Vai Krieviju sagaida noriets? Optimisti cer, ka karš ļaunuma impērijai palīdzēs sabrukt 155
Rihards Vītols, “Mājas Viesis”, AS “Latvijas Mediji”
Cilvēces vēsture rāda, ka agri vai vēlu sabrūk pat lielākās un varenākās impērijas, jo šāds liktenis piemeklēja gan Senās Romas impēriju, gan Čingishana radīto Mongoļu impēriju, gan milzīgo Britu impēriju, gan arī boļševiku izveidoto Padomju Savienību. Bieži vien impēriju sabrukumu veicinājuši neveiksmīgi kari, tādēļ optimisti cer, ka Putina režīma iebrukums Ukrainā jau drīzā nākotnē novedīs pie Krievijas sabrukuma.
Savulaik par Britu impēriju mēdza teikt, ka virs tās saule nekad nenoriet, jo briti bija pakļāvuši sev pusi pasaules. Mūsdienās varētu šķist, ka impēriju laikmets ir beidzies, taču Krievijas iebrukums Ukrainā apliecinājis, ka Kremlis joprojām nav gatavs atteikties no impēriskām ambīcijām attiecībā uz citām tautām, ko mēģina pakļaut savai varai.
Krievija nereti tiek raksturota kā pēdējā koloniālā impērija, jo tā ir pēc platības lielākā valsts pasaulē, aizņem 11 laika joslas no Klusā okeāna līdz pat Baltijas jūrai. Gadsimtu gaitā Maskava ir mērķtiecīgi paplašinājusi “krievu pasaules” robežas, iekļaujot impērijas sastāvā desmitiem dažādu tautu, sākot no čečeniem un tatāriem līdz pat čukčām un čuvašiem.
Jaunāko laiku vēsture liecina, ka “krievu pasaule” nav pārāk vilinoša, jo pakļautās tautas pie pirmās iespējas cenšas atbrīvoties no tās apskāvieniem, kā to 1991. gadā izdarīja no PSRS “ļaunuma impērijas” izsprukušās tautas: baltieši, gruzīni, Vidusāzijas tautas u. c. Tagad redzam, cik izmisīgi cīnās ukraiņi, lai tikai viņiem atkal nebūtu jādzīvo kopā ar “brālīgo” krievu tautu.
Impērijai jānocērt abas galvas
Krievijas vēstures pētnieki spriež, ka arī mūsdienu Krievijas Federācija var izirt pa vīlēm tikpat strauji, kā tas notika ar PSRS. “Pasaules pēdējā impērija pārāk ilgi ir aizkavējusies šai saulē. Nelietīgo divgalvaino radību, kas nupat noknābusi vēl desmitiem tūkstošu dzīvību, nepieciešams iznīcināt. Bez variantiem. Tai vajadzētu nocirst abas galvas,” uzskata Krievijas rakstnieks Viktors Šenderovičs, kuru Putina režīms iekļāvis “ārvalstu aģentu” sarakstā un piespiedis doties trimdā. “Kādas gan saites vieno Maskavas, Ingušijas, Vologdas, Habarovskas un Kalmikijas iedzīvotājus? Nekādas. Ne kopīgas reliģijas un tautības kā poļiem, ne vienotu principu kā amerikāņiem, ne kopīgas valodas un interešu.”
Kā nesen izteicās bijušais Polijas prezidents Lehs Valensa, Krievijas kaimiņu un visas pasaules drošību garantētu tikai tagadējās Krievijas sadalīšana. “Krievijā dzīvo 60 tautas, kas tika pakļautas līdzīgi tam, kā Krievija pašlaik cenšas izdarīt ar ukraiņiem. Mums jāmudina šīs tautas sacelties. Nepieciešams mainīt Krievijas politisko sistēmu vai arī panākt, ka Krievijas iedzīvotāju skaits ir mazāks par 50 miljoniem,” teica Valensa.
