Vai krievu skolas kļūs par jaunajām latviešu skolām? 27
Ilze Kuzmina, “Mājas Viesis”, AS “Latvijas Mediji”
Vispirms par pašu plānoto reformu: paredzēts, ka jau no 1. septembra tikai latviski būs pirmsskolas izglītība, kā arī valsts valodā mācīsies visu skolu pirmklasnieki, ceturtklasnieki un septītklasnieki. No 2024. gada 1. septembra mācības latviešu valodā ieviesīs 2., 5. un 8. klasē, bet no 2025. gada 1. septembra – 3., 6. un 9. klasē.
Vidusskolā mācības tikai latviski notiek jau vairākus gadus, un arī zemākās klasēs latviešu valodas īpatsvars aizvien palielinās.
Tīru mazākumtautību skolu Latvijā jau tagad ir maz: lielākā daļa ir latviešu skolas un skolas, kas licencējušas izglītības programmas gan valsts, gan arī mazākumtautību valodā un tiek uzskatītas par divplūsmu skolām (skat. Uzziņu).
Tajā pašā laikā krievu valodā mācās aptuveni piektā daļa no visiem skolēniem. Kā viņiem veiksies ar pāreju uz mācībām latviski, tas ir būtisks jautājums.
Jau tagad mācās latviski
Kaut pirmajā acu uzmetienā pāreja uz mācībām latviski var šķist strauja, būtībā tā tāda nav, jo mazākumtautību skolās mācības vairs nenotiek tikai dzimtajā valodā. Saskaņā ar Izglītības likumu no 1. līdz 6. klasei vismaz pusi mācību laika jāmācās latviešu valodā, bet 7. līdz 9. klasē valsts valodas īpatsvaram jāsasniedz jau vismaz 80 procentus.
Bet vai šī prasība skolās tiek ievērota? Izglītības kvalitātes valsts dienesta (IKVD) Kvalitātes nodrošināšanas departamenta direktors Rolands Ozols stāsta, ka IKVD raugās, vai valodas proporcija ir atbilstoša.
“Tomēr jāsaka godīgi: ja ir kādi pārkāpumi, to ir ļoti sarežģīti konstatēt. Ja arī ikdienā ir pārkāpumi, tad brīdī, kad stundas vēro eksperti, to nebūs. Lai gūtu pilnu ainu, būtu jāveic nemitīgas pārbaudes, bet tas nevienas iestādes darbu neveicina,” teic R. Ozols. Tāpēc lielā mērā tā tomēr ir skolas pašas un tās dibinātāja (visbiežāk – pašvaldības) atbildība, lai likums tiktu ievērots.
Par to, ka likuma prasības daļā skolu apietas vai ievērotas formāli, liecina tas, ka joprojām ir gadījumi, kad skolēnam, mainot izglītības iestādi, piemēram, pēc 9. klases sākot mācīties tehnikumā, kļūst redzams, ka iepriekšējā izglītības posmā latviešu valoda apgūta nepietiekami. Ja par to ziņo IKVD, dienests uzsāk ilgstošu attiecīgo skolu monitorēšanu.
R. Ozols teic, ka ir mazākumtautību skolu vadītāji, kuri, pieļaujot, ka kādā brīdī būs pilnīga pāreja uz mācībām latviešu valodā, sāka tam laikus gatavoties un licencēja arī izglītības programmas latviešu valodā, sākot veidot klases, kurās jau tagad skolēni mācās tikai latviski. Tādos gadījumos bieži vien apzināti tiek veidota arī latviskā vide kopumā.
Taču ir arī tādi mazākumtautību skolu vadītāji, kuri joprojām cer, ka pāreja uz mācībām latviešu valodā tiks atcelta vai atlikta.
Tādas skolas varētu būt sliktāk sagatavotas reformai.
