Vai kino spēj dziedināt? Uzzinām, kas ir kinoterapija! 0
Kas ir kinoterapija
Droši vien ikvienam kāda filma likusi asarām piemērcēt vairākus kabatlakatiņus vai izraisījusi tik milzīgas dusmas pret slikto tēlu, ka grūti nosēdēt mierā, jo pārņēmusi nepārvarama vēlme ar viņu izrēķināties. Spēcīgas emocijas, reizēm pat nespēja noskatīties filmu līdz galam liecina, ka tā uzjundījusi līdzīgu, dziļi zemapziņā noglabātu pieredzi, kas joprojām sāpīgi gruzd un nemanāmi ietekmē dzīvi. Devos pie psihoterapeites Gintas Ratnieces uzzināt vairāk par kinoterapiju un… to izmēģināt!
“Uzreiz jāpaskaidro, ka nav tāda psihoterapijas virziena kā kinoterapija. Filmu skatīšanās un analīze, saistot ar personisko pieredzi, ir papildu instruments, ko mēdz izmantot vairākos psihoterapijas virzienos, piemēram, Junga analīzē un psihoanalīzē. Arī es saviem klientiem reizēm iesaku noskatīties filmu, kas var palīdzēt izprast sevi, atrast problēmas risinājumu vai nonākt pie būtiskas atskārsmes. Biežāk gan viņi paši stāsta par filmām, kas izraisījušas spēcīgu emocionālu pārdzīvojumu, un tad kopā šķetinām, kāpēc tā. Nereti cilvēks pats nevar to īsti saprast,” stāsta Ginta Ratniece.
Lai ieteiktu piemērotu filmu, psihoterapeitam cilvēks jāiepazīst. Tas nav iespējams vienas konsultācijas laikā.
Latvijā daži speciālisti rīko kinovakarus, kur var piedalīties ikviens interesents. Kopā noskatās filmu vai tās spilgtākos fragmentus un pēc tam dalās izjūtās un pārdomās. Tā var labāk iepazīt sevi, citus un dzīvi. Protams, ļoti personiskiem pārdzīvojumiem vieglāk pieskarties individuālajā terapijā.
Vai ietekmē jebkura filma?
Daļa filmu ir izklaidējošas, proti, veidotas ar mērķi ļaut aizmirsties, atslēgties no ikdienas. Tās pārsvarā attēlo ārējas darbības, nevis iekšējus pārdzīvojumus. Šādām filmām ir spraigs sižets, lai aizrautu un noturētu spriedzē no sākuma līdz beigām. “Līdzīgas izjūtas ir karuselī. Cilvēks nespēj domāt par darbu vai privāto dzīvi, jo cenšas sekot līdzi notiekošajam. Izklaidējošās filmas ir veids, kā uz mirkli aizbēgt no dzīves, nevis vairāk izprast to, tāpēc terapeitiskam mērķim parasti neder. Noskaties un gandrīz uzreiz aizmirsti,” skaidro psihoterapeite.
Pavisam kas cits ir kino ar pievienoto vērtību, kur režisors atspoguļojis kādu problēmu, cenšoties tuvoties tās dziļākai izpratnei un risinājumam. Šīs filmas atklāj varoņu iekšējo dzīvi, ļaujot izprast pārdzīvojumus un rīcību. Tās skatītāju spēj skart ļoti dziļi un kaut ko mainīt līdzšinējos uzskatos, pasaules uztverē un attieksmē pret dzīvi, palīdzēt atšķetināt kādu problēmu.
Atliek noskatīties filmu, un viss mainās uz labo pusi? “Protams, viss nav tik vienkārši. Filmas noskatīšanās ir tikai pirmais solis, kas atsedz zemapziņas dzīlēs noglabātu traumatisku pieredzi, sāpīgas jūtas, iekšēju konfliktu vai iespējamo risinājumu. Jāiegulda laiks, jāpievērš uzmanība emocionālajai reakcijai un jāuzdod sev jautājumi, lai filma radītu dziedniecisku efektu un kaut ko mainītu. Kāpēc mani šis sižets vai tēls tik ļoti ietekmēja? Kā tas sasaucas ar manu dzīvi?
Ja pēc katras emocionālas filmas noskatīšanās mēs censtos saprast, kāpēc, ļoti daudz iegūtu. Protams, to izdarīt psihoterapeita vadībā ir vieglāk, jo, izejot no kinoteātra, pārņem straujais dzīves skrējiens un svarīgie jautājumi visbiežāk paliek neatbildēti. Turklāt ieraudzīt emocionālās reakcijas patieso cēloni var būt nepatīkami un sāpīgi, tāpēc vieglāk ir no tā izvairīties. Ja kāda filma ir ļoti ietekmējusi, iesaku brīvā brīdī apsēsties pie papīra lapas un uzrakstīt atbildes. Tad domu pavedienu novest līdz galam ir vienkāršāk.”
