. Ar laiku radās jautājums: vai tiešām vācieši bija tikai nelieši un paverdzinātāji? Jo kas tad te atnesa ražīgas lauksaimniecības pamatus, mūra celtniecību un daudz ko citu? Beigu beigās bija jāsecina, ka no austrumiem ir nācis tikai degvīns un patiesā dzimtbūšana. Studēt vēsturi toreiz šķita neiespējami, orientējos uz reālākām zinātnēm, kuras bez tam bija tādas, kas man, Raiņa ideālisma pārņemtam, dotu iespēju palīdzēt slimiem ļautiņiem. Taču interese par vēsturi saglabājās. Patlaban, pēc “Livonijas saulrieta”, ir radies arī stāstījums par Brāļu draudžu ienākšanu Vidzemē – tās uz šejieni atnesa no Saksijas. “Rītausmu gaidot” varētu uzskatīt par romāna “Livonijas saulriets” turpinājumu. Vai sadūšošos to iesniegt konkursam, vēl nezinu – redzēs, vai būs kāda atsauksme par “Saulrietu”.
Fragments no romāna “Livonijas saulriets”
Nākamajā svētdienā pēc dievkalpojuma Varis sarunu ar mācītāju Knopkenu par Mārtiņu atstāstīja Lomilleram.
– Jā, Volter. Zēns ir ļoti apdāvināts – mācītājs arī man to teica. Bet vēl gan viņam divi gadi būtu šajā skolā jāpavada, iegūtās zināšanas ir jānostiprina. Tomēr būtu jau laiks pavērot, uz kuru pusi viņam ir interese.
– Varbūt, Johan, pēc Pētera skolas tu viņu pieņemtu pie sevis par kāda rakstveža palīgu?
– Nu, ko tu, Volter! Tā būtu zēna apdāvinātības aprakšana. Visu dzīvi šajos cirkulāros un sūdzību rakstos!
– Bet tu taču esi tajos ieracies. Un nežēlojies.
Lomillers rūgti iesmējās:
– Un ko līdzētu mana žēlošanās? Kas man varētu palīdzēt? Man reiz bija cita iespēja – es to neizmantoju. Un tāpēc man rūp, lai tavs dēls, mana drauga dēls, arī nepalaiž garām savu iespēju. Kādu? Nezinu. Pašreiz padoma nav. Pagaidīsim, kad atbrauks Knopkena brālis Andreass. Varbūt viņš zinās, ko ieteikt.
Par šo sarunu Varis Līgai neteica, lai lieki nesatrauktu.
Pēc dažiem mēnešiem Rīgu vēja ātrumā aplidoja vēsts, ka nākamajā svētdienā Pētera baznīcā savu pirmo sprediķi Rīgā teiks Knopkena jaunākais brālis Andreass, kurš ar Lomillera un dažu draudzē ietekmīgu rātskungu atbalstu, negaidot arhibīskapa galīgo lēmumu, nupat tika pielaists kalpot draudzē par vecākā brāļa palīgu. Reizē ar šo ziņu nāca līdzi runas, ka Andreass Knopkens esot Vāczemē iesaistījies nesen radušās jaunas mācības kustībā. Kādas mācības, to neviens īsti nezināja. Tā it kā nosodot indulgenču pārdošanu. Saprotams, šādas ziņas saintriģēti, tosvētdien Pētera baznīcā sanāca tik daudz ļaužu, ka bija aizņemti ne tikai visi soli, pat baznīcas ejās stāvēja dievlūdzēji un arī ziņkārīgie.
Andreass Knopkens bija stalts pusmūža vīrs, tērpies vienkāršā benediktīniešu melnajā habitā.
– Brāļi un māsas! Visi, kas tic uz To Kungu un piekrīt viņa patiesai mācībai. Kas tic grēku piedošanai, iegūtai caur vaļsirdīgām lūgšanām un grēku nožēlošanu, nevis nopirktai par dālderiem. Visi, kas bijībā izrunā Tā Kunga vārdu, nevis lieto to kā aizsegu savtīgām izdarībām, kuras bieži nes citiem cilvēkiem ciešanas. Jums es vēlos darīt zināmu, ka Tas Kungs ir apžēlojies par mums un devis vīru, kurš, Dievišķās gaismas apstarots, nes jaunu ticības izprašanu. Un jaunā vēsts ir tā, ka Svētos Rakstus drīkst lasīt katrs, kam ir lasītmāka, bez starpniekiem un rakstu tulkotājiem, jo Svētos Rakstus ir dots katram saprast, ja viņš ar tīru sirdi un pazemīgām domām nāk meklēt patiesību Tā Kunga vārdos. Starp To Kungu un cilvēku, kas pazemībā lūdzas, nav jābūt nevienam starpniekam, jo ir teikts: un, ja tu vēlies runāt ar savu Radītāju, tad noej viens sava nama dziļākajā istabā, aizver aiz sevis visas durvis un aizdari logus, atmet savas ikdienišķās domas, atver pazemībā savu sirdi, un Viņš būs ar tevi. Un tie, kas uzmetušies citiem par pamācītājiem un grēku atlaidējiem, lai atceras, ka viņi ir tikai dievkalpojuma vadītāji, daudz, ja viņi, paši stipri ticībā būdami, palīdz lūdzējam atrast ceļu pie Tā Kunga. Šī ceļa atrašanas palīdzība ir jāsniedz lūdzēja dzimtajā valodā, lai katrs labi saprot ceļu, kas tam ejams. Un vēl jāatceras, ka pār ļaudīm valda laicīgā vara, bet pār cilvēka dvēseli tikai Tas Kungs.
