Valdība no 1.jūlija kultūras nozarei ieplānojusi papildu slogu? Attālināti diskutē Puntulis, Dālderis, Brūvere, Pavlova un Ernštreits 8
Aija Kaukule, “Kultūrzīmes”, AS “Latvijas Mediji”
Vētījot to, kāda ir līdzšinējā atbalsta veiksme, to sniedzot kultūras radošajām personām un nevalsts kultūras organizācijām, un kāda ir kultūras atbalsta perspektīva tuvākajā nākotnē, “Kultūrzīmju” organizētajā attālinātajā diskusijā satikās kultūras ministrs NAURIS PUNTULIS, finanšu ministra padomnieks budžeta jautājumos INTS DĀLDERIS, Latvijas Radošo savienību padomes priekšsēdētāja INGA BRŪVERE, Valsts kultūrkapitāla fonda padomes priekšsēdētājs VALTS ERNŠTREITS, kā arī Ģertrūdes ielas teātra producente MAIJA PALVOVA un mūziķe, producente KATRĪNA DIMANTA.
“Ne viss ir slikti”
A. Kaukule: – Puntuļa kungs, valdība no pasākumiem Covid-19 izraisītās krīzes pārvarēšanai un ekonomikas atlabšanai investīcijām kultūrā 2020. un 2021. gadā nolēma piešķirt 32 miljonus eiro. Cik veiksmīgi šobrīd īstenots kultūras atbalsta plāns, cik no šā finansējuma ir izlietots un cik vēl atlicis, un vai būtu vajadzīgas izmaiņas šajā plānā, pandēmijai ieilgstot?
N. Puntulis: – Gribu sākt ar to, ka ne viss ir slikti. Precizēšu – 32 miljoni eiro bija paredzēti 2020. gadam; 10 miljoni no tiem ir novirzīti infrastruktūrai, 20 miljoni – dažādiem atbalsta pasākumiem kultūras nozarē strādājošajiem gan valsts, gan privātajā sektorā, ar ko 2020. gadā esam tikuši galā.
Paralēli tam šī gada laikā esam piešķīruši vēl 15 miljonus eiro dažādās programmās – dažas jau tuvu noslēgumam, dažas vēl ne. Paralēli tam šodien finanšu ministra darba grupā panācām konceptuālu vienošanos, ka visas atbalsta programmas, kuras šobrīd eksistē, ieskaitot “KultūrELPU”, tiks pagarinātas.
Provizoriski tie varētu būt vēl 10 miljoni šī gada laikā, prognozējot, ka kultūras nozare nevarēs pilnvērtīgi atgriezties darbā. Protams, kultūras nozare ir cietusi pandēmijā un nozares situācija ir kritiska, jo pasākumi nav iespējami.
– Kultūras ministrija iecerējusi valdībā virzīt jautājumu par atbalsta sniegšanu Covid-19 krīzes skartajiem valsts teātriem un koncertorganizācijām, kā arī mantojuma iestādēm. Vai jautājumu par atbalsta sniegšanu nevalstiskajam sektoram, autoratlīdzību saņēmējiem arī plānots virzīt?
– Kā jau minēju, šie iecerētie 10 miljoni patiešām ir domāti kultūras nozares privātajam sektoram. Četras atbalsta programmas, kas joprojām darbojas (bez “Altum” programmas), ir orientētas uz privāto sektoru, autoratlīdzību saņēmējiem, nevalsts organizācijām. Kas attiecas uz valsts un mantojuma organizācijām, tie ir vēl pieci miljoni, kurus šodien mēs apstiprinājām Finanšu ministrijas darba grupā.
I. Dālderis: – Šodien (20.05.) finanšu ministra darba grupā Kultūras ministrija prezentēja savu priekšlikumu, kā pagarināt un papildināt jau esošās programmas, un faktiski nesaņēma nevienu iebildumu, ka šie atbalsta mehānismi jāturpina tik ilgi, cik tas būs objektīvi nepieciešams, kamēr ierobežojumi turpinās.
To tagad visi ir sapratuši – mēs esam vairāk nekā gadu pandēmijas apstākļos. Rūpniecība un daudzas tirdzniecības nozares ir cietušas minimāli, citas pat ir uzlabojušas savu stāvokli, bet kultūras, pasākumu rīkotāju nozare kopā ar tūrismu ir vienkārši graujoši cietusi. Šobrīd to saprot arī politiskajā vidē, arī Finanšu ministrijā.