Krievijā pašlaik ir aptuveni 143 miljoni iedzīvotāju. Ja tajā būtu tikai 50 miljoni iedzīvotāju, Krievija pēc iedzīvotāju skaita būtu tikai nedaudz lielāka par Ukrainu, bet mazāka par Eiropas valstīm Vāciju, Franciju un Lielbritāniju.
Protams, Krievija nebūt nav vienīgā pasaules lielvara, par kuras “neizbēgamo” sabrukumu runā dažādi pareģi, jo ik pa laikam šādas runas izskan gan par Eiropas Savienību, gan par ASV un komunistisko Ķīnu. Taču par Krievijas izjukšanas riskiem atklāti ir runājuši arī Kremļa saimnieka Vladimira Putina tuvākie līdzgaitnieki.
“Ja mums neizdosies konsolidēt elites, Krievija var beigt eksistēt kā vienota valsts. No pasaules kartes ir pazudušas veselas impērijas, kad to elitēm vairs nebija vienojošas idejas un tās iesaistījās nāvējošā cīņā par varu,” 2005. gadā intervijā žurnālam “Ekspert” sprieda toreizējais Putina administrācijas vadītājs Dmitrijs Medvedevs, kuru Putins vēlāk uz laiku iekārtoja Krievijas prezidenta postenī. Medvedevs prātoja, ka Krievijas valstiskuma saglabāšana ir iespējama tikai uz vienojošas platformas esošo valsts robežu ietvaros.
Kremlis izsūc resursus no reģioniem
Taču pašlaik Kremlis ir apzināti pārkāpis šos principus, atkal mēģinot paplašināt Krievijas robežas un atņemt zemi ukraiņiem. Šis process sākās jau 2014. gadā, kad Krievija nelikumīgi sagrāba Krimas pussalu. Viens no galvenajiem Kremļa ideoloģijas veidotājiem Vladislavs Surkovs pirms dažiem gadiem atzina, ka līdz ar Krimas aneksiju ir beidzies Krievijas gadsimtiem ilgais ceļš uz Rietumiem, pielikts punkts nesekmīgiem centieniem kļūt par daļu no Rietumu civilizācijas.
“Ko tik nav darījusi Krievija, lai mēģinātu kļūt te par Holandi, te par Franciju, te par Ameriku vai Portugāli. Mūsu kultūras un ģeopolitiskā piederība atgādina jauktā laulībā dzimuša cilvēka identitāti. Viņš ir savējais starp svešajiem un svešais starp savējiem. Visus saprotošs, bet neviena nesaprasts. Krievija ir šāda jauktene starp Austrumiem un Rietumiem. Ar savu divgalvaino valstiskumu, hibrīdo mentalitāti, starpkontinentālo teritoriju un bipolāro vēsturi Krievija kā tipiska jauktene ir harismātiska, talantīga, skaista un vientuļa,” rakstīja Surkovs. Pēc viņa domām, Krimas aneksija ievadīja Krievijas ģeopolitiskās vientulības laikmetu, kas varētu ilgt simt un vairāk gadu.
Kremļa īstenotās politikas kritiķi gan cer, ka Krievijas impērija izjuks daudz agrāk, pirms būs paspējusi sarīkot Krimas aneksijai līdzīgas avantūras. Krievijas iedzīvotājiem ir grūti saprast, kādēļ gan viņu valsts nevar tā vienkārši piesavināties kaimiņvalstu teritoriju un pakļaut citas tautas savai varai, jo gadsimtiem ilgi Krievija ir paplašinājusi savu teritoriju un ietekmi tieši šādā veidā. Krievijas Federācija mūsdienās apvieno 85 “federācijas subjektus”: republikas, novadus, apgabalus.