Un vēl, un vēl – bez īpašas pietātes norādot uz ticības dogmatismā ieslīgušo kļūdām. Tādu sprediķi, šķiet, šīs baznīcas sienas nebija dzirdējušas. Pa sprediķa laiku baznīcā valdīja pilnīgs klusums, kurā tikai reizēm varēja dzirdēt kādu apslāpētu šņukstu. Arī pēc dievkalpojuma ļaudis izklīda klusējot. Varis piegāja pie baznīcas priekšā nostāk stāvoša rātskungu pulciņa, starp kuriem bija arī Lomillers.
Pašreiz runāja pavecāks rātskungs, kuru Varis līdz šim neatcerējās redzējis.
– Var jau būt, mīļais Lomiller, ka dažas domas no tikko dzirdētā ir apdomas vērtas, bet tomēr teiktajā daudz tāda, kas robežojas ar herēzi.
– Man grūti ar jums strīdēties, kungs Knohaben, bet šīs domas balstās Vitenbergas mācītāja doktora Mārtiņa Lutera izvirzītajās tēzēs. Vai jūs, ilgus gadus būdams Vāczemē, par tām netikāt dzirdējis?
– Tajās aprindās, kurās man bija tas gods būt, par šīm lietām runāt nevēlējās. Bet vai jums, mīļais Lomiller, ir ar Luteru sarakste, ka jūs tik labi zināt viņa teoloģiskam disputam izvirzītās tēzes?
– Jā, mans kungs! Man ir bijis tas gods apmainīties dažām vēstulēm ar šo universitātes profesoru.
– Nu, tad jau jūs, cerams, zināt arī to, ka šis Mārtiņš Luters ir izpelnījies Svētā Krēsla nosodījumu.
– Mani kungi! Man šķiet, ka iela, lai arī baznīcas priekšā, nav īstā vieta tik nopietnam disputam. Varbūt varam sarunu turpināt rātsnamā? – iedegties gatavo strīdu apslāpēja birģermeistars Dirkops.
Rātskungi sāka virzīties uz rātsnamu. Ieraudzījis Vari aiz rātskungiem, Lomillers pienāca pie viņa:
– Volter! Atnāc, lūdzu, pie manis kādu dienu pa nedēļas vidu. Pats redzi, šodien te nekāda nopietna runāšana nesanāks. Tur iekšā, – viņš pamāja ar galvu uz rātsnama pusi, – es domāju ies vēl karstāk nekā šeit, baznīcas priekšā.
Varis atnāca pie Lomillera ceturtdien. Vajadzība it kā bija lūgt Lomilleru sarunāt akas racējus, jo nest mazgāšanās vajadzībām ūdeni no upes un dzeršanai no akas gandrīz pie Smilšu torņa bija patālu – Marta un virtuves sievas kurnēja, ka netiekot ar visiem darbiem galā, bet galvenais iemesls jau bija parunāt par dēla Mārtiņa skolas lietām, jo tās Varim šodien šķita vissvarīgākais risināmais jautājums.
Aši pārrunājuši akas rakšanas lietu, ķērās pie galvenā.
– Volter, par tavu dēlu vakar skolotāji runājuši. Jaunais mācītājs Knopkens arī viņu pārbaudījis un atzinis zēna izcilās spējas, kurām te, Rīgā, nav kur attīstīties. Knopkens jaunākais iesaka sūtīt Mārtiņu uz kādu skolu Vāczemē, bet tam viņš tā kā būtu par mazu. Turklāt nav jau mums skaidrs, vai jūs, vecāki, piekristu sūtīt zēnu vienu prom no mājām. Bet ir kāda iespēja, kuru vajadzētu apsvērt. Jaunākais Knopkens vēlas turpināt savu izglītību Vāczemē. Šeit viņš gatavojas lūgt atvaļinājumu un doties uz kādiem gadiem uz Treptovu. Tur viņam pilsētas skolā piedāvā skolotāja vietu, un tad, sapelnījis līdzekļus, prāto doties pie Lutera. Tad nu Andreass būtu ar mieru zēnu ņemt sev līdzi, Treptovā par viņu rūpēties un laist turienes skolā, un pēc skolas beigšanas puisis varētu turpināt izglītību kādā Vāczemes universitātē, kaut vai tajā pašā Vitenbergas universitātē. Nu, ko tu par to saki?
Varis klusēja. Pārāk negaidīta bija doma, ka Mārtiņu vajadzētu sūtīt skoloties uz Vāczemi. Un uz ilgiem gadiem.
– Nezinu, Johan, ko atbildēt. Šāds priekšlikums ir tik negaidīts, man noteikti jārunā ar zēna māti.
– Nesteidzies, Volter. Nekur jau vēl nav jābrauc. Lai gan tie pāris gadi paskries ātri.
Varis jau gatavojās pateikties par padomu, kad Lomillers ierunājās atkal, tagad gan klusākā balsī:
– Bet, domājot par zēna likteni, ņem vērā, ka otras tādas izdevības var nebūt.