– Cik ilgam laikam minētais papildu atbalsts paredzams?
N. Puntulis: – Līdz gada beigām.
– Ernštreita kungs, mērķprogrammā “KultūrELPA” pieprasītais finansējums deviņās nozarēs bija 20 066 234 eiro, piešķirtais 3 092 750 eiro, sešreiz mazāk, nekā pieprasīts, no 856 atbalstīti 204 projekti. Situācija arvien liecina par izmisumu – vai ar VKKF budžetu pietiks, lai kultūras nozare dzīvotu arī otrajā pusgadā?
V. Ernštreits: – Skaidri iezīmējas situācija, ka atbalsts kultūras nozarei, kas to saņem VKKF, ir visai tālu no pietiekamā. “KultūrELPA”, no vienas puses, bija Covid-19 skartās kultūras nozares atbalsta programma, no otras – es teiktu, sabiedrības atveseļošanas programma. No vienas puses, te parādījās milzīgs radošais potenciāls, no otras – finansiālās iespējas tikt ar to galā.
“KultūrELPĀ” atbalsts bija iespējams katram astotajam projektam, turklāt daudziem projektiem, kā tas bieži notiek VKKF, netika piešķirts pilns finansējums. Covid situācijā, kad kultūras jomā ir ļoti grūti, parādījās arī tas, ka projektu pieteicēji sāka domāt, ka darbs, ko viņi iegulda kultūrā, ir reāls un tikpat pelnījis atalgojumu kā jebkurā citā jomā strādājošajiem un ka, piemēram, par grāmatas sastādīšanu nav normāli saņemt tikai 50 vai 70 eiro – finansējuma pieprasījums līdz ar to pieaudzis.
Otra lieta, Baltijas valstīs VKKF ir visnabadzīgākais. Igaunijā ir uz pusi mazāk iedzīvotāju, bet viņu finansējums ir trīs reizes lielāks par mūsējo šobrīd, pat ņemot vērā, ka viņu fonds finansē arī sportu. Ne tikai “KultūrELPA”, bet arī gada pirmais projektu konkurss parādīja ļoti lielu pieprasījuma pārsvaru pret VKKF iespēju piešķirt finansējumu.
Domāju, ka nākamais, otrais regulārais projektu konkurss būs ļoti līdzīgs. Tas parāda nevis šā brīža, bet lielāku sasāpējušu problēmu ilgākā laika periodā, ko tagad pa īstam sākam saprast.
N. Puntulis: – Ja nosacīti dalām Kultūras ministrijas piedāvātās atbalsta programmas izdzīvošanas un nākotnes programmās, tad šobrīd sūkstīties par to, ka “KultūrELPĀ” ir pieprasīts 21 miljons un atbalstīti tikai trīs, nebūtu vietā. Šobrīd mēs atrodam finanšu līdzekļus ne tikai tam, lai pārziemotu, bet arī lai strādātu nākotnē.
Cits jautājums, ka VKKF kapacitātei ir jāpalielinās. Esmu gandarīts, ka no 2022. gada atgriežamies pie VKKF finansēšanas modeļa ar zināmu procentu no akcīzes alkoholam, tabakai, azartspēlēm un izlozēm, kas atļaus palielināt VKKF budžetu, bet ne tuvu tādā apmērā, kā tas būtu jāpalielina.
Mēs cīnīsimies par to, lai VKKF budžets tiktu palielināts vismaz tuvu Igaunijas apmēram. Tāpēc būtu jāpanāk vismaz 50% likme no azartspēlēm un izlozēm. Šīs Covid programmas ir lielisks pierādījums, ka finansējums ir pārāk mazs, bet radošais potenciāls mūsu valstī ir nesalīdzināmi lielāks.
– Brūveres kundze, pagājušajā gadā tika ieviesta Radošo personu nodarbinātības mērķprogramma, uz to šogad, tāpat kā pērn, varēts pieteikties divreiz, atbalstu paredzot līdz 30. jūnijam. Vai to būtu nepieciešams turpināt arī pēcāk?