Mācības latviski – pēc vecāku pieprasījuma
Rīgas Rīnūžu vidusskolas direktors Deniss Kļukins vada skolu, kurā jau ir divas klases, kas mācās tikai latviski, – viena 1. un viena 4. klase. Skolā, kas atrodas Rīgas nomalē Vecmīlgrāvī, diezgan krievvalodīgā rajonā, mācās aptuveni 950 skolēnu, ir arī pirmsskolas grupas.
Arī bērni, kas mācās mazākumtautību izglītības programmā, sākot no 7. klases, gandrīz visus mācību priekšmetus apgūst latviski. Skola lielā mērā atteikusies no mācīšanās bilingvāli: stundas notiek vai nu latviski, vai krieviski.
D. Kļukins uz reformu skatās vairākās dimensijās: “Skola kā organizācija reformai ir gatava jau sen. Mācību saturā gan mainīsies tas, ka krievu valodas apjoms samazināsies. Latviešu klasēm mācību satura ziņā nekas nemainīsies. Izglītības programmu latviešu valodā bijām plānojuši licencēt jau pirms kovida pandēmijas, jo bija attiecīgs pieprasījums no vecākiem.”
Latviešu klasēs lielākoties nemācās latviešu bērni: skolēni nāk no krievvalodīgām un jauktajām ģimenēm.
“Vecāki vēlas, lai bērni jau no 1. klases mācītos latviski, bet negrib laist bērnu latviešu skolā. Iespējams, tāpēc, ka mazākumtautību skolā skolotāji saprotošāk attieksies pret to, ka bērns kaut ko latviski nesaprot,” stāsta D. Kļukins.
“Kaut 1. klase, kas mācās latviešu valodā, veidota no bērniem, kas gājuši latviešu pirmsskolā, latviešu valodas zināšanu līmenis tik un tā nav vienmērīgs. Vērojot stundas, redzu, ka ir bērni, kam latviešu valoda ir dzimtās valodas līmenī, un ir bērni, kam grūti mācīties latviski.”
Savukārt ceturtklasnieki, kas pirmos trīs gadus mācījās mazākumtautību programmā, tikai pusi mācību vielas apgūstot latviski, bet tagad mācās tikai latviski, ir tāds kā pilotprojekts. Vērojot, kā šiem bērniem veicas mācībās, direktors cer saprast, ar kādām grūtībām nāksies sastapties nākamajā mācību gadā.
“Protams, pirmais, ar ko sastapāmies, ir valodas problēma,” atklāj D. Kļukins. “Tāpēc ir brīži, kad skolotājam mācību viela tomēr jāpaskaidro arī krieviski. Tomēr mācību process galvenokārt notiek latviski.”
Jautāts, vai kritušās šo skolēnu sekmes, direktors atbild: “Tās ir kritušās, bet ļoti grūti pateikt, vai tas ir attālināto mācību dēļ pandēmijas laikā vai latviešu valodas dēļ. Sekmes pazeminājušās visās klasēs.”
Grūtības mēģina risināt, piedāvājot fakultatīvas papildnodarbības, kā arī individuālās nodarbības, kas tiek apmaksātas no Eiropas struktūrfondiem. Tomēr skolotāju trūkuma dēļ šo nodarbību nav tik daudz, cik būtu nepieciešams.
Viņš piebilst: tā kā skolā ir vairākas paralēlklases, vecākiem bija iespēja pārlikt bērnu uz to klasi, kas turpinās mācīties mazākumtautību programmā, bet neviens no vecākiem to nevēlējās.
Bērnudārzu pedagogiem lielākas grūtības
Gatavojoties pārejai uz mācībām latviski, aizvien lielāka uzmanība pievērsta arī pedagogu latviešu valodas prasmei. Kaut likums ilgstoši par pedagogiem ļauj strādāt tikai tiem, kuri valsts valodu pārvalda C1 līmenī, Latvijas skolās joprojām strādā pedagogi, kuri latviešu valodu atbilstoši šim līmenim nemāk vai nelieto.
