Uzdrīkstēties ieiet zemapziņas kambarī 0
Cilvēks var dzīvot kā aizmidzis vai veidot apzinātu dzīvi, cenšoties arvien vairāk saprast to, kas notiek ar viņu, kas notiek apkārt, un mēģinot mainīt lietu kārtību ap sevi un to, kā jūtas. To var paveikt, mainot enerģiju, kas nav sarežģīti, ja cilvēks spēj saskatīt tos šķēršļus, kas neļauj viņam piedzīvot brīnumainās lietas, ko dzīve sniedz.
Zemapziņa atspoguļojas arī sapnī. Piemēram, ja cilvēks ievēro diētu ar nolūku samazināt svaru, bet viņam ļoti garšo konfektes, iespējams, sapnī viņš redzēs, ka ēd šos saldumus. Tātad viss, ko sevī apspiež, sapnī atgādina par sevi. Otrs piemērs – sieviete izšķīrusies ar draugu un, šķiet, šīm attiecībām pilnībā pielikusi punktu, bet sapnī šo attiecību sakarībā izjūt dziļas sāpes, redz abu tikšanos un jūt, kā plosās emocijas. Patiesas ir sapnī izjustās emocijas. Nomoda laikā sieviete šīs izjūtas ar prātu kontrolē, bet sapnī viss parādās tā, kā ir.
Reizēm šķiet – šajā emociju murskulī var nomirt, bet tās svarīgi izdzīvot, nevis noliegt. Ja jūtas sāk spiest sevī iekšā, lai par tām it kā neko nezinātu, zemapziņa sāk ar cilvēku rīkoties pēc sava ieskata. Kā zināms, nevienai vien pasakai cauri vijas motīvs, ka meitene nokļūst pilī, kur ir viens aizslēgts kambaris, kurā nedrīkst ieiet. Meitene, ziņkārības dzīta, nepaklausa un atver šā kambara durvis, un – ko viņa ierauga? Tumsu, skeletus, kaulus. Tā ir zemapziņa. Kad cilvēks ir sasniedzis briedumu paskatīties sevī, viņam neklājas viegli. Viņš ir pārsteigts, samulsis – ko tikai visu tur var atrast, turklāt slānis seko slānim!
Pēc tā, kas notiek cilvēka dzīvē, var saprast, kura emocija ir nobriedusi un gatava aiziet. Notikumi un citi cilvēki aktivizē vienu emociju un griež dažādos rakursos, lai cilvēks ar to iepazīstas. Parasti cilvēks sāk dusmoties uz tiem, kuri velk no viņa ārā šo emociju. Tā iespaidā viņš sadusmojas vēl vairāk – gluži vai piebriest no dusmām. Reizēm var just – kādam ienākot telpā, negatīvā enerģija, aizvainojums uz visu pasauli, kas no viņa plūst, burtiski materializējas, šķiet, tūlīt to varēs sataustīt. Ja cilvēks pats nerīkojas, lai atrisinātu situāciju, ķermenis nāk palīgā ar slimību, avāriju vai tamlīdzīgi.
Fatālisms nepastāv, viss atkarīgs no tā, vai cilvēks dzīvo kā aizmidzis un viss notiek pēc inerces, vai arī viņš izdzīvo savu reālo dzīvi.
Reizēm par to var pārliecināties, analizējot dzimtas. Mēdz būt, ka pa sieviešu līniju vecmāmiņai, meitai un mazmeitai ir vienādas problēmas. Vecmāmiņai bija neveiksmīgas partnerattiecības, meitai tās ir tādas pašas un mazmeitai arī. Ļaudis šajos gadījumos mēdz teikt – viņām tāda dzimtas karma, neko nevar mainīt. Var gan mainīt! Acīmredzot šīs dzimtas sievietes atkārto vienu un to pašu programmu. Kamēr viņas ir aizmigušas, izskatās, ka tas nekad nebeigsies un arī nākamajām dzimtā sievietēm būs tās pašas problēmas. Pienāk brīdis, kad viena dzimtas pārstāve sāk mosties, pētīt, kāpēc ar viņām tā notiek, un meklēt iemeslu. Tas nenotiek ātri, jo situācijas apzināšana nenotiek ar prātu. Lai mainītu situāciju, sevi rūpīgi jānovēro un pret sevi jābūt ļoti godīgam, pārstājot sev melot, apzinoties reālo stāvokli un analizējot, kā ievainojums, ko nesu sev līdzi, izpaužas dzīvē. Ja pastāv šāds emocionāls ievainojums, visi uz to norādīs – pat svešinieks garāmejot kaut ko pasacīs. Katrs cilvēks, kurš ienāk dzīvē, parāda, kurš ir tas ievainojums, uz kuru vajag paraudzīties citādi.
Turpinot analizēt minēto situāciju – rūpīgi jāizanalizē, kādas ir attiecības ar tēvu, ar kolēģiem vīriešiem un priekšnieku vīrieti, jo viņi spoguļo sievietes attieksmi pret sevi. Kā zināms, katrs cilvēks sevī nes sievišķo un vīrišķo enerģiju. Tā rada cilvēkā pilnības izjūtu. Ja neveicas attiecībās ar pretējo dzimumu, viena no enerģijām, kas saistīta ar emocionāliem ievainojumiem, tiek noliegta. Pienāk brīdis, kad kāds dzimtas loceklis izbeidz šo programmu, atbrīvojot ceļu it kā uz abām pusēm, – gan mammai, gan meitai. Tiklīdz atklājas patiesība, mainās kopējā enerģija, negatīvā enerģija aiziet prom, un mainās notikumi. Uz to nav jāgaida gadiem. Pat vismazākā enerģētiskā kustība, kas notiek cilvēkā, atspoguļojas ārējā pasaulē. Visa ārējā pasaule spoguļo manu iekšējo enerģiju. Jo vairāk sevi sāku apzināties, jo vairāk uzticos dzīvei, dzīvoju saskaņā nevis ar prātu, bet intuīciju un ļauju sev piedzīvot visu to brīnišķīgo, ko piedāvā dzīve. Un tā sākas pilnīgi citā kvalitātē.