I. Brūvere: – Kultūras ministrs ir apliecinājis, ka tā darbosies turpmāk. Jūs minējāt Radošo personu nodarbinātības programmu, bet radošām personām ir plašāks atbalsts – paralēli turpina darboties Radošo personu atbalsta programma, kur var pieteikties radošas personas, kam pēdējo trīs mēnešu laikā profesionālas specifikas dēļ īslaicīgi radusies dīkstāve, saņemot atbalstu no viena līdz sešiem mēnešiem, vienā mēnesī minimālās algas apjomā.
Pagājušajā gadā iesniegumu daudzums stipri palielinājās, bet, pateicoties Covid atbalsta programmām, izdevās finansējumu noturēt līdz gada beigām – nebija situācija kā 2019. gadā, kad finansējums beidzās augustā un līdz gada beigām radošās personas tam vairs nevarēja pieteikties. Protams, finansējums nav pietiekams.
Vajag stratēģiski domāt par nākotni, tajā skaitā palielinot VKKF pamata finansējumu, kas pēdējos septiņos gados ievērojami netika palielināts.
N. Puntulis: – Kā problēmjautājums izvirzās arī radošās personas statuss. Skaidrs, ka Covid laikā ir nelielas tā izmaiņas, esam bijuši gana lojāli, lai neviens kultūras nozarē strādājošais nepaliktu bez atbalsta.
Ja Radošo personu nodarbinātības programmā mēs atbalstītu tikai tos, kas šobrīd kvalificējas radošas personas definīcijai, mūsu atbalstīto loks būtu vismaz trīsreiz mazāks. Beidzoties pandēmijai, mums būs ļoti sarežģīts darbs un diskusija, šo jautājumu atverot no jauna.
V. Ernštreits: – Jebkura krīze izgaismo problēmas, neskaidrības un nekonsekvences. Šī krīze labi parādīja virkni jomu, par kurām jādomā ilgtermiņā, lai mēs būtu spēcīgāki nākotnē. Piemēram, pagājušajā gadā izvērtās karsta diskusija par tā dēvētajiem NACE kodiem, jo bieži nav iespējams identificēt institūcijas, kas strādā kultūras jomā.
Līdzīgi ar radošajām personām – ievērojami vienkāršāk būtu, ja būtu noteikts radošās personas statuss, tad, iespējams, Covid atbalsta programmas būtu daudz efektīvākas.
Dažādās atbalsta robežas
– Tomēr Covid nav beidzies, nav piepildījušās valdības luksofora prognozes, uz muzejiem aizvien nevaram iet, no maija otrās puses arvien nevarēs klausīties koncertus laivās, skatīties teātra izrādes klātienē. Kāda teātriem un to radošajiem cilvēkiem, kas darbojas projektos, ir pārziemošana un izaugsme?
M. Pavlova: – Šo gadu nevalstiskie teātri sāka ar apziņu, ka labi nebūs, proti, izrāžu klātienē nebūs. Tāpēc domājām citus risinājumus, kā nokļūt pie skatītājiem. Kultūras ministrija ir izdarījusi daudz, lai atbalstītu visus sektora spēlētājus.
Pārziemošanas programmas uz mums attiecas mazāk, jo mums pamatā ir projektu finansējums. Diezgan veiksmīgi esam startējuši projektu konkursos. Mums nav štata mākslinieku, piesaistām viņus projektos, kuros cenšamies viņus maksimāli nodarbināt. Teātra nozarei ir veicies, jo paralēli ir iespēja filmēties seriālos, kino.
Lielākā daļa no tiem, kas līdz šim bijuši aktīvi un nodarbināti skatuves mākslas jomā, tādi ir arī tagad. Visgrūtāk klājas dejas nozares, īpaši laikmetīgās dejas pārstāvjiem, jo viņiem paliek tikai šīs atbalsta programmas un cerība uz labākiem laikiem.
Sēžu uz diviem krēsliem, gan esot VKKF eksperte, gan strādājot teātrī. Redzu, ka ir paplašinājies projektu iesniedzēju loks – startē arī tie, kas līdz šim nav vērsušies VKKF. Viņiem dažreiz nav līdz galam saprotams, kā šī sistēma strādā.