“Neticu, ka izglītības iestādes vadītāji un arī pašvaldību izglītības pārvaldes nezināja par šo problēmu,” saka R. Ozols. IKVD regulāri sūtījis iesniegumus Valsts valodas centram (VVC), lūdzot pārbaudīt pedagogu valodas prasmi kādā no skolām. Pērn VVC nosūtīti vairāki simti attiecīgu iesniegumu.
Tiesa, gan VVC, gan IKVD, gan arī pašvaldību izglītības pārvaldēs secināts, ka biežāk problēmas ar nepietiekamu valsts valodas prasmi vai lietošanu sastopamas pirmsskolās (bērnudārzos).
Apmēram 20 procentos skolu IKVD eksperti konstatē, ka ir pedagogi, kam ir grūtības runāt latviski, bet pirmsskolās šādas grūtības novērotas pat 40 procentos gadījumu. Šogad paredzēta plaša pirmsskolu vadītāju profesionālās darbības novērtēšana, līdz ar to IKVD varēs iegūt informāciju par vismaz 300 bērnudārzu darbu.
Neformālā vide – krieviska
Par to, ka problēmas ar latviešu valodas lietošanu nav visās mazākumtautību skolās, var pārliecināties, arī apskatot ekspertu ziņojumus par skolu akreditācijā novēroto.
Ir ziņojumi, kuros nav ne vārda par trūkumiem valodas lietošanā, bet gadās, ka eksperti saskata diezgan lielas problēmas un atzīst, ka “akreditācijas laikā sarunas, intervijas un mācību priekšmetu stundu vērojumi liecina par to, ka izglītības iestādē ir pedagoģiskie darbinieki, kuriem latviešu valodas lietošana komunikācijai un darbam nepieciešamajā līmenī rada problēmas un neveicina izglītības iestādes audzināšanas mērķa un uzdevumu īstenošanā noteikto izglītojamo un pedagogu valsts valodas lietošanu un izkopšanu”.
Veicot skolu akreditācijas, kā arī izglītības iestādes vadītāja darbības novērtēšanu, eksperti vaicā iestādes vadītājam, vai ir pārliecinājies, ka visi pedagogi prot latviešu valodu nepieciešamajā līmenī. Šobrīd katrai no pārbaudāmajām skolām un bērnudārzam vaicā arī, vai ir plāns, kā nodrošināt pāreju uz mācībām latviešu valodā.
Eksperti pievērš uzmanību ne tikai tam, kādā valodā tiek vadītas stundas, bet arī kā notiek skolotāja saziņa ārpus tām.
Ir gadījumi, kad stundā pedagogs lieto latviešu valodu, bet, kad ārpus stundas viņam uzdod neformālu jautājumu, skolotājs latviski neprot atbildēt.
“Viena no problemātiskām iezīmēm ir tā, ka neformālā vide mazākumtautību skolās joprojām ir krieviska, lai gan, piemēram, attiecībā uz pirmsskolām pat normatīvajos aktos noteikts, ka šai saziņai jānotiek latviešu valodā,” teic R. Ozols. “Domāju, ka krieviskā neformālā vide izglītības iestādēs ir viens no iemesliem, kāpēc ilgu gadu laikā pedagogu latviešu valodas pratība nepaaugstinās.”
To, ka vide mazākumtautību skolās joprojām ir krieviska, var secināt arī no Latviešu valodas aģentūras Izglītības daļas vadītājas Daces Dalbiņas stāstītā: latviešu valodas kursos, kas savulaik rīkoti pedagogiem, viņi bieži taisnojušies, ka nespēj valsts valodu apgūt, jo neesot ar ko latviski runāt, trūkstot latviskās vides.
