Vai Eiropas Savienības kodols plaisā? 3
Apvienotajā Karalistē paredzētais referendums par palikšanu vai nepalikšanu Eiropas Savienībā raisa debates, kādas vēl pavisam nesen tiktu uzskatītas par diezgan dīvainām.
Varbūt pats uzskatāmākais pierādījums tam ir fakts, ka Luksemburgas parlaments jeb Deputātu palāta februāra beigās reģistrēja parakstu vākšanas petīciju, kas ierosina sākt debates par iespējamu līdzīga referenduma rīkošanu lielhercogistē. Taču iesniedzēju izredzes sasniegt mērķi ir vienīgi teorētiskas, jo būs grūti atrast vērā ņemamu skaitu pilsoņu, kuri vēlētos valsts izstāšanos no ES un atgriešanos pie Luksemburgas franka.
Parlamentā nav pārstāvēta neviena partija, kas varētu aizstāvēt šo ideju, un sociālajos tīklos tā pārsvarā izpelnījusies skarbi ironisku kritiku. Dažs labs pat uzskata, ka izstāšanās nozīmētu valsts atsviešanu atpakaļ 19. gadsimtā, kad Luksemburga bija krietni nabadzīgāka nekā kaimiņzemes un iedzīvotāji, glābdamies no trūkuma, izlīdzējās ar kartupeļu audzēšanu. Kaut arī “Luxexit” iniciatīva tiek uzlūkota kā dīvainība vai pilnīga muļķība, tā nav nejaušība un atbilst laika garam.
ES dibinātājvalstu Beļģijas, Francijas, Itālijas, Luksemburgas, Nīderlandes un Vācijas ārlietu ministri nesen neformālā sanāksmē Romā ne vien apliecināja uzticību “arvien ciešākas savienības” principam, bet arī atzina “divu ātrumu Eiropas” pastāvēšanu un vairāku dalībvalstu nevēlēšanos iekļauties vēl “ciešākā savienībā”. Turklāt britu referendums rada jaunu sarežģītu situāciju, ko Apvienotās Karalistes varbūtējā palikšana ES sastāvā nepadarīs vienkāršāku, jo, ievērojot šīs valsts īpašo statusu, būtībā izveidosies nu jau triju ātrumu Eiropa, un, kas zina, britu paraugam sekos citi. (Arī Dānija atsevišķās jomās bauda izņēmuma stāvokli.)
Iespējams, tas atbilstu premjera Deivida Kemerona pērn rudenī izteiktajam aicinājumam veidot “brīvu valstu elastīgu savienību”, taču jāšaubās par ES institūciju organizatoriskajām spējām pārskatāmā nākotnē tādai elastībai veiksmīgi pielāgoties. Un ir steidzamāk pārvaramas krīzes. Kaut gan ES samits izrādīja Kemerona prasībām pretimnākšanu, Rietumeiropā pastāv arī viedoklis, ka Apvienotās Karalistes izstāšanās varētu pavērt ceļu dziļākai ekonomiskai integrācijai un īstenas t. s. politiskās Eiropas veidošanai, ko Londona ar savu savrupo nostāju allaž kavējusi, uzlūkodama Eiropu galvenokārt par vienota tirgus telpu. “Brexit” diez vai mazinās pretrunas Eiropas Savienībā, tai skaitā ES dibinātājvalstīs vai visā eirozonā, ko mēdza dēvēt par Eiropas cieto kodolu.
Ilggadējais Eiroparlamanta deputāts, Francijas politiķis Alēns Lamasūrs, kurš izstrādāja tagad spēkā esošā ES pamatlīguma (2009.) punktu par brīvprātīgu izstāšanos, izteicās, ka tas iekļauts līgumā, rēķinoties ar ierasti eiroskeptiskajās valstīs, piemēram, Apvienotajā Karalistē un Čehijas Republikā, izplatīto noskaņojumu un dažādām spekulācijām par šo tēmu. Bet arī iepriekš pastāvējusi tāda kā nerakstīta vienošanās par izstāšanās iespēju.
Agrākajās Eiropas projekta attīstības stadijās izstāšanās gadījumi jau tika piedzīvoti – Francijas sastāvā bijusī Alžīrija pēc neatkarības iegūšanas 60. gados sarāva saites ar Romas līgumu, Grenlande 80. gados, nostiprinot savu autonomiju, atteicās no dalības Eiropas Kopējā tirgū. (Turpretī briti 1975. gadā rīkotajā referendumā ar vairāk nekā 67% balsīm “par” atbalstīja valsts palikšanu Eiropas Kopienā.)
Atsevišķās eirozonas valstīs izvirzīto izstāšanās lozungu īstenošana nozīmētu arī atteikšanos no vienotās valūtas. Bet varbūtējā valūtas reforma un ar to saistītās grūti pareģojamās problēmas nav tēma, kas sevišķi iet pie sirds vēlētājiem, tāpēc, piemēram, Francijas Nacionālā fronte (NF) jūtami pieklusinājusi savu retoriku šajā sakarā. Februārī izkristalizējās partijas līnija, kas drusku atgādina Kemerona taktiku – sākt sarunas ar ES par izņēmuma tiesībām un, ja mērķi netiek sasniegti, iniciēt referendumu.
Pagaidām nekas neliecina, ka partijai šādi varoņdarbi būtu pa spēkam. Reālāka šķiet labējo republikāņu atgriešanās pie varas par spīti partijas vadītāja Nikolā Sarkozī juridiskajām likstām. Sarkozī jau labi pasen izvirzīja ideju par “Šengenu-2” un ES robežu drošības jautājums neizbēgami būs aktuāls. Tāpat kā jautājums par pieļaujamās elastības robežām Eiropas Savienībā. Ar Apvienoto Karalisti vai bez tās.