Saprotu privātā sektora izmisumu – iepriekš viņi pelnījuši naudu paši, bet šobrīd iespēja ir liegta, un viņiem ir strauji jāpārorientējas, lai saprastu, kas ir šī cita sistēma, lai varētu izdzīvot. Turklāt VKKF “KultūrELPA” primāri domāta mākslas mērķiem, nevis uzņēmējdarbības veicināšanai.
– Katrīna, lai izdotu albumu, februārī izsludināji pūļa ziedojumu vākšanu. Kādēļ neizmantoji kādu no esošajām atbalsta programmām?
K. Dimanta: – Pēdējais gads ir bijis izaicinājumu pilns. Finanses nokrita par 100 procentiem uz leju, un es pacietīgi sēdēju un gaidīju, kādi lēmumi tiks pieņemti. Kā mikrouzņēmuma īpašniece nezinu, ko darīšu ar to nākotnē, jo neviena no piedāvātajām atbalsta formām tam īsti neatbilst. Esmu arī dabūjusi visas iespējamās stipendijas, šogad saņēmu arī stipendiju Radošo personu nodarbinātības programmā.
Taisnības labad jāsaka, ka viena dziesma albumā ir apmaksāta no VKKF, viena no LaIPA (Latvijas Izpildītāju un producentu apvienība). Ar to gan nepietika, un metu latvieša kautrīgumu pie malas, atvēru “crowdfunding” mājas lapu, kur desmit dienu laikā savācu nepieciešamo summu.
Muļķīgi, ka nedrīkstu saņemt dīkstāves pabalstu par nodokļiem, ko esmu maksājusi, un paralēli arī stipendiju. Ja es nebūtu bijusi krājēja, stipendijas nauda aizietu dzīvošanai, lai varētu eksistēt. Reizē zinu vairākus mūziķus, kas pirms šīs krīzes pelnīja mazāk nekā šobrīd, saņemot pabalstus.
Pandēmijas laikā esmu atvērusi ukuleļu veikalu kopā ar brāli, internetā piedāvājam nodarbības, meistarklases. Gribējām pieturēties pie tās industrijas, kas ir tuva, – negribas iet prom, strādāt pārtikas veikalā. Tas nav slikts darbs, bet, uzskatu, man ir jādara citas lietas.
N. Puntulis: – Ja Katrīnai nebūtu veiksmīgs projekts ar ukulelēm, gan jau viņa pārdzīvotu arī strādāšanu veikalā pie kases. Pats ceļā uz skatuvi esmu strādājis gan par trauku mazgātāju, gan mašīnu remontētāju. Starp citu, arī es varētu pretendēt uz pašnodarbināto dīkstāves atbalstu, jo man ir ienākumu kritums un es kvalificētos pabalstam, taču es to nedaru. Katrā sistēmā var atrast plusus un mīnusus, dažkārt arī absurdus.
– Mērķprogramma “Neakadēmiskās mūzikas atbalsts” pērn vasaras sākumā izņēmuma kārtā ļāva atbalstam pieteikties plašam šīs jomas pārstāvju lokam, bet tagad tā sola atgriezties tikai pie mūzikas eksporta atbalsta. Vai tomēr nav par agru domāt par eksportu, bet gan atbalstīt visus “neakadēmiskos”, kam to tagad vajag?
V. Ernštreits: – Šī programma pamatā tiešām ir vērsta uz eksporta pasākumiem. Neakadēmiskās mūzikas jautājums ir laiku pa laikam aktualizējies. Ļoti liela uzmanība tiek pievērsta akadēmiskajai mūzikai, bet šim otrajam virzienam tā tikusi nepietiekami.
Tas gan lielā mērā darbojas kā komercsektors, bet Covid gaisotnē daudz atbalsta instrumentu bijuši paredzēti pašnodarbinātajiem un citiem, kas strādā uz komerciāliem pamatiem. Tomēr Covid parāda, ka ir grūti saprast kultūras jomu robežas.
– Nedomāju, ka neakadēmiskās mūzikas robežas ir tik sarežģītas, “Pērkons” droši vien arī kvalificētos…
N. Puntulis: – Briesmīgs nosaukums – neakadēmiskā mūzika. Kaukules kundze, jūs maldāties, ja domājat, ka šī ir vienkārša lieta. Esmu augām naktīm lauzījis galvu par to, kas ir profesionālis neakadēmiskajā mūzikā. Kaut vai “Pērkonā” mēs apmaldītos jau piecās minūtēs, ņemot vērā dažādus kritērijus. Šis ir smags izaicinājums nākotnē, ar ko būs jātiek galā, bet mēs to izdarīsim.