Taču atšķirībā no tādām federatīvām valstīm kā Vācija vai Šveice, kas būvētas uz reģionu līdztiesības pamatiem, Krievijā par valdošo tiek uzskatīta krievu tauta, krievu valoda un pareizticība. Krievijas prezidents Putins kopš nākšanas pie varas mērķtiecīgi centies izveidot “varas vertikāli”, samazinot reģionu vadītāju pilnvaras un pakļaujot vietējās elites Maskavas varai. Šāda politika Krievijā daudziem nav pa prātam, jo ne rietumnieciskā Sanktpēterburga, ne dabas resursiem bagātās Sibīrijas tautas, ne islāmticīgās Kaukāza tautas negrib dzīvot pēc Maskavas diktētiem noteikumiem.
Šo netaisnības sajūtu vēl vairāk pastiprinājis karš Ukrainā, jo nav nekāds noslēpums, ka turīgās Maskavas iedzīvotāji nebūt neraujas cīnīties Ukrainas frontē, iespēja zaudēt savu dzīvību cīņā par Putina režīma ambīcijām tiek atvēlēta burjatiem, kalmikiem, dagestāniešiem un citām etniskām minoritātēm. “Kremlis izsūc visus resursus no reģioniem, it sevišķi Burjatijas, tādēļ cilvēki dzīvo nabadzībā. Un tagad Kremlis izmanto trūcīgos burjatus kā lielgabalu gaļu,” vēsta “Brīvās Burjatijas” fonda vadītāja Aleksandra Garmažapova.
Tatāriem un čečeniem atņēma neatkarību
Viens no iemesliem, kādēļ Putina režīms joprojām nav uzdrošinājies izsludināt vispārējo mobilizāciju, ir Pirmā pasaules kara pieredze, jo vienkāršā tauta, tikusi pie ieročiem, pavērsa šos ieročus pret Krievijas caru Nikolaju II, kuru boļševiki noslepkavoja līdz ar visu ģimeni. Putins noteikti negribētu piedzīvot šāda scenārija atkārtošanos. Tiesa gan, impēriju sabrukums ne vienmēr ir tik asiņains kā Pirmā pasaules kara beigās. Aukstais karš beidzās bez asiņu jūras un lieliem upuriem; 1991. gadā PSRS impērija sabruka samērā ātri un nesāpīgi. Jau tolaik pastāvēja iespēja, ka Krievijas dezintegrācijas process varētu turpināties, jo toreizējais Krievijas līderis Boriss Jeļcins bija mudinājis impērijas sastāvā esošās tautas “savākt tik daudz suverenitātes, cik varat norīt”.
Dažas no republikām patiešām mēģināja izmantot šīs tiesības, piemēram, 1992. gadā Tatarstānā tika sarīkots referendums, kurā 62% vēlētāju nobalsoja par Tatarstānas suverenitāti. Jeļcinam nācās vienoties par īpaša statusa piešķiršanu Tatarstānai apmaiņā pret tās palikšanu Krievijas Federācijas sastāvā. Taču vēlāk, kad pie varas nāca Putins, viņš pakāpeniski atcēla visas vienošanās par lielākas autonomijas piešķiršanu Tatarstānai. Piemēram, Kremlis aizliedza tatāriem pāriet no kirilicas uz latīņu alfabēta izmantošanu.
Statistika gan rāda, ka centieni rusificēt tatārus nav bijuši pārāk sekmīgi. Pagājušajā mācību gadā Tatarstānas lielpilsētā Kazaņā vairāk nekā puse (55%) skolēnu izvēlējās mācīties tatāru valodā. Tatāru ģimenēs šādu izvēli izdarīja 83% bērnu, bet interesanti, ka arī krievvalodīgās ģimenēs 34% bērnu izvēlējušies mācīties tatāru valodā.
