Trāpa sāpīgākajā vietā 0
Gads: 1978
Žanrs: drāma
Režisors: Ingmārs Bergmans (Zviedrija)
Galvenajās lomās: Ingrīda Bergmane, Līva Ulmane, Lēna Nīmane
Sižets: slavena pianiste savā saspringtajā koncertu grafikā beidzot atrod laiku, lai pēc gandrīz septiņu gadu pauzes apciemotu savu pieaugušo meitu Evu.
Pirmais iespaids – Rudens sonāte man trāpīja ļoti dziļi un sāpīgi. Sen nebiju tā raudājusi, skatoties kādu filmu. Tā uzjundīja atmiņas, kas ir pārāk personiskas, lai pilnībā izklāstītu, tomēr mēģināšu delikāti tām pieskarties. Filma tiešām mani ir mainījusi – likusi sakārtot prioritātes, saprast, ka nemaz nav iespējams būt vienlīdz perfektai visās jomās.
Ar kuru tēlu identificējos?
Ar Evu, kura arī kādu laiku bijusi žurnāliste.
Kuras epizodes visvairāk uzrunāja?
* Mātei atbraucot, Eva piesardzīgi bilst: “Man tev kas jāsaka – Helēna ir šeit!” Māte ir nepatīkami pārsteigta. Eva taisnojas: “Ja es būtu vēstulē to uzrakstījusi, tu pie manis neatbrauktu, atrastu aizbildinājumu.” Pirmajā mirklī šķiet, ka runa ir par kādu radinieci, ar kuru ir konflikts. Taču Helēna patiesībā ir pianistes otra meita, invalīde, kura progresējošas slimības dēļ nespēj ne patstāvīgi pārvietoties, ne skaidri runāt. Māte ar grūtībām piespiež sevi meitu apraudzīt, un, šķiet, tā arī nav pieņēmusi, ka viņai, tik izcilai pianistei, varētu būt piedzimis defektīvs bērns.
* Arī Eva nesen sākusi apgūt klavierspēli un pēc mātes lūguma piekrīt izpildīt vienu Šopena prelūdiju. Mātes sejā redzama milzīga vilšanās, ka meita nav tik talantīga kā pati. Viņa nespēj meitu pieņemt un mīlēt tādu, kāda viņa ir. Nespēj pateikt nevienu labu vārdu par izpildījumu, kaut vai paslavēt par centību. Tā vietā māte nospēlē skaņdarbu vēlreiz, lai parādītu, kā tas darāms pareizāk. Meitas sejā lasāma sāpīga vilšanās, ka viņa nav attaisnojusi mātes cerības.
* Kādā epizodē Eva mātei atklāj, ka Helēnas slimība strauji progresējusi, kad pianiste kārtējo reizi devusies ilgstošā koncertturnejā. To veicinājusi pamestības izjūta.
* Visvairāk saviļņoja aina finālā: Eva mātei pārmet, ka bērnībā bijusi pamesta novārtā un slāpusi pēc mammas uzmanības. Tobrīd Helēna savā istabā sauc māti, taču, skaidrojot attiecības, abas sievietes ir tik iekarsušas, ka nedzird. Izmisusī meitene izveļas no gultas un ar mokām aizlien līdz kāpnēm. Tobrīd māte Evai atklāj, ka arī viņas vecāki nekad nav izrādījuši mīlestību. Sirds dziļumos viņa joprojām ir maza meitene, kura vēlas, lai apskauj un samīļo, vienmēr ir gaidījusi to no Evas. Kāpņu augšpusē Helēna ar pūlēm izstosta: “Mammu, nāc!” Taču viņa nepiesteidzas, bet lūdz, lai Eva apskauj un mierina viņu pašu…
Kā tas sasaucas ar manu dzīvi?
Arī man ir pazīstama pamestības izjūta, lai gan vienmēr bijuši abi vecāki. Kad biju maza, māte daudz strādāja. Teica, ka to dara tādēļ, lai mums, bērniem, nekā netrūktu. Jā, vienmēr bijām paēduši, apģērbti, dabūjām jaunas rotaļlietas, taču bieži trūka uzmanības, mīļuma, sirsnīgu sarunu.
Nevaru savu māti nosodīt, jo viņai bija savi iemesli, kāpēc tā rīkojās. Tomēr es varu mācīties no viņas kļūdām. Ir jāizvēlas: uzņemties papildu darbus un vairāk nopelnīt vai pavadīt vairāk laika ar savu bērnu. Man izvēle ir skaidra, jo mātes uzmanības trūkums var atstāt ļoti nepatīkamu iespaidu uz bērna (vēlāk pieaugušā) psihi un pat veselību.
Kā rīkotos galvenās varones vietā?
Apbrīnoju Evu par drosmi atklāti pateikt mātei visu, kas sakrājies uz sirds. Man tās ļoti bieži pietrūkst.
Psihoterapeites komentārs
Ginta Ratniece: “Filma traģiski un dziļi emocionāli atklāj mātes un abu meitu likteņus un pārdzīvojumus. Māte dzīvo tikai sev, savam talantam, publikas aplausiem un diemžēl neredz savus tuvākos – meitas, vīrus, viņu vajadzības, pārdzīvojumus, jūtas. Māte ir tik ļoti pārņemta ar savu grandiozitāti, ka nespēj skatīties, būt saskarē ar savu jaunāko meitu invalīdi. Arī izvairīšanās ir veids, kā cilvēki reaģē uz savas Ēnas projekciju. Patiesībā viņa nespēj būt māte, jo nevar emocionāli parūpēties par saviem bērniem, kad viņiem tas nepieciešams. Abu meitu traģiskajos likteņos redzam sekas emocionālajam tukšumam, kas bijis viņu dzīves pieredzes pamatā.
Filma sāpīgi parāda vienu no galējiem izpausmes variantiem konfliktam starp sievietes pašrealizāciju un spēju būt mātei.
Bergmans smeldzīgi vēro cilvēka psihes tieksmi izvairīties no nepatīkamiem pārdzīvojumiem un diemžēl pat pēc satikšanās ar tiem prasmi atkal atjaunot savu iepriekšējo psiholoģisko aizsardzību. Tomēr īsais saskarsmes mirklis ar dvēseles pārdzīvojumu, kas ir aiz fasādes, dod dzīves un attiecību dziļuma, patiesuma un neviennozīmīguma izjūtu, pietuvošanos cilvēka būtības paradoksālajai dabai.”
36,6°C konsultante GINTA RATNIECE, psihoterapeite