Sistēmiskas problēmas
– Runājot par dīkstāves pabalstiem kultūras cilvēkiem, ne visi tos var saņemt – piemēram, tie, kas saņem stipendiju Radošo personību nodarbinātības programmā. Turklāt dzirdēts, ka kopš marta vidus radošajiem cilvēkiem Valsts ieņēmumu dienestā tiek prasīti papildu paskaidrojumi par to, vai viņu joma patiesi nedarbojas, papildus jāuzrāda arī ienākumi par 2019. gadu. Kādēļ tāda attieksmes maiņa?
I. Dālderis: – Bija karstas debates par pabalsta piešķiršanas atskaites punktu. Sākumā bija piedāvāti 2020. gada trīs mēneši, bet daudzas nozares teica, ka tajos vispār nav bijusi iespēja uzstāties vai darboties. Smagās diskusijās tika atzīts, ka par atskaites punktu jāņem 2019. gads.
Tādēļ arī ir šī nosacījumu maiņa. Visiem uzņēmējdarbības veidiem, izņemot kultūru, ir vienādi nosacījumi – nedomāju, ka te ir speciāla diskriminācija pret mūziķiem vai citiem radošiem cilvēkiem.
Jāskatās konkrēti, kas par problēmu – vai nevar uzrādīt ienākumus, vai ienākumi nav bijuši deklarēti šajā laikā. Tagad ejam uz to, ka pandēmija spiež mūs visu legalizēt, lai šādos gadījumos kā pandēmija, krīze var novērtēt, kāds atbalsts no publiskiem līdzekļiem ir nepieciešams.
N. Puntulis: – Šo salīdzinājumu ar 2019. gadu nevajadzētu uztvert kā ierobežojumu, bet kā ievērojamu pretimnākšanu un loģisku uzlabojumu. Bija sarežģīta cīņa, lai to panāktu.
Biju viens no tiem, kas iestājās par to, sakot, ka salīdzinājums ar 2020. gada trim mēnešiem pandēmijas vidū rada problēmas un ka daudz objektīvāks rādītājs ir 2019. gads visā tā griezumā. Protams, katrā mehānismā ir kaut kādi izņēmumi, un varbūt kādam šis salīdzinājums ar 2019. gadu ir šķitis kā sarežģījums.
M. Pavlova: – Dāldera kungs, visi kultūras darbinieku daudzveidīgās nodarbinātības režīmi līdz šim bijuši legāli. Piemēram, patentmaksa, kur nav tikusi prasīta nodokļu nomaksa. Tāpēc pārmest kādam, ka viņš kaut ko ir darījis, bet tagad neko nesaņem, jo nav maksājis nodokļus, ir mazliet nekorekti.
Viss atbalsts ir Finanšu ministrijas izvēle to piesaistīt nodokļu samaksai. Es gribētu vēlreiz atgādināt, ka kultūras cilvēki maksā nodokļus, bet pati sistēma ir atļāvusi tos atsevišķos gadījumos nemaksāt un tā nav šo kultūras cilvēku atbildība.
V. Ernštreits: – Sistēmiskās problēmas pandēmija atklāj ne tikai kultūras nozarē. Tieši tāpat tās ir atklājušās VID, ko pieredzējām tad, kad finansējums pirmoreiz tika piešķirts Radošo personu nodarbinātības programmā.
Manis paša piemērs – lai gan manis kā pašnodarbinātas personas un mikrouzņēmuma nodokļa maksātāja faktiskie ienākumi bija nulle, VID uzskatīja, ka es katru mēnesi saņemu 720 eiro, kuru kontā nez kāpēc nav. Sistēmiska lieta, ko atrisinājām.
Nodokļu reforma: tiks atlikta?
– No 1. jūlija stājas spēkā obligātās minimālās sociālās iemaksas, aptuveni 170 eiro mēnesī, taču daudziem radošajiem, paredzams, arvien nebūs iespējas pelnīt, līdz ar to arī veikt iemaksas. Vai viens no kultūras atbalsta pasākumiem tomēr nebūtu šīs nodokļu reformas atlikšana?
