Vai krekliņš atradīsies? 0
Ja auklā iesien kādu grabuli, kaķēni to ķer kā īstu peli. Līdzīgi rīkojas arī viendienas politiķi – nopietnas problēmas nevis risina, bet spēlējas kā ar grabuļiem.
Jādomā, ikviens, kas ir sekojis diskusijai par abortiem un Vecrīgā aplūkojis no 27 bērnu figūriņām veidoto instalāciju, kuru vienaldzīgi uzlūkot spēj vienīgi ciniķi, saprot – aborti ir tikai viena daļa no ļoti plaša jautājumu kopuma un ņemties ap šo problēmu savas popularitātes dēļ ir augstākā mērā ciniski.
Vispirms jānosauc vārdā viss ar šo jautājumu saistītais, cēloņi jānošķir no sekām un jāapzinās – bērnu dzemdēšana nevar būt pašmērķis, bērni ir ne tikai jādzemdē, bet arī jāizaudzina. Bērniņa ieņemšana nav aplūkojama atsevišķi no pieaugušo attiecībām un atbildības. Par abortu aizliegumu neskaitāmas sievietes arī mūsdienās maksā ar savu dzīvību. Ikviens gadījums prasa individuālu pieeju. Virtuālajā telpā kāds jau bija ironizējis, ka par abortu aizliegumu visdedzīgāk cīnoties vīrieši un politiķi. Jāteic gan, dzīvē nereti tieši vīrietis sievietei izvirza ultimātu – vai nu es, vai bērns. Nav daudz tādu sieviešu, kuras par abortu izšķiras tikai savas iegribas dēļ, viņas uz šādu soli dzen bailes, kurām ir tik daudz seju.
Par dzīvību kā Dieva brīnumu un dāvanu ar kampaņām ir par maz. Par to ir regulāri jārunā gan skolās, gan citur publiskajā telpā. Ir arī jāapzinās, ka seksuālā enerģija ir daļa no dzīvības enerģijas un tā indivīdā nav bezgalīga. Ka cilvēka seksuālā uzvedība nav atraujama no viņa ego un atbildību nevar aizstāt tādi mehāniskie līdzekļi kā prezervatīvi un pretapaugļošanās tabletes.
Ka necieņu pret dzīvību ir radījusi bezatbildīga un neierobežota visa (arī cilvēka kā lietas) patērēšana. Cilvēku domāšanu un rīcību nav iespējams mainīt tikai ar aizliegumiem.
Sabiedrība ir pilna agresijas, un nav brīnums, ka ikviens jautājums tiek kārtots ar putām uz lūpām. Mēs taču visi, kas esam dzīvojuši totalitārā sistēmā, zinām, cik grūti to ir sevī pārvarēt. Daudzi to arī nemaz necenšas darīt.
Lai veicinātu dzimstību, valstij vispirms būtu jātiek galā ar tūkstošiem uzturlīdzekļu nemaksātāju. Tie, kas ar šāda veida netaisnību nav saskārušies, pat nespēj iedomāties, kādu izmisumu un pazemojumus piedzīvo mātes, lai bērna iztikai no valsts izklapatotu trīsdesmit latus mēnesī, kamēr bērnu tētuki dzīvo: cepuri kuldami pārliecībā, ka ir nenotverami un valsts no viņiem dabūs triju pirkstu kombināciju. Kā tagad, kad robežas ir vaļā, valsts domā tikt klāt bēguļotājiem?
Neskatoties uz pasaules, valsts un personiskajām krīzēm, mums ir jāturpinās. Tautas gudrība saka: būtu tik bērniņš, krekliņš atradīsies. Un parasti jau atrodas arī, tikai tam ir jānotic. Un gaidāmā bērniņa tuviniekiem tas krekliņš gan tiešā, gan pārnestā nozīmē ir jāauž un jāšuj.
