Vai kreditēšanas politiku Latvijā dižķibele ietekmēs vēl 50 gadus? 8
Uģis Mitrevics, Saeimas Ilgtspējīgas attīstības komisijas priekšsēdētājs
Kreditēšanas politiku ietekmē daudzi faktori, kas pārklājas vairākās politikas plānošanas jomās. Starp tiem ir vispārējā ekonomiskā situācija, kredītiestāžu kredītu izsniegšanas politika un darbības stratēģiskie mērķi, nefinanšu sabiedrības un privātpersonu finansiālais stāvoklis, ēnu ekonomika, tiesiskā vide un citi. Diemžēl nu jau par normu kļuvis, ka ikvienu jomu pamatīgi satricina cita citai jau gadu gadiem sekojošās krīzes.
Ja Covid-19 krīzi Latvijas ekonomika pārvarēja labāk, nekā sākotnēji prognozēts, 2020. gadā tai krītot par 2,2%, bet 2021. gadā strauji atjaunojoties un sasniedzot 4,1% pieaugumu, tad, Krievijai uzsākot karu Ukrainā, 2022. gadā Latvijas ekonomika pieauga vien par 2,0%. Kreditēšanas jomu ietekmēja arī straujais energoresursu cenu kāpums, kas vājināja visas pasaules ekonomikas izaugsmi. Tam visam pa vidu Latvijas banku kontekstā nevaram aizmirst arī par naudas atmazgāšanas skandāliem, kas kreditēšanas nosacījumus noteikti nepadarīja labākus.
Taču tās nebūt nav vienīgās krīzes, kuru ēnā visi vēl dzīvojam. Bēdīgi slavenā 2008. gada krīze izrādās vēljoprojām turpina ietekmēt kreditēšanas nosacījumus. Šīs krīzes sekas joprojām ietekmē gan kredītiestāžu kreditēšanas procesa izmantojamos riska novērtēšanas modeļus, kas rezultējas arī kredītu cenās, gan komersantu un iedzīvotāju gatavību uzņemties parādsaistības. Līdz ar to varam secināt, ka, kaut arī pagājuši jau 15 gadi kopš dižķibeles, tā arvien met ēnu uz kreditēšanās nosacījumiem Latvijā.
Ņemot vērā iepriekš minēto, rodas jautājums, vai vēl ilgi dzīvosim krīžu ēnā? Vai gadu gadiem seniem notikumiem nav noilguma? Vai nav pienācis laiks pārskatīt un pārstrādāt kredītpolitiku, atbilstoši esošajai situācijai? Rodas retorisks jautājums, vai tiešām tajās valstīs, kur pēdējā krīze bija 2. Pasaules kara atstātās sekas, tās joprojām tiek rēķinātas banku riska modeļos?
Lai arī tiek uzskatīts, ka Latvijas finanšu sistēma ir stabila un banku kapitalizācijas līmenis ir augsts, uzskatu, ka finanšu sistēmai Latvijā ir trīs galvenās problēmas.
Vispirms jau kredītprocenti ir vieni no augstākajiem Eiropā, un Latvijas kredītiestāžu izsniegtā kredītu apjoms attiecībā pret iekšzemes kopproduktu ir viens no zemākajiem Eiropas Savienībā. Šāda situācija rada problēmas Latvijas uzņēmumiem, kas cīnās ar nepietiekamu kapitālu un ierobežotu pieeju kredītiem. Latvijas banku sektors 2022. gadu pabeidza ar pēdējā desmitgadē augstāko peļņu, tomēr kreditēšana Latvijā jau ilgstoši ir attīstījusies gausi, bet kredītportfelis ir tikai 28% no IKP, kas ir tuvu tam, kāds tas bija pirms iestāšanās Eiropas Savienībā. 2022. gadā kredītiestāžu izsniegto kredītu apjoms pret IKP ir otrs zemākais eirozonā, bet procentu likmes uzņēmumu kredītiem šobrīd ir vienas no augstākajām eirozonā.
Otra problēma – Pierīgas un ārpus Rīgas gan mājsaimniecībām, gan uzņēmējiem kredīti praktiski ir nepieejami, ja visiem tiek uzlikti vienādi kreditēšanas “spēles noteikumi”, pie stipri atšķirīgiem ienākumiem un īpašumu tirgus novērtējuma. Te bez gariem komentāriem. Tikai jautājums – vai Latvija ir tikai Rīga?