I. Brūvere: – Protams, sociālā nodokļa sistēma ir jāsakārto. Mēs visi esam tajā ieinteresēti, jo tā tiek nodrošinātas arī pensijas nākotnē. Jautājums, vai tas jādara šobrīd, ar 1. jūliju, un vai to tomēr nevar pārcelt uz 2022. gada 1. janvāri. Covid situācija joprojām ir aktuāla, un ienākumi joprojām nav adekvāti.
Kā vizuālās mākslas pārstāvei man īsti neder visiem vienādi paredzētais 25% nodoklis. Mākslas darba radīšanai katru reizi ir nepieciešami lieli ieguldījumi – telpas noma, komunālās izmaksas, materiāli. Savukārt autorlīgums māksliniekiem paredz 50% attaisnotos izdevumus. Gaidāmais režīms vizuālās mākslas pārstāvjiem nav izdevīgs.
M. Pavlova: – Minimālās obligātās sociālās iemaksas attiecas arī uz darba devējiem, kuru nepilna laika darbinieki nesaņem minimālo algu. Piedāvātais mehānisms, kā to risināt: VID paziņo VSAA, kurai nav šīs elektroniskās sistēmas tādā līmenī kā VID, kas to administrē.
Mani kā darba devēju interesē, kā mēs šo informāciju iegūsim un kāda būs aprite, kas notiks tad, kad atklāsies, ka šī sistēma nestrādā. Es atbalstu, ka mākslinieku sociālo iemaksu sistēma ir jāsakārto, bet vai tiešām šis ir brīdis, kad sistēmas, kas to pārvalda, ir gatavas.
Vai atkal nesanāks tā, ka visu administratīvo un birokrātisko slogu risinās paši uzņēmumi, organizācijas un privātpersonas.
I. Dālderis: – Es pats neatbalstītu minēto tehnisko risinājumu, tas ir smagnējs un sarežģīts. Bet tas ir tikai pārejas brīdis, kad šādā veidā strādājam. Šāda ziņošanas nepieciešamība par tiem, kuru ienākumi nesasniegs minimālo algu, – tas bija kompromiss, ko varēja panākt parlamentā.
Domāju, ka atradīsim veidu, kā radīt vienkāršāku sistēmu. Jebkurā gadījumā cilvēks, kurš aktīvi strādā, sasniegs iemaksas minimālās algas apmērā, tur nevajadzētu būt problēmai. Piekrītu, ka varētu rasties grūtības tiem darba devējiem, kas nevar nodrošināt pilnas slodzes samaksu.
No otras puses – ja mēs to neieviešam tagad, tad neieviesīsim nekad un gaidīsim nākamās krīzes, un atkal būs cilvēki, kas nav sociāli nodrošināti. Domāju, mums būtu jāsaņemas līdzīgi kā mūsu kaimiņvalstīs un citur – vismaz minimālā iemaksa par katru strādātspējīgo cilvēku ir jāveic.
– Puntuļa kungs, vai Kultūras ministrijā nav plānots rosināt nodokļu reformas atlikšanu?
N. Puntulis: – Ir dzirdētas tādas vēsmas, ka to varētu pārcelt, un tam varētu būt zināma loģika, ņemot vērā krīzes apstākļus. Reizē varu piekrist Dāldera kungam, ja neizdarām to tagad, tad neizdarīsim nekad. Nodokļu jomas sakārtošana neizbēgami vismaz kādā sabiedrības daļā ir saistāma ar to pieaugumu.
Tas ir nepopulārs un sāpīgs lēmums, bet reizē es redzu ieguvumus kultūras nozares sociālajā nodrošinātībā ilgtermiņā. Un nav tik traki – ja nav sasniegts ienākumu minimums, tad ar sociālo nodokli ir daudz vienkāršāk.
Kā jau pieminēju – šodien konceptuāli esam plānojuši dīkstāves pabalstus līdz gada beigām. Atgādināšu, ka budžetā ir ieplānoti 1,7 miljoni eiro šā nodokļa pieauguma kompensācijai kultūras un mediju nozarē – tas ir vēl viens atbalsta mehānisms, kas šo procesu padara optimistiskāku.
