Manas atziņas. Māca pieņemt atšķirīgo 0
Paspēt laikā (Due Date)
Gads: 2013
Žanrs: komēdija
Režisors: Tods Filips (ASV)
Galvenajās lomās: Roberts Daunijs Juniors, Zaks Galifianakis
Sižets: veiksmīgais, ieturētais un ļoti pareizais arhitekts Pīters steidzas pie sievas, kurai drīz jādzemdē. Lidostā viņš sastop dīvano aktieri Ītanu, kurš viņam uzdzen drebuļus – haotisks, nenopietns, bērnišķīgs, neievēro sabiedrības normas, nedomā par savas rīcības sekām, smēķē marihuānu. Viņa dēļ abus izmet no lidmašīnas un iekļauj melnajā sarakstā, pazūd Pītera soma ar maku un dokumentiem. Viņš ir spiests mērot 2000 jūdžu automašīnā kopā ar kaitinošo tipāžu, kura dēļ abi iekuļas dažādās nepatikšanās.
Pirmais iespaids – diezgan viegla un muļķīga komēdija. Vai tiešām ar tādas starpniecību varu iegūt kādu vērtīgu atziņu? Tomēr izdevās.
Ar kuru tēlu identificējos?
Šķiet, manī ir kaut kas no abiem. Pīters ir tāds, kāda cenšos būt, – ļoti pareizs un priekšzīmīgs. Ītans iemieso manas personības radošo un diezgan haotisko pusi, kas brīžiem izlaužas brīvībā.
Kuras epizodes visvairāk uzrunāja? Kuras bija ļoti nepatīkamas vai gluži pretēji – raisīja pozitīvas izjūtas?
Filmā bija daudz momentu, kur viena vai otra varoņa rīcība izraisīja sašutumu:
* Ītanam līdzi bija kafijas bundža, kurā atradās… tēva pelni. “Normāli cilvēki pīšļus glabā urnā,” teica Pīters.
* Kad abi bija spiesti pārlaist nakti mašīnā, Pīters sadzirdēja dīvainu skaņu. Ītans atzinās, ka… pašapmierinās. Tas palīdzot aizmigt. Kad Pīters protestēja, ceļabiedrs ierosināja: “Vienkārši aizver acis.”
* Kad abi iekļuva autoavārijā un pēc Pītera atbrauca draugs, viņš vēlējās kaitinošo ceļabiedru pamest likteņa varā. Promejot pauda atklātu nicinājumu, paziņoja, ka Ītanam nav cerību īstenot savu sapni – kļūt par izcilu aktieri, un vēl uzspļāva Ītana mazajam buldodziņam.
* Pīters mudināja draugu braukt bedrēs, lai Ītans, kurš ar suņuku klēpī sēdēja piekabē, palēktos gaisā. Draugi par to uzjautrinājās, bet man šāda ņirgāšanās šķita skumja.
Pasmaidīt lika šī epizode:
* Atraduši automašīnā Ītana marihuānu, Pīteru apcietināja Meksikas robežsargi. Ītans aizbēga, taču pēc tam atgriezās, nozaga likumsargu džipu un, piekabinājis tam treileri, kurā atradās ieslodzītais, un aiztraucās tālēs zilajās. Pīters saviļņojumā teica: “Es tevi mīlu, vecīt!” Pat metās glābēju nobučot. Beidzot viņš bija pamanījis, ka Ītanam ir arī labas īpašības.
Kā tas sasaucas ar manu dzīvi?
Vienubrīd manas simpātijas piederēja Pīteram, Ītans šķita kaitinošs, reizēm pat pretīgs, bet citubrīd – tieši otrādi. Iespējams, tas liecina par iekšēju konfliktu starp manu racionālo prātu un radošumu. Žurnālista profesijā vajadzīgi abi, jo nevar tikai ļauties iztēles lidojumam, jāspēj iekļauties noteiktos rāmjos. Racionālajam prātam un radošumam ir grūti sadzīvot, jo viens pieprasa stingru kārtību, otrs – absolūtu brīvību. Paspēt laikā atgādināja, ka ikvienā cilvēkā var atrast gan simpātiskas, gan nepatīkamas šķautnes. Pieņemot, ka neviens nav ideāls, ar katru iespējams nodibināt labas attiecības. Piemēram, Ītanā ļoti patika spēja nestresot, tvert dzīvi viegli. Kad atklājās, ka Pītera draugs kafijas automātā nejauši iebēris Ītana tēva pelnus, viņš sākumā, protams, pārdzīvoja, taču pēc tam secināja: “Manam tēvam garšoja kafija, un beigās viņš pats tika izgaršots kā kafija. Tāds ir nebeidzamais dzīvības aplis.” Sapratu, ka arī man jāmaina attieksme, tad dzīves trakais skrējiens nešķitīs tik grūts.
Kā es rīkotos galvenā varoņa vietā?
Gribētu ticēt, ka Pītera vietā būtu iejūtīgāka un saprotošāka pret Ītanu, taču pilnīgi iespējams, ka arī man kādā brīdī, vienkārši izsakoties, izdegtu drošinātāji.
Psihoterapeites komentārs
Ginta Ratniece: “Šo filmu var skatīties kā stāstu par cilvēka attiecībām ar savu Ēnu. Junga analītiskajā psiholoģijā Ēna ir tas cilvēka psihē, ko mēs neidentificējam ar sevi, Persona jeb Maska – mūsu personības daļa, ko veidojam kā fasādi, ko rādām, komunicējot ar sabiedrību, radām priekšstatu par savu sabiedrisko stāvokli. Pīteram ir ļoti attīstīta Persona, ar kuru viņš demonstrē, ka ir veiksmīgs profesionālis un visādi citādi labklājīgs cilvēks. Ītans ir ideāli piemērots, lai Pīters uz viņu varētu projicēt* savu Ēnu – to, ko viņš sevī nepazīst, neatzīst, iespējams, pat apkaro, proti, haotismu, bērnišķīgumu, ideālismu, nepareizību. Parasti šāda cilvēka sastapšana izraisa spēcīgu emocionālu reakciju: aizkaitinājumu, pārākuma sajūtu, pat naidīgumu. Abu ilgajā ceļojumā viņi iepazīst viens otru, satuvinās, un mainās abu dzīve. Var nojaust, ka Ītans filmas beigās kļuvis adaptīvāks, atradis veidu, kā kļūt sociāli akceptētam, savukārt Pīters, iespējams, kļuvis iecietīgāks pret savām un citu nepilnībām. Varbūt šā piedzīvojuma dēl viņš būs labāks tēvs savam bērnam.”
* Projekcija – psiholoģisks aizsardzības mehānisms, ar kura starpniecību tiek mazināta spriedze, sev nepieņemamos psihes aspektus uztverot kā piemītošus citiem.
