Ginekoloģe Aiga Rotberga: Vai kārtējais neizpildāmais solījums? 6
Aiga Rotberga, ginekoloģe dzemdību speciāliste, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Šomēnes Veselības ministrija nāca klajā ar paziņojumu, ka no šā gada 1. augusta epidurālā anestēzija tiks nodrošināta par valsts līdzekļiem visām dzemdētājām, kuras to vēlēsies. Ziņa pati par sevi, protams, lieliska – bet… Ir tik daudz “bet” – vai tas tomēr nebūs kā atsāpināšanas mēģinājums ļoti sāpīgajai, tā saucamajai bezmaksas medicīnai Latvijā?
Esmu viennozīmīgi par to, ka šādam pakalpojumam jābūt valsts apmaksātam, bet diemžēl tas būs kā plāksteris uz strutojošas brūces – slimnīcām būs jārisina tā jau trūkstošo anesteziologu jautājums, un vēl pieaugs pacientu neapmierinātība – jo pakalpojumu it kā valsts apmaksās, bet nebūs ārstniecības personu, kuras šo pakalpojumu veic vēlamajā apjomā.
Latvijā ir valsts apmaksāta medicīna, bet patiesībā, ja pacients vēlas saņemt savlaicīgu palīdzību un nevēlas gaidīt rindā pie speciālista vai uz izmeklējumu no trīs mēnešiem līdz pat gadam, bieži vien nākas maksāt no savas kabatas.
Dzemdību palīdzību Latvijā nodrošina 17 ārstniecības iestādes. Pagājušā gadā Nacionālais veselības dienests (NVD) veica aptauju un secināja, ka 43% no šīm slimnīcām anesteziologu trūkuma dēļ nespētu nodrošināt epidurālo anestēziju pēc grūtnieces lūguma. NVD aprēķināja, ka katrai iestādei, lai nodrošinātu epidurālo atsāpināšanu pēc sievietes lūguma, nepieciešamas četrarpus anesteziologu slodzes, taču tik daudz speciālistu nav pieejams, īpaši reģionos.
Tagad situācija būs vēl sarežģītāka, jo šis pakalpojums (epidurālo anestēziju) slimnīcai būs jānodrošina, bet piešķirtā finansējuma apjoms labi ja nosegs manipulācijas izmaksu, kas pēc NVD cenrāža ir 87,92 eiro par manipulāciju. Bet no kādiem līdzekļiem tiks nosegts anesteziologa darbs? Līdz šim epidurālā anestēzija (pēc sievietes vēlmēm) bija maksas pakalpojums (285–350 eiro), kurā ietilpa gan manipulācijas izmaksas, gan anesteziologa darbs un piedevām – anesteziologs šo pakalpojumu varēja nodrošināt papildus saviem pamatpienākumiem, jo epidurālo anestēziju sievietes izvēlējās aptuveni 18–22%. Tagad sagaidāms, ka pieprasījums pēc epidurālās anestēzijas pieaugs vismaz divkārtīgi vai pat trīskārtīgi. Tātad darba apjoms pieaugs, bet atalgojums ārstniecības personām pat samazināsies – jo izpaliks piemaksas, ko saņēma anesteziologs no veiktajiem maksas pakalpojumiem.
Pēc Ekonomiskās sadarbības un attīstības organizācijas datiem, Latvijā tikai 61% veselības aprūpes izdevumu ir finansēts no valsts līdzekļiem, un privāto izdevumu īpatsvars ir otrais augstākais ES.
Neapmierināto veselības pakalpojumu vajadzību apmērs Latvijā bija viens no augstākajiem ES gan pirms Covid-19 pandēmijas, gan tās laikā. Faktori, kas veicina šo situāciju, ir lieli privātie izdevumi un salīdzinoši mazs valsts apmaksāto pakalpojumu minimums jeb pamata “grozs”, kuru turklāt ierobežo kvotu sistēma.
Praktizējošu ārstu skaits 2019. gadā bija vidēji 3,3 uz 1000 iedzīvotājiem, kas ir būtiski zem kopējā ES vidējā rādītāja (3,9 ārsti uz 1000 iedzīvotājiem), savukārt medmāsu skaits bija tikai aptuveni puse no ES vidējā skaita, un tas ir viens no zemākajiem rādītājiem ES.
Neadekvāti zemie valsts apmaksājamo veselības aprūpes pakalpojumu manipulāciju tarifi ir iemesls medicīniskā personāla zemajam atalgojumam publiskajā sektorā, tādēļ liela daļa veselības aprūpes speciālistu pāriet uz privāto sektoru. Ierobežotā finansējuma dēļ NVD slēdz līgumus tikai par noteiktu pakalpojumu skaitu gadā, un, kad kvotas ir izsmeltas, pacientiem vai nu jāgaida līdz nākamajam gadam, vai jāsedz izmaksas no personīgajiem līdzekļiem.
Tādējādi iedzīvotāji par veselību tērē vairāk, nekā patiesībā var atļauties (15% Latvijas mājsaimniecību saskaras ar nesamērīgi lieliem veselības aprūpes izdevumiem) un tādēļ nesaņem ārstēšanu.
Ko tad darīt? Kādi ir risinājumi? Jārisina pamatproblēmas – jādomā, kā risināt ārstniecības personu trūkumu (sagatavot jaunus speciālistus un nodrošināt adekvātu atalgojumu esošajiem), veselības aprūpes izdevumus palielināt proporcionāli no IKP. Latvijā šis rādītājs ir viens no zemākajiem ES – 2019. gadā tie bija 6,6% no IKP (ES vidējais rādītājs 9,9%). Mainīt šo bezjēdzīgo kvotu sistēmu, veicināt brīvprātīgās veselības apdrošināšanas nozīmīgumu, veicināt veselīgu konkurenci starp veselības aprūpes nodrošinātājiem gan valsts, gan privātajā sektorā.
Iespējams, liela daļa no lēmumiem būtu sāpīgi valsts kopējai kasei un administratīvajam aparātam, bet jāsaprot, ka cilvēks ir vērtība – un medicīnai un valsts veselības aprūpei jākalpo cilvēka vajadzībām. Šis piemērs ar epidurālo anestēziju tikai parāda, ka politiķi var ātri un vienkārši pieņemt populistiskus lēmumus – nedomājot par to realizāciju praktiskajā dzīvē, un šie lēmumi kā tādi kārtējie plāksteri tiek uzlīmēti uz strutojošas brūces, ko sauc par valsts apmaksāto veselības aprūpi.