I. Dālderis: – Finanšu ministrija šobrīd nav paredzējusi izmaiņas šajā ziņā un šādu priekšlikumu neparedz iesniegt. Igaunija šo ir izdarījusi pirms desmit gadiem, bet mēs joprojām atpaliekam.
I. Brūvere: – Viss ir savstarpēji saistīts. No vienas puses, dzirdam, ka mums ir nabadzīgākais VKKF, bet reizē Dāldera kungs piemin, ka nemaksājam nodokļus kā Igaunijā. Nevar necelt finansējumu, bet reizē prasīt cilvēkiem, lai viņi maksā lielāku nodokli. Mēs ar prieku maksātu, bet mums nav no kurienes ņemt! Ir vajadzīgs kaut kāds līdzsvars. Valstij ir jānodrošina, lai cilvēkiem ir ienākumi un ir no kā maksāt nodokļus.
K. Dimanta: – Mēs tā pozitīvi te runājam, bet domāju, ka līdz normālai kultūras dzīvei vēl ir pāris gadu, ņemot vērā to, kas notiek pasaulē. Es ļoti gribu maksāt nodokļus, bet, ja nebūs no kā maksāt, man būs jālikvidē sava darbība. Ja pagarinātu pabalstus, es labprātāk pagaidītu ar šādiem sasteigtiem nodokļu lēmumiem.
Vai vasara būs skaļa?
– Cik optimistiskas vai pesimistiskas prognozes tad ir par kultūras dzīves atjaunošanos šovasar?
N. Puntulis: – Esmu optimistisks par kultūras pasākumiem vasarā. Ir mazliet jāuzmanās gan, vai runājam par vakcinētām vai izslimojušām, vai arī testētām personām. Saredzu lielas iespējas jau periodā, sākot no jūnija otrās puses.
Šobrīd strādājam pie pilotprojektiem par pasākumiem telpās līdz 500 cilvēkiem, brīvdabā līdz 1000 cilvēkiem. Sadzirdot jūsu pārmetumu, ka muzeji joprojām nav vaļā, – mēs nevaram ignorēt saslimstības rādītājus. Teikuma priekšmets ir epidemioloģiskā situācija.
Bet varam cerēt, ka, arvien palielinoties vakcinēto skaitam, epidemioloģiskā situācija uzlabosies daudz straujāk. Šobrīd arī ir pāragri ieviest priekšrocības cilvēkiem, kas ir vakcinējušies vai izslimojuši, jo ir citi, kuriem, pat ja labprāt vakcinētos, nav bijis iespējas.
Līdz jūnija vidum būs bijusi pietiekama iespēja saņemt vakcīnu tiem, kas to vēlas, līdz ar to redzu ārtelpās samērā aktīvu kultūras dzīvi jau šīs vasaras laikā. Mazliet piesardzīgāks es būtu par pasākumiem iekštelpās nākamās sezonas sākumā – es nesteigtos ar ļoti optimistiskām prognozēm, ka piepildījums būs vairāk nekā 50 procenti no zāles.
I. Brūvere: – Ļoti ceru, ka nebūs jāgaida vēl divi gadi. Tomēr galerijas un muzeji ir vietas, kur varētu kontrolēt cilvēku plūsmu, ja to var darīt tirdzniecības vietās. Varbūt kādas kultūras iestādes var atvērt ar 1. jūniju. Manuprāt, jābūt elastīgākiem, izvērtējot iespējas. Ir mulsinoši, ka Saeima apspriež, vai klātienē var skatīties hokeja čempionātu, bet kultūras iestādes ir slēgtas.
V. Ernštreits: – 2000. gadu sākumā nonācu Sarajevā – vairākus gadus pēc kara Dienvidslāvijā. Tā bija ārkārtīgi dinamiska pilsēta, daudz mākslas, mūzikas, literāru notikumu. Visa enerģija, kas bija sakrāta, lauzās ārā. Ceru, ka tas notiks arī pie mums, kad krīze un pandēmija būs beigusies, ceru, tas būs ļoti aktīvs, bagāts laiks.
M. Pavlova: – Skaidrs, ka krīze liek atvadīties no zināmām struktūrām, pārdzīvojušām sistēmām. Šis brīdis nekad nav patīkams. Kara laikā arī notika teātris, mūzika. Kultūra izdzīvos, esmu droša.