Tatarstānas suverenitātes centienus Kremlis apspieda samērā mierīgām metodēm, bet daudz lielāka vardarbība tika vērsta pret čečeniem, kas 90. gadu sākumā arī gribēja atbrīvoties no Maskavas varas. Kremlis neatzina čečenu pasludināto Ičkērijas Republiku un sarīkoja divus asiņainus karus, kas nonāvēja desmitiem tūkstošu civiliedzīvotāju. Galu galā Kremlim nācās čečenu apspiešanas taktiku nomainīt ar uzpirkšanas taktiku, ieceļot par reģiona vietvaldi Ramzanu Kadirovu, kurš Čečenijā saimnieko kā savā karaļvalstī.
Kadirovs šobrīd zvēr uzticību Putinam un sūta savus kaujiniekus karot pret Ukrainu, taču skaidrs, ka, tiklīdz būs jūtams Putina režīma un Krievijas impērijas gals, čečeni nevilcināsies pasludināt neatkarību no Maskavas varas. Līdzīgi varētu rīkoties arī Dagestānas, Ingušijas un citu Ziemeļkaukāza republiku iedzīvotāji.
Iespēju atsvabināties no Kremļa varas varētu izmantot arī Sibīrijas tautas, piemēram, Tivas Republika, kas tikai 1944. gadā tika iekļauta PSRS sastāvā. Sibīrija ir ļoti bagāta ar dabas resursiem (naftu, gāzi, zeltu, mežiem u. c.), kas Krievijai nodrošina lauvas tiesu eksporta ieņēmumu, taču sibīrieši pamatoti uzskata, ka Kremlis no viņu reģiona izpumpē vairāk naudas nekā iegulda atpakaļ. “Sibīrijā visām pilsētām ir dažādas problēmas, taču tās vieno neapmierinātība ar Maskavu,” žurnālam “The Economist” atzinis Irkutskas sociologs Mihails Rožanskis.
Sadalīšana kā glābiņš
Kremlis izmisīgi ir centies noturēt kopā dažādās tautas; pat valdošā partija ir nosaukta par “Vienoto Krieviju”. Taču līdz ar Ukrainas karu un Rietumu sankcijām gaidāma ekonomikas krīzes padziļināšanās, kas iedragās Putina režīma pamatus. Līdz šim Putinam izdevies “uzpirkt” Krievijas iedzīvotājus, nodrošinot viņiem ciešamu dzīves līmeni apmaiņā pret to, ka viņi “neinteresējas par politiku”. Taču drīz vien tukšais ledusskapis daudzus piespiedīs atkal interesēties par politiku, izraisot masu nemierus, kuru rezultātā var piepildīties arī Krievijas sabrukuma scenārijs.
“Man kā krievam nav patīkami klausīties visas šīs runas par Krievijas sadalīšanu. It kā mana valsts būtu vēža pacients, kurš guļ uz operāciju galda un kuru tikai daudzas amputācijas varētu glābt no audzēja izplatīšanās. Man ļoti nepatīk doma, ka vienīgais veids, kā apturēt Krievijas radītos draudus kaimiņvalstīm, būtu mūsu sadalīšana,” spriež Krievijas politikas komentētājs Leonīds Beršidskis.
Optimisti uzskata, ka Krievijas sadalīšana daudziem Krievijas iedzīvotājiem nāktu tikai par labu. Piemēram, Kaļiņingradas apgabala iedzīvotāji ar lielāko prieku kļūtu par Eiropas Savienības pilsoņiem, Kuriļu salu iedzīvotāji pievienotos Japānai, Somija atgūtu savulaik zaudēto Karēlijas teritoriju, bet Latvija varētu uzņemties rūpes par Abrenes iedzīvotājiem. Sibīrijā un Tālo Austrumu reģionā jau gadiem ilgi vērojama iedzīvotāju skaita samazināšanās, bet Ķīna labprāt palīdzētu mainīt šo tendenci, atgūstot teritorijas, kas savulaik piederēja ķīniešiem.