“Man gan šķiet, ka, lai Latvijā ikdienā nedzirdētu latviešu valodu, ir īpaši jānoslēdzas. Publiskā un mediju telpa ir latviska,” pauž D. Dalbiņa. “Cilvēki nodzīvojuši te visu mūžu, bet runā tā, it kā tikko būtu iebraukuši. Taču tas ir attieksmes jautājums, un to mainīt nav vienkārši. Tā gan ir arī visas sabiedrības problēma: esam pieļāvuši, ka cilvēks var iztikt bez latviešu valodas zināšanām. Mums vajadzēja būt striktākiem, noteiktākiem, pašiem nepāriet uz sarunu krieviski, ja redzam, ka sarunu biedram tā ir dzimtā valoda.”
Gadās, ka IKVD jau pirms akreditācijas ekspertu ierašanās skolā saņem ziņas, ka kādiem konkrētiem pedagogiem ir nepietiekama latviešu valodas prasme. Bet, kad skolā ierodas akreditācijas eksperti, tieši šie pedagogi izrādās saslimuši un nav darbā! Tas gan nepalīdz ilgstoši izvairīties no tikšanās ar IKVD pārstāvjiem. Pēc kāda laika viņi atgriežas šajā skolā, lai veiktu pārbaudi bez iepriekšēja brīdinājuma.
Tāpat gadās, ka daļa pedagogu nepilda savus pienākumus, jo no darba atstādināti tieši latviešu valodas nepietiekamās prasmes dēļ. Atstādināt var uz laiku līdz trīs mēnešiem. Ir pedagogi, kuriem šajā laika izdodas uzlabot latviešu valodas zināšanas, un viņi var atgriezties darbā.
“Tas ir attieksmes jautājums gan no pedagogu, gan izglītības iestāžu vadības un dibinātāju puses,” saka arī R. Ozols.
Jāpiebilst, ka ir gadījumi, kad pēc VVC pārbaudes izrādās, ka skolotājs tomēr māk un lieto latviešu valodu nepieciešamajā līmenī, bet kādu iemeslu dēļ to nav spējis tieši IKVD pārbaužu laikā. “Varbūt skolotājs bijis satraucies vai piedzīvots kāds cits nejauks brīdis,” vērtē R. Ozols.
Tomēr pērn tikai Rīgā vien atklāti vairāk nekā 100 pedagogi, kam bijušas nepietiekamas valsts valodas zināšanas.
Latviešu valodas kursi nav panaceja
Tāda situācija ir, neraugoties uz to, ka kopš 1996. gada bezmaksas latviešu valodas prasmes apguves un pilnveides kursi nodrošināti vairāk nekā 20 000 mazākumtautību izglītības ie-stāžu pedagogiem.
Pēdējos trīs gados tika īstenots Eiropas Sociālā fonda finansēts projekts “Kompetenču pieeja mācību saturā”, kura ietvaros notika 120 stundu kursi pedagogu latviešu valodas prasmju nostiprināšanai C1 līmenī un šo prasmju paaugstināšanai līdz C2 līmenim. Kursus pabeidza 3050 pedagogi, t. sk. 1379 pirmsskolas pedagogi un 1671 skolu pedagogs.
Tas, ka iespēju latviešu valodas apguvei bijis gana, ir iemesls, kāpēc tagad, atbalstot skolas pārejā uz mācībām latviešu valodā, valodas kursu vairs nav. “Ja latviešu valodas kursi būtu panaceja, sen visi skolotāji lieliski runātu latviski. Taču tā tas nav. Nav tā, ka kursi būtu bijuši nekvalitatīvi. Tas ir gan attieksmes, gan valodas lietojuma dēļ. Jo var būt tā, ka skolotājs pratis valodu, bet to nav lietojis,” stāsta D. Dalbiņa.
Tagad aģentūra piedāvā pedagogiem apgūt prasmes darbam lingvistiski neviendabīgā vidē. Tiek solīti kursi, meistarklases, individuālās konsultācijas 4040 pedagogiem. Īpaša uzmanība tiks pievērsta pirmsskolas pedagogiem, jo tieši tur sākas kvalitatīva latviešu valodas apguve.
