Vai krievi Latvijā bijuši mūžīgi? 0
Latvijas politiķi ir pieļāvuši lielu kļūdu neskaidrojot kā izveidojusies esošā situācija par latviešu valodu un krievu valodu, bet ļāvuši pretiniekiem, pielietot demagoģiskas metodes un faktu sagrozīšanu. Kaut gan “SC”, lindermanieši u.c. tamlīdzīgi aicina aizmirst vēsturi un visu sākt no „baltas lapas”, tomēr viņi paši nepārtraukti aizskar vēsturi..
Krievi šeit dzīvojuši mūžīgi – apgalvojums skan gan no Krievijas politiķu puses, gan to apgalvo lindermanieši, un krievi jāuzskata par Latvijas pamatnāciju.
Lai tiktu pie skaidrības, atdalīsim tās galvenās grupas, kuras nav bijis un nav pieņemts uzskatīt par kādas teritorijas pamatiedzīvotājiem:
1. Tirgotāju apmetņu (daži autori tās sauca arī par kolonijām) iemītniekus. Senākās krievu tirgotāju apmetnes bija Jersikā (12.-13.gadsimtā), Koknesē (13.gadsimtā) un Rīgā. Ja uzskatītu tirgotāju apmetņu iemītniekus par pamatiedzīvotājus, tad par tādiem jāuzskata gan romieši (Gajs Sekunds Plīnijs (23.-79.g. pēc Kr.), romiešu zinātnieks un rakstnieks, rakstot par tagadējo Rīgu, apstiprina, ka romieši tirgojušies ar tagadējo Rīgu, starp citu, iepirkuši arī dzintaru, medu), gan skandināvi, ieskaitot islandiešus, ģermāņus (tagad vairāk saka: vāciešus) utt. Pie tam, Plīnijs apraksta šo vietu kā jau attīstītu tirdzniecības centru. Līdz Rjurikam, Krievijas dibinātājam vēl bija jāgaida 8-9 gadsimti;
2. Meslu ievācēju karavānu dalībniekus, piemēram, meslu iekasēšanas ekspedīcijas uz Beverīnu 1180.gadā, vai vēlāk pareizticības meslu ievācējus;
3. Misionārus.
Politiskā ziņā 13.gadsimtā toreizējā Latgales teritorija bija atkarīga no Polockas kņazistes, Pleskavas un Novgorodas republikām. Ar 1212.gada līgumiem starp Rīgas bīskapu Albertu un Polockas kņazu toreizējās krievu valstis atteicās no toreizējām Latgales un Lību zemēm.
Pēc 1237.gada, kad nodibinājās Livonija, zuda arī Tālavas saistība ar Pleskavas republiku. Līdz ar to Livoniju no toreizējās Krievijas ap 500 gadiem šķīra valsts un muitas robeža.
Etnogrāfiskā robeža starp tagadējo latviešu un krievu apdzīvotajām teritorijām izplūda plašākā pārejas joslā tagadējās Latgales teritorijā. Tomēr krievu īpatsvars tur nebija sevišķi liels, jo pēc 1667.gada ieceļojošie daži tūkstoši vecticībnieki no Krievijas (galvenokārt no Tveras un Valdaja apgabaliem) radīja lielāku krievu esamību ne tikai iepriekš norādītajā pārejas joslā, bet arī ārpus šīs joslas – Augšzemē (ap tagadējo Ilūksti un Jēkabpili). Pie tam, pareizticīgos savos īpašumos uzņēma poļu muižniecība.
Šajā laikā Latvijā, kopš 16.gadsimta, bija čigānu (romu) tabori. Kurzemes un Zemgales hercogistes hercogi bija uzaicinājuši ebreju amatniekus un sīktirgotājus no Polijas. Ebreju skaits tur sasniedza vairākus desmitus tūkstošus. (1834.gadā ebreji bija ap 6,7%.) Tātad, ebreju skaits, ņemot vērā visu tagadējās Latvijas teritoriju, bija lielāks nekā krievu skaits.