Krievijai nāktos samierināties ar krietni apcirptas impērijas statusu, taču Lielbritānijas un Francijas pieredze rāda, ka impērijas statusa zaudēšana šo valstu iedzīvotājiem drīzāk ir nākusi par labu. Starp citu, arī Lielbritānijas un Francijas koloniālo impēriju norietu lielā mērā veicināja militārā avantūra: 1956. gada Suecas krīze, kad abas Eiropas lielvaras iebruka Ēģiptē, lai nepieļautu Suecas kanāla nacionalizāciju. Taču drīz vien britiem un frančiem nācās atkāpties un samierināties ar zaudējumu, kas pietuvināja impēriju beigas.
“Nebūs Putina, nebūs arī Krievijas”
Krievijas politologs Dmitrijs Oreškins izteicis prognozi, ka Krievijas izjukšana nākamo 25 gadu laikā ir gandrīz neizbēgama. Viņš gan brīdina, ka šoreiz impērijas sabrukums var izvērsties daudz asiņaināks nekā PSRS bojāeja. “Tolaik visiem, tostarp partijas vadībai, bija skaidrs, ka tālāk vairs nevar dzīvot kā līdz šim. Jebkurš kompartijas sekretārs apzinājās, ka viņa dzīves līmenis ir zemāks nekā amerikāņu rūpnīcas strādniekam, kuram bija sava māja, divas mašīnas un iespēja ceļot pa pasauli. Bet partijas sekretāram bija tikai melna “Volga”, dzīvoklis dzelteno ķieģeļu mājā un pižiks,” norāda Oreškins. Viņš secina, ka tagad Putina režīma nomenklatūra ir saraususi daudz lielāku bagātību, tādēļ par katru cenu mēģinās noturēties pie varas un Krievijas sabrukšanu varētu pavadīt asiņaini kari.
Šāda perspektīva daudziem Rietumos nešķiet vilinoša, tādēļ pretēji Kremļa propagandas apgalvojumiem Rietumu līderi varētu arī nesteigties veicināt Krievijas izjukšanu. Galvenais apsvērums būtu bažas par milzīgā Krievijas kodolieroču arsenāla likteni, jo impērijas sabrukuma gadījumā kontroli pār šiem ieročiem varētu iegūt cilvēki, kas būs vēl mazāk prognozējami nekā Putins. Tāpat skaidrs, ka Krievijas izjukšana vairotu jau tā augošo Ķīnas ietekmi pasaulē un varētu novest pie straujākas islāma ekstrēmisma izplatīšanās, ko Rietumi negribētu pieļaut.
Krievijas Valsts domes priekšsēdētājs Vjačeslavs Volodins reiz izteicās, ka “ir Putins, ir Krievija; nebūs Putina, nebūs arī Krievijas”. Tā kā Kremļa saimniekam oktobrī apritēs jau septiņdesmit gadu, Krievijas pretinieki varētu lolot cerības, ka vairs nav tālu līdz dienai, kad Krievija pazudīs no pasaules kartes. Putina rokaspuiši cenšas radīt iespaidu, ka Krievija nevar iztikt bez vadoņa, jo vienīgā alternatīva ir politisks un ekonomisks haoss. “Ja atslābināsimies, sekas būs šausmīgas. PSRS sabrukums jums šķitīs kā bērnudārzs, salīdzinot ar mūsdienu Krievijas sabrukumu. Un tad slikti būs visiem, tostarp mūsu tuvākiem un tālākiem kaimiņiem,” brīdināja Dmitrijs Medvedevs.
Ukraiņiem būtu ko teikt par šiem draudiem, jo viņiem jau tagad ir slikti; lielākā daļa ukraiņu tikai priecātos par naidīgās impērijas izjukšanu. Krievijas Federācijas sabrukums šobrīd vēl nešķiet tuvākās nākotnes jautājums, taču arī 1913. gadā reti kurš varēja iedomāties, ka jau pēc dažiem gadiem sabruks Eiropas lielās impērijas un daudzas tautas iegūs neatkarību, tāpat kā 1984. gadā nebija daudz drosminieku, kas paredzēja PSRS sabrukumu.