“Metodiskie paņēmieni, kas skolotājiem jāapgūst, ir ļoti daudzveidīgi, un tos mācīs visiem skolotājiem, ne tikai tiem, kuri strādā mazākumtautību skolās. Jo ar lingvistiski neviendabīgu vidi saskaras arī skolotāji latviešu skolās: tur mācās gan bērni no krievvalodīgajām ģimenēm, gan Ukrainas. Tā ka izaicinājums ir visiem Latvijas pedagogiem,” stāsta D. Dalbiņa.
Viņasprāt, reformas rezultātā aizvien vairāk bērnu, kam dzimtā valoda nav latviešu, dosies mācīties uz latviešu skolām, jo latviski nāksies mācīties tā kā tā. Tāpēc reforma skars ikvienu Latvijas pedagogu.
Viss atkarīgs no skolotāja
Mācību valodas reforma vēl vairāk nekā līdz šim pieprasīs no skolotājiem spēju strādāt ar dažādu līmeņu skolēniem, jo vienā klasē būs gan bērni, kas labi prot latviešu valodu, tāpēc ka nāk no jauktas ģimenes vai apmeklējuši latviešu bērnudārzu, gan bērni, kas latviski nemāk ne vārda
. “Taču tā strādā skolotāji visā Eiropā: homogēna sabiedrība saglabājusies reti kur,” komentē D. Dalbiņa.
Vai reforma radīs vēl lielāku skolotāju trūkumu? D. Kļukins atbild, ka grūti spriest: šī problēma jau ir tik apjomīga, ka uz kopējā vakanču fona tos skolotājus, kas aizies prom no skolas, jo nespēj strādāt latviski, varētu pat īsti nepamanīt.
Viņa vadītajā skolā ir pedagogi, kuriem varētu būt grūtības mācīt latviski. Viņi pagaidām strādās klasēs, kas vēl drīkst mācīties daļēji krieviski, bet, kad reforma tiks īstenota pilnībā, visticamāk, pensionēsies, jo ir jau cienījamos gados.
Rīgas domes Izglītības pārvaldes Vispārējās izglītības skolu nodaļas vadītāja Anita Pēterkopa atzīst, ka reforma var vairot skolotāju trūkumu, tomēr kritiska situācija neesot nevienā galvaspilsētas skolā.
Igaunijā plānots skolotāju, kas māca igauņu valodā mazākumtautību skolēnus, algām piemērot koeficientu 1,5. Latvijā nekas tāds nav iecerēts, bet vai piemaksas pie algas palīdzētu mazākumtautību skolas nodrošināt ar kadriem? D. Kļukins uzskata, ka nē: skolotāju trūkst ne jau algas dēļ. Direktora ieskatā algas uz kopējā ienākumu fona valstī “ir normālas”. Pedagogu trūkumu vairāk veicinot sliktais pedagoga profesijas tēls.
Taču novērst skolotāju trūkumu ir ļoti svarīgi. D. Kļukins: “Reformas rezultāts pirmkārt ir atkarīgs no tā, vai skolās nonāks jauni, labi sagatavoti skolotāji.” Viņaprāt, esošajiem skolotājiem būs grūti pilnvērtīgi apgūt prasmes, kas nepieciešamas, lai latviski mācītu mazākumtautību bērnus. Tas būtu jāiemāca jaunajiem skolotājiem jau universitātē.
D. Kļukins ir pārliecināts: reforma nozīmēs mazākumtautību skolēnu sekmju kritumu. “To nevar izārstēt nekā citādi kā ar pareizi sagatavotiem skolotājiem,” viņš piebilst.
Direktors gan arī secinājis: bērniem, kam ir augsta mācību motivācija, vienalga, kādā valodā mācīties.