Ar 1710.gadu Vidzemē un 1772.gadu (pēc poļu sacelšanās Polijā) Latgalē, kad tās pievienoja Krievijai, beidzās brīva cilvēku migrācija. Tad sākās mērķtiecīga pārkrievošana:
• Šeremetjevs nometināja savos plašajos īpašumos kolonistus no Jaroslavļas guberņas;
• 19.gadsimtā Naujenē, Izvaltā u.c. nometināja krievu karavīrus invalīdus, un krievu agrārā banka izdalīja muižu un valsts zemes gabalus tikai šiem krievu kolonistiem. Sevišķi plaša bez šiem invalīdiem krievu nometināšana Latgalē bija pēc 1863.gada;
• 19.gadsimtā Vidzemē tiem, kas kļuva pareizticīgie, bija iespējams saņemt no valsts magazīnām sēklu un no krievu bankas saņemt kredītus uz daudz izdevīgākiem nosacījumiem, nekā citiem;
• Latgalē ieviesa latgaļu drukas aizliegumu. (Latgaļu rakstībai pamatus lika 16.gadsimtā jezuīti, tā bāzējās uz latīņu alfabētu un poļu rakstību.) Vidzemē valsts skolās bija obligāti jārunā tikai krieviski. Ja kāds skolnieks bija uzdrīkstējies runāt latviski, viņu morāli un psiholoģiski pazemoja – noteiktu dienu skaits bija uz krūtīm jānēsā dēlītis ar uzrakstu: „Es runāju latviski”. Latgalē par sarunāšanos skolā latgaliski sodīja vēl drakoniskāk: klasēs bija izkārti brīdinoši uzraksti. Šo uzrakstu pārkāpējus sodīja fiziski – bija jātup uz ceļiem kaktā uz rupjas grants vai saņēma sitienus ar lineālu pa izplestu plaukstu;
• Latviešu personu vārdus Krievijā neatzina un tos krieviskoja. Līdz ar to Jānis kļuva par Ivanu, Voldemārs par Vladimiru, Roberts par Romanu, Lība par Ļubu (Ludmilu) u.c. Bieži tika krieviskoti arī uzvārdi utt.;
• Metrikas vešana krievu valodā bija pateicīgs instruments, lai krieviskotu latgaliešu uzvārdus, piemēram, Login → Loginov;
• Latgales tautskolās pēc 1863.gada pilnīgi aizliedza latviešu valodu;
• Ierobežojumi Latgales katoļiem. Viņi nedrīkstēja iegūt nekustamo īpašumu bez gubernatora atļaujas, bet tās izsniedza ļoti reti, pēc pamatīgas „visu ziņu” pārbaudīšanas;
• Ierobežotas iespējas iestāties Krievijas augstskolās pat vēl 19.gadsimta beigās – 20.gadsimta sākumā. Latgaliešiem un poļiem bija stingri noteikta kopēja kvota (procenti). Citiem latviešiem šādu ierobežojumu nebija;
• Latgalietis-katolis savā zemē netika pielaists pie amatiem valsts iestādēs, pat nevarēja būt par dzelzceļa pārbrauktuves sargu, par skolotāju nerunājot. Visās skolās strādāja tikai krievi, vēl speciāli nozvērināti krievi, kuru pienākums bija veicināt „krievu lietu” (русское дело);
• Ja skolai tuvumā (stiepts jēdziens) bija pareizticīgo baznīca (valsts baznīca), tad visai skolai ķeizara svētkos un arhiereja (bīskapa) vizīšu laikos bija jāiet uz šo krievu baznīcu. Ja kāds skolēns bija no tā izvairījies, nebija pieņēmis šīs baznīcas garīdznieka vai arhiereja svētību, tad viņu nekavējoši izslēdza no skolas un vecākus sodīja;
• Jaunas katoļu baznīcas būvēt bija aizliegts. Vecās drīkstēja remontēt ar gubernatora atļauju. Katoļu svinīgās procesijas ap baznīcu bija aizliegtas. Uzraksti uz baznīcas karogiem latviešu valodā bija aizliegti.
Pavisam aizliedza pat pušķot, remontēt un celt jaunus krustus (krucifiksus) ceļmalās un ciemos, kāds paradums Latgalē bija ļoti izplatīts un iecienīts utt.