Kādus sarežģījumus filmas var palīdzēt atrisināt? “Vispārināti izsakoties, tie ir attīstības uzdevumi, kuri katrā vecumposmā ir citādi. Kas dziļākajā būtībā ir problēma? Vēlme vai vajadzība pēc kaut kā, taču nespēja sevī atrast spēku, lai to sasniegtu. Tātad – izaicinājums, attīstības uzdevums. Kā veidot attiecības? Kā vienlaikus būt labai mātei un profesionālei? Kā mierīgā ceļā atrisināt konfliktus? Kā izvairīties no rutīnas attiecībās? Kāda jēga manai dzīvei? Tie ir jautājumi, uz kuriem kādā dzīves posmā daudzi meklē atbildes. Bieži vien filma piedāvā atbildes variantu, taču cilvēks dzīvē to neīsteno. Vieglāk ir saprast, ko vajadzētu darīt, taču saņemties un to izdarīt parasti ir daudz sarežģītāk. Līdzīgi ir ar pašpalīdzības grāmatām par to, kā nopelnīt kaudzi naudas, atrast mūža mīlestību, un citām. Lai gan daudzi par tām smīkņā, tur rodami vērtīgi padomi. Cilvēks izlasa, atzīst par noderīgiem, tomēr reti kaut vai vienu ievieš dzīvē. Iespēja, ka pārmaiņas notiks, ir lielāka, ja personības izaugsmē palīdz speciālists.”
Ginta Ratniece iedrošina vairākkārt skatīties filmas, kas saviļņojušas. “Lai patiešām iedziļinātos filmā, vienreiz redzēt nepietiek, jo, cenšoties sekot līdzi sižetam, būtiskas nianses paslīd garām. Dažas filmas esmu skatījusies pat desmit un piecpadsmit reižu, ikreiz ieraugot kaut ko jaunu.”
Palīdz pat Džims Kerijs
Psihoterapijā var izmantot visus kinožanrus, arī komēdijas un šausmu filmas, jo tās var būt gan virspusējākas, gan dziļākas. Arī iecienītākais žanrs daudz ko atklāj par cilvēka personību. Piemēram, aizraušanās ar šausmenēm bieži raksturīga tiem, kuriem dzīvē trūkst asu izjūtu, kaislību. Ar filmu starpniecību šo deficītu it kā kompensē.
Lai kinolente aizkustinātu, tai nav obligāti jābūt no augstiem plauktiem, ģeniāla režisora radītai. Reizēm dvēseles stīgas aizskar arī samērā vienkāršas un virspusējas filmas. Ginta Ratniece kā piemēru min komēdiju Vienmēr jā (Yes Man, 2008), kurā galveno lomu tēlo populārais komiķis Džims Kerijs. Viņa atveidotais varonis Karls trīs gadus pēc šķiršanās no draudzenes joprojām nav ticis tam pāri, ir ieslīdzis rutīnā un norobežojies no ārpasaules, pat neieklausoties noraida draugu uzaicinājumus satikties un citas iespējas. Vīrietis jūtas nelaimīgs, līdz beidzot piekrīt izaicinājumam vienmēr teikt jā, un viņa dzīve sāk strauji mainīties un iegūt krāsas. “Komēdija ietver vienkāršu formulu, kas var palīdzēt depresijas gadījumā. Biežāk saki jā! Filmā ir atspoguļotas divas galējības – visam piekrist un visu noraidīt. Abas, protams, pie laba gala nenoved. Jāiet zelta vidusceļš. Cerams, pēc filmas noskatīšanās kāds pateiks jā situācijā, kurā parasti saka nē, un otrādi,” stāsta psihoterapeite.
Viena filma kādu var aizkustināt līdz sirds dziļumiem, bet citu atstāt vienaldzīgu. Viss atkarīgs no tā, vai cilvēks piedzīvojis kaut ko līdzīgu. Ginta Ratniece novērojusi: gandrīz ikvienā jutīgu stīgu uztausta simbolisks kinomateriāls, piemēram, pasaku ekranizējumi, jo to var saistīt ar ļoti dažādu dzīves pieredzi. Viena no spēcīgākajām šāda veida filmām esot Melnā feja Malefisenta (Maleficent, 2014) ar Andželīnu Džoliju galvenajā lomā. “Tas ir stāsts par feju, kura iemīlas parastā vīrietī. Nesen šo filmu analizējām kopā ar kolēģiem. Daudzus emocionāli skāra aina, kurā vīrietis varaskāres dēļ nocērt Malefisentai spārnus, un viņa vairs nespēj lidot. Katrs to saistīja ar citādu dzīves pieredzi. Piemēram, kāda sieviete atklāja, ka aina atsaukusi atmiņā vilšanos attiecībās, kas laupījusi spēju uzticēties vīriešiem. Aktrise Andželīna Džolija ir teikusi, ka viņa šo epizodi uztvērusi kā izvarošanu, vardarbību, taču to iespējams asociēt ar jebkuru psiholoģisku traumu. Var saistīt arī ar iekšēju konfliktu, piemēram, kā racionālais prāts, aukstais aprēķins nogalina radošos impulsus, brīvību lidot.”
Izvēlamies filmu man
Tā kā pēdējā laikā neviena filma mani nebija līdz sirds dziļumiem saviļņojusi, Ginta Ratniece jautāja, kādas grūtības pašlaik visvairāk nomoka. Atklāju, ka bieži jūtos kā vāvere ritenī, kas skrien un skrien, bet jēgas maz. Proti, lai cik daudz darītu, nespēju būt vienlīdz perfekta mamma savai meitai, mīļotā sieviete savam vīrietim un padotā darba devējam. Tiklīdz ar sirdi un dvēseli nododos vienai dzīves jomai, citas cieš un grauž sirdsapziņa. Psihoterapeite atzina, ka tieši šādai problemātikai atbilstīga filma nenāk prātā, bet ieteica noskatīties mūsdienu komēdiju Paspēt laikā un 70. gadu zelta klasiku Rudens sonāte. Nosauca jautājumus, uz kuriem pēc tam jāatbild.
Iespējams, tu nonāktu pie pilnīgi citām atklāsmēm. Pamēģini!