Ja arī būs grūtības, viņi saņemsies un tiks tām pāri. Lielākās grūtības vērojamas bērniem, kam mācību motivācija ir zema, līdz ar to arī agrāk bijušas ne tās labākās sekmes.
Lai motivētu skolēnus mācīties latviski, nepieciešams radīt vidi, kurā viņiem ir svarīgi zināt latviešu valodu. Jābūt kaut vai interesantām multiplikācijas filmām latviešu valodā, lai bērniem tās gribētos skatīties ne tikai krieviski un angliski! “Bērnu nemotivē, ja pasakām, ka latviešu valoda jāprot, lai nākotnē dabūtu labu darbu. Viņiem vajag šeit un tagad!” pauž D. Kļukins.
“Šobrīd latviešu valodas mācīšanas metodika ir zemā līmenī. Jau sākumskolā bērns uzdevumā sastopas ar vārdiem, kas jāmeklē tezaurā. Vai: kā lai paskaidro otrklasniekam atšķirību starp “gribu” un “gribētos”.”
Vecāki nav pret
Lai reforma izdotos pēc iespējas labāk, D. Dalbiņas ieskatā svarīgi informēt skolēnu ģimenes, izskaidrot reformas ieguvumus, lai ģimenes būtu sabiedrotie, nevis bērnam būtu jāklausās vecāku īgņošanās par mācībām latviešu valodā un pareģojumi, ka no tā nekas labs nesanāks. “Jo bērns lielā mērā reproducē to attieksmi, kas ir ģimenē,” saka D. Dalbiņa.
D. Kļukina vērojumi liecina: “Nevar teikt, ka vecāki izglītības valodas reformu pilnībā atbalsta, bet pret viņi arī nav.”
Tomēr vecākiem būs svarīgi, lai skola piedāvā fakultatīvās nodarbības krievu valodas papildu apguvei. D. Kļukins teic, ka dzimtajai valodai ir liela nozīme, kad formējas bērna kognitīvās spējas, loģiskā domāšana: “Cilvēki, kas nerunā puslīdz labi dzimtajā valodā, nekad nebūs spēcīgi matemātikā.”
Likums ļauj skolām arī pēc reformas organizēt interešu izglītības nodarbības mazākumtautību valodā un kultūrā. A. Pēterkopa apliecināja: ja būs pieprasījums un skolas būs gatavas šādas nodarbības rīkot, pašvaldība tās finansēs.
Latvieši bijušajās krievu skolās?
Vecāku organizācijas “Mammamuntetiem.lv” vadītāja Inga Akmentiņa-Smildziņa, kura uzskata, ka mācību valodas reformai vajadzēja būt jau sen, saka: “Reformas dēļ vien krievu skolas kā uz burvju mājienu nekļūs latviskas.”
Viņasprāt, paies vismaz vairāki gadi, kamēr reforma iedzīvosies un vecāki no latviešu ģimenēm būs gatavi sūtīt bērnus uz bijušajiem krievu bērnudārziem un skolām “Piemēram, Rīgā ir rindas uz bērnudārziem, bet dažkārt ir brīvas vietas krievu bērnudārzos. Vecāki bieži vien nevēlas tur sūtīt savus mazuļus, uzskatot, ka krievu bērni ir agresīvāki. Tāpat, ja skolā ir gan krievu, gan latviešu klases un rodas kādas problēmas, vecāki uzskata, ka vainīgi krievu bērni. Nekādu pētījumu, kas apliecinātu, ka krievu bērniem ir lielākas uzvedības problēmas, man nav, tāpēc es dalos novērotajos vecāku aizspriedumos,” teic I. Akmentiņa-Smildziņa.
Ja bijušās krievu skolas vēlēsies piesaistīt arī latviešu bērnus, tām būs jāgādā, lai skolotāji runātu un mācītu tiešām labā latviešu valodā un latviski runātu arī tehniskie skolas darbinieki, ar ko bērniem varētu būt saskarsme.