Šis īsais pārskats varētu dot atbildi uz vairākiem apgalvojumiem, kurus demagoģiski izvirza krievu valodas apoloģēti. Tās varētu būt šādas: krievi šeit nav mūžīgi dzīvojuši (tad jau būtu jāuzskata, ka šeit mūžīgi dzīvojuši arī romieši, skandināvi, ģermāņi (vācieši) u.c.); 18.gadsimtā sākās mērķtiecīga pārkrievošana ar krievu iepludināšanu (līdz tam laikam Latvijas teritorijā brīvi ieradās ebreji, čigāni (romi) u.c., tad jau viņi, zviedri u.c. būtu jāuzskata arī par pamatiedzīvotājiem); Latgale nav mūžīgi bijusi krieviska, bet tāda kļuvusi mērķtiecīgas pārkrievošanas rezultātā.
Kā pēdējās Latvijas minoritāšu (mazākumtautību) skolas, ebreju un poļu skolas, slēdza pēc Otrā pasaules kara. To vietā minoritātēm bija jāiet krievu skolās. Līdzīga situācija veidojās praktiski visā Latgalē. Kā piemēru varam apskatīt teritoriju ap Indru. Pirmskara periodā tur bez latviešu skolām bija arī ebreju, baltkrievu un krievu skolas. Šīs un citas minoritāšu skolas Latvijā pirms kara sagatavoja skolēnus, kuri varēja iekļauties darba tirgū vai tālāk studēt augstskolās arī latviešu valodā. Pēc kara no Joniņu ciema Semjoški sādžas tuvākās skolas bija: Karklinova 4-gadīgā – 4 km, Indras 7-gadīgā (vēlāk vidusskola) – 12 km. Tās visas tad bija krievu skolas. Tuvākā latviešu vidusskola bija Krāslavā – 40 km. Izteikti poļu apdzīvotā vietā Dēmenes (Tarzekas) ciemā pēc kara bija Zemgales vidusskola un Dēmenes pamatskola – abas kļuvušas par krievu skolām. Pirms kara tur bija arī I pakāpes krievu pamatskola. Tuvākās un pieejamākās latviešu skolas – Ilūkste, Daugavpils, Līvāni (sliktāka satiksme, pie tam, bija jātiek pāri Daugavai). Līdzīga situācija par latviešu skolu pieejamību bija visā Latgalē un Augšzemē (bijušajā Ilūkstes rajonā (apriņķī)). Te būs atbilde kādreiz Daugavpilī dzīvojušajam A.Elksniņam, V.Lindermanam u.c. krievu valodas apoloģētiem, kādas iespējas bija apgūt un lietot latviešu valodu Latgalē.
Pārējā Latvijas teritorijā rusifikācijas process izglītībā bija slēptāks un izsmalcinātāks. Ierosmi jau nedeva izpildvara. To deva PSKP CK. Bija daudzi PSKP CK plēnumi, kuros vēl 80-tajos gados pieņēma lēmumus, ka jāpaaugstina krievu valodas zināšanas. Tādiem plēnumiem sekoja aktivitātes, piemēram, vairāk jaukto skolu („tautu draudzības” skolu) izveidošana, kurās visi kopējie pasākumi notika krievu valodā.
Augstskolās centās uzspiest apmācību latviešu grupās krievu valodā. Neklātniekiem grupas pa valodām nesadalīja. Lai cik liela arī nebūtu šāda grupa, ja tajā bija kaut viens krievs, kas neprata latviski, konsultācijas un lekcijas notika krievu valodā. Bija pat tādi mācību spēki, kas zināja tikai krievu valodu, un pārbaudījumi bija pie viņiem jākārto krieviski. Tad kādas šeit bija iespējas studēt latviski? Par rusifikāciju daudz runājis G.Astra u.c. Ir arī zinātniski pētījumi, piemēram, vēstures doktora J.Riekstiņa darbs „Par latviešu valodu. Pret rusifikāciju. 1944.-1989. Dokumenti.”, kurā apkopoti dokumenti, kas apsūdz PSRS nacionālo politiku, t.sk. latviešu valodas pakāpeniskā vājināšanā, gan cilvēku apzinātā iepludināšanā, lai mainītu Latvijas iedzīvotāju nacionālo struktūru.