Problēma numur 3, kas izriet no visa iepriekšminētā. Vai Latvijas banku sistēma ir gatava tam, ka mūsu iedzīvotāji un uzņēmumi nevarēs turpināt maksāt kredītus augsto kredītprocentu dēļ, kuri vēl turpinās pieaugt? Tai skaitā daudzbērnu ģimenes, ģimenes ar bērniem, kas ir visapdraudētākā sabiedrības daļa šajā situācijā. Vai Latvijas banku sistēma ir gatava uzņemties atbildību, ka šīs ģimenes būs spiestas tērēt bērnu vajadzībām paredzēto naudu, lai tikai nomaksātu augstās procentu likmes? Vai nebaidāmies, ka, līdzīgi kā pēc 2008. gada krīzes, Latviju pametīs tūkstošiem tās iedzīvotāju tamdēļ vien, ka šeit viņi vairs nespēs cilvēcīgi dzīvot?
Lieki piebilst, ka finanšu sektora ilgtspējīga attīstība ir būtiska Latvijas ekonomikas ilgtspējai. Nepietiekami finanšu resursi un kapitāls ir viens no iemesliem, kas kavē ekonomikas izaugsmi. Lai palielinātu Latvijas konkurētspēju banku sektorā, mūsu kredītiestādēm būtu jāpalielina noguldījumu apjoms un jāmazina kredītprocenti un kredītu apkalpošanas maksas, jārisina kapitāla nepietiekamības problēmas un jāveicina konkurētspējīgas kredītpolitikas attīstība.
Nebanku sektora finansējuma pieaugums Latvijā liecina par pieprasījumu pēc finansējuma tirgū, tāpēc vēl jo vairāk būtu svarīgi attīstīt elastīgākus un pieejamākus kreditēšanas nosacījumus.
Tādējādi Latvijai jāpārdomā savas kredītpolitikas stratēģija un jāizstrādā ilgtspējīgas attīstības plāni, lai nodrošinātu tās ekonomikas ilgtspējīgu attīstību un konkurētspēju globālajā tirgū.
Kaut kāda neliela, taču ļoti lēnīga kustība šai virzienā ir vērojama, jo pagaidām atbildīgajām institūcijām ir plāns, ka vajadzīgs plāns. Šogad februārī notikusi Kapitāla tirgus attīstības ziņojuma izskatīšana, savukārt maijā – tā apstiprināšana. Līdz jūnijam plānota Kreditēšanas ziņojuma izskatīšana. Šī gada augustā solās tikt izstrādāta ilgtspējīgu finanšu ceļa karte. Savukārt līdz decembrim jābūt izstrādātam Finanšu sektora attīstības plānam 2024.-2026.gadam.
Sagaidām, ka šis plāns ietvers visu Latvijas iedzīvotāju intereses, īpaši domājot par mazāk aizsargātajām iedzīvotāju grupām – ģimenēm ar bērniem. Ceram ieraudzīt atbildi, kad Latvijā būs konkurētspējīga kreditēšanas politika un ne vien Rīgā, bet arī citviet Latvijā. Un, strādājot pie šī plāna, iesakām raudzīties arī uz citu valstu pieredzi, piemēram, Kanādas, valstij īstenojot kredītņēmēju aizsardzības plānu vai te pat Lietuvā valstij subsidējot kredītņēmējus reģionos. Ir vērts pieminēt, ka Latvijas valsts vēl nav uzlikusi bankām virspeļņas nodokli, kas tiek piemērots uzņēmumiem, kuri gūst ievērojamu peļņu un ko valsts var noteikt, lai samazinātu nevienlīdzību un nodrošinātu taisnīgāku nodokļu sistēmu. To jau paspējusi izdarīt Lietuva. Ja bankas šajā kredītu sadardzinājuma situācijā nesper soli pretī saviem klientiem, iespējams, mūsu valstij jādara tas pats, kas Lietuvai, un caur šī nodokļa iekasēšanu jāatgriež nauda Latvijas iedzīvotājiem un Latvijas ekonomikā.
Galu galā sagaidām aktīvu darbu, izpratni par risināmajām problēmām un ļoti konkrētus soļus, kas ierobežoti ar noteiktiem ieviešanas termiņiem, lai nesāktos kārtējā krīze, kas kreditēšanas jomu paralizēs jau atkal un uz vairākiem gadiem.
.