R. Ozols arī saka: svarīgs būs potenciālo skolēnu vecāku redzējums, proti, vai viņi būs gatavi sūtīt bērnus skolās, kas iepriekš īstenojušas mazākumtautību izglītības programmas. Lielā mērā tas būs atkarīgs no bijušo mazākumtautību skolu darba kvalitātes. Ja tā būs augsta, latviešu bērni varētu izvēlēties arī bijušo krievu skolu.
Rīnūžu vidusskolas direktors D. Kļukins stāsta: “Mums ir laba skola, eksaktie mācību priekšmeti ir augstā līmenī. Jau līdz šim gadījies, ka vecāki vēlas, lai 5., 6. vai 7. klasē latviešu ģimenes bērns no latviešu skolas pārnāktu pie mums, bet mēs atsakāmies, jo pēc ilgstošas mācīšanās latviešu skolā pie mums būs ļoti grūti integrēties, kaut arī vairāk nekā puse mācību notiek latviski.”
Grūti integrēties būtu tieši valodas dēļ, mentalitātei, viņaprāt, nav nozīmes.
Tādēļ pēc tam, kad skola būs pilnībā pārgājusi uz mācībām latviešu valodā, latviešu bērni būs laipni gaidīti. Arī klasēs, kas jau mācās latviski, daži latvieši ir. Vienlaikus viņš norāda, ka mācību vielas apguves temps mazākumtautību skolā, mācoties latviski, varētu būt lēnāks nekā latviešu skolās. Jo valodas dēļ kādam no skolēniem var būt grūtāk saprast vielu, un tad skolotājam jāskaidro vairākkārt, varbūt jātulko.
“Domāju, ka masveidā pie mums latviešu bērni nenāks, kaut vai tāpēc, ka šis nav tas latviskākais rajons,” teic D. Kļukins.
R. Ozols lēš: lai cik skola būtu kvalitatīva, ja ārpus stundām tajās saglabāsies krieviska vide, tad bērni no latviešu ģimenēm uz šīm skolām, visticamāk, neies. Izvēlēsies latviešu skolas, pat ja tās būs tālāk vai mazāk kvalitatīvas. Tajā pašā laikā ir gadījumi, kad mazākumtautību skolā jau ir latviska vide, ir klases latviešu valodā, bet latviešu ģimenes vienalga tās saviem bērniem neizvēlas. Arī tas ir attieksmes jautājums.
R. Ozols novērojis, ka fiziskā vide mazākumtautību skolās bieži vien ir daudz patriotiskāka nekā citviet: vairāk plakātu un karogu, valsts svētku pasākumi apjomīgāki.
D. Kļukins, jautāts par skolas vidi ārpus stundām, neslēpj – tā ir krieviska, atgādinot, ka “mēs esam krieviskā rajonā”. Arī pēc mācību valodas reformas vismaz kādu laiku tā saglabāšoties krieviska.
Oficiālie pasākumi skolā notiek latviski, kaut mākslinieciskā daļa, piemēram, dzejas deklamē- šana, var būt arī krievu valodā.
Lai latviskotu vidi, būtu svarīgi piesaistīt vairāk skolotājus latviešus. Diemžēl latviešu skolā ir maz. Gadās, ka pedagogs atsaucas uz vakanci, bet, uzzinot, ka skola ir mazākumtautību, pat neatbrauc uz darba interviju. “Manuprāt, tas tāpēc, ka sabiedrībā valda uzskats – krievu skolās strādā tikai kangari,” saka D. Kļukins.
Pamanu, ka latviešu skolas viņš sauc par “vecajām latviešu skolām”. Tas liek domāt, ka zemapziņā jau pieņemts tas, ka mazākumtautību skolas būs “jaunās latviešu skolas”.
“Patiesībā es uzskatu, ka tik maza valsts kā Latvija nevar uzturēt vairāku valodu izglītības sistēmu. Nav racionāli vairākās valodās veidot mācību grāmatas, izstrādāt izglītības standartus. Svarīgāk, lai izglītības sistēma būtu kvalitatīva,” tā D. Kļukins. “Mēs neveidosim no krievvalodīgajiem latviešus, bet varam izaudzināt pieaugušo, kas atbilst Latvijas valsts mērķiem un kura ieguldījums valstī būs līdzvērtīgs tam, ko valstij dos latviešu ģimenēs dzimušie.”
Ja latviešu valodas kursi būtu panaceja, sen visi skolotāji lieliski runātu latviski.
Taču tā tas nav. Nav tā, ka kursi būtu bijuši nekvalitatīvi. Tas ir gan attieksmes, gan valodas lietojuma dēļ. Jo var būt tā, ka skolotājs zinājis valodu, bet to nav lietojis.
Ja bijušās krievu skolas vēlēsies piesaistīt arī latviešu bērnus, tām būs jāgādā, lai skolotāji runātu un mācītu tiešām labā latviešu valodā un latviski runātu arī tehniskie skolas darbinieki, ar ko bērniem varētu būt saskarsme.
Rīgā ir rindas uz bērnudārziem, bet dažkārt ir brīvas vietas krievu bērnudārzos. Vecāki bieži vien nevēlas tur sūtīt savus mazuļus, uzskatot, ka krievu bērni ir agresīvāki.
Uzziņa
Šajā mācību gadā Latvijā darbojas 647 vispārējās izglītības iestādes. No tām tikai mazākumtautību programmas īsteno 22 skolas (19 pašvaldību dibinātas un 3 privātās), bet divplūsmu skolas ir 110 (99 pašvaldību dibinātas un 11 privātās).
Mazākumtautību izglītības programmās mācās 43 258 skolēni: krievu valodā mācās 41 724 skolēni, baltkrievu – 144; poļu 1109; ukraiņu 281.
Atbalsta pasākumiem pārejai uz mācībām latviešu valodā – skolotāju apmācībai un konsultēšanai, mācību materiālu izstrādei – plānots papildu finansējums no valsts budžeta. 2022. gadā tas bija 35 856 eiro, šogad plānoti 120 940 eiro, 2024. gadā 85 420 eiro, 2025. gadā 81 420 eiro, bet 2026. gadā 75 420 eiro.
Valsts valodas centrs 2022. gadā pārbaudījis 1010 pirmsskolas, pamatizglītības un vidējās izglītības pedagogu un 47 profesionālās izglītības pedagogu valsts valodas lietojuma atbilstību normatīvo aktu prasībām. 166 pedagogi administratīvi sodīti par valsts valodas nelietošanu profesionālo un amata pienākumu veikšanai nepieciešamajā apjomā, diviem pedagogiem piemērots sods par amatpersonas likumīgo prasību nepildīšanu, t. i., par neierašanos uz valsts valodas lietojuma pārbaudi bez attaisnojoša iemesla.
Pārbaudes izglītības iestādēs Rīgā, Jūrmalā, Liepājā, Ventspilī, Daugavpilī, Rēzeknē, Augšdaugavas novadā, Jēkabpils novadā, Krāslavas novadā, Līvānu novadā, Ludzas novadā, Rēzeknes novadā, Ogres novadā, Salaspils novadā un Valmieras novadā.
18 gadījumos pārbaudes veiktas, pamatojoties uz izglītības iestāžu vadītāju lūgumiem. Visvairāk administratīvo sodu par valsts valodas nelietošanu profe- sionālo un amata pienākumu veikšanai nepieciešamajā apjomā piemēroti peda- gogiem izglītības iestādēs Rīgā – 104. Tas skaidrojams ar to, ka Rīgā ir vislielākais izglītības iestāžu skaits. Daugavpilī sods piemērots 21 pedagogam, Liepājā – 9.
Dati: Izglītības un zinātnes ministrija, Latviešu valodas aģentūra, Valsts valodas centrs
