Jātiek vaļā no upura enerģijas! Karmas likumus atklāj ezoteriskā filozofe Zanda Erbss 0
Ja dzīvē kaut kas sagriežas šķērsām, mēdzam teikt – vainojama slikta karma. Kas īsti ir karma, un vai to šādos brīžos pieminam pamatoti, stāsta ezoteriskās filozofijas lektore Zanda Erbss.
Skaties otrā kā spogulī!
Par jēdzienu “karma” sabiedrībā ir daudz dažādu priekšstatu, daudzi no tiem – sagrozīti. Daļai ļaužu vārds “karma” asociējas ar kaut ko negatīvu, fatālu. Reizēm cilvēks nespēj attaisnot to, kas ar viņu notiek, un tad mēdz teikt – laikam tāda ir mana karma, neko nevar darīt. Kaut gan patiesībā bez paša cilvēka nepastāv neviena cita būtne, kas no malas varētu noteikt, kāda būs karma: par labiem darbiem laba, par sliktiem – slikta.
Karma, var teikt, ir cilvēka zemapziņa. Karmas darbību nosaka cēloņu un seku likums. Zemapziņa ir tas, kas cilvēka prātā sakrājies no tā, kam dzīvē nācies iet cauri, ņemot vērā pārdzīvoto, attiecībās un dažādos ievainojumos pieredzēto. Ar to katrs no mums ir apzīmogots, bet mēs negribam par to neko zināt un negribam pazīt. Šī enerģija darbojas pret cilvēku vai pati par sevi. Mums bieži vien nav ne jausmas, kādu enerģiju sevī nesam. Cilvēks iet pa dzīvi un brīnās, kāpēc ar viņu notiek negatīvas lietas.
Reizēm novēro tā dēvēto spoguļošanos, kad, savstarpēji mijiedarbojoties, cilvēki iedarbina enerģijas, kas ļauj sevi saskatīt citā cilvēkā. Tas rada iespēju ieraudzīt enerģijas, ko nesam sevī, un apliecina, ka ir liela nozīme tam, ka cilvēks atrodas sociumā un komunicē ar citiem cilvēkiem. Ne velti mēdzam teikt, ka katrs cilvēks, kas ienāk otra cilvēka dzīvē, ir dāvana, jo katrs, kurš ienācis manā dzīvē, ļauj man iepazīties pašam ar sevi.
Tikai rodas jautājums – vai cilvēks spēj to saskatīt? Lielākoties ļaudis to nespēj ieraudzīt, bet to reakciju, ko izraisa otrs cilvēks, attiecina uz šo personu – viņš manī izraisīja dusmas, tātad viņā kaut kas nav kārtībā, nevis manī. Turpretī, ja cilvēks ir vērīgs, viņš pamana, ka komunikācijā, kuras laikā rodas šāda reakcija, no zemapziņas uzrodas tas, ko cilvēks par sevi nezina. Attiecībās ar tēvu un māti bērnībā katram no mums ir izveidojusies zemapziņas platforma, kurai vēlāk pārējā uzņemtā informācija slāņojas virsū.
Kā atgriezties pie pirmsākumiem
Kad bērns ierodas šajā pasaulē, viņš nav iekrāsots nevienā krāsā – ne tautības, ne reliģiskā, ne kultūras. Nav arī iekrāsots ne ar kādām programmām un stereotipiem, dogmām un uzskatiem. Viņš ir tīrs. Kā atgriezties pie šāda stāvokļa? Atgriežoties tajā brīdī, kad sākts uzsūkt sevī svešo, kas patiesībā uz mani neattiecas. Sākuma kapitāls ir vecāki un ne tikai no brīža, kad cilvēks ienāk šajā pasaulē, bet jau krietni agrāk, kad mazulis vēl atrodas mammas vēderā. Bērna un mātes tuvība šajā dzīves posmā ir ārkārtīgi liela. Viss, ko māte domā, jūt, cik harmoniski viņa jūtas, kā jūtas partnerattiecībās – to visu viņa nevilšus nodod bērnam, un viņš šo informāciju uzņem. Vēlāk mazais cilvēks ienāk šajā dzīvē un, uz dzīvi lūkojoties ar uzticēšanos, turpina absorbēt sevī informāciju. Māte un tēvs joprojām ir vislielākās autoritātes, tāpēc bērns apēd arī to, cik dogmatiski viņi reizēm domā un rīkojas.
Svarīgi, cik ātri cilvēks attopas, ka daudzām lietām, ko viņš dzīvē dara, nav nekādas saistības ar viņu pašu. Runa ir, piemēram, par nepiepildītiem sapņiem, ko tēvs un māte nodod savam bērnam. Varbūt tēvs vēlējās kļūt, piemēram, par zobārstu, bet neīstenoja šo sapni, tāpēc viņa dzīve nav piepildīta. Šā iemesla dēļ viņš savu bērnu pamazām vada šīs profesijas virzienā. Bērns kaut kādā brīdī notic, ka tas ir viņa sapnis, un iet pa tēva noteikto ceļu. Taču rezultātā viss, kas notiek viņa dzīvē, ir konfliktā ar pašu. Viņa dzīve nav līdz galam laimīga un piepildīta.
Ja bērns turpina ticēt tam, ka šis sapnis ir viņa paša, un dzīvo saskaņā ar vecāku programmu, drīz situācija sāk atstāt iespaidu uz fizisko ķermeni. Zināms, ka ķermenis, prāts un emocijas ir savstarpēji cieši saistītas. Prāts ir tas, kas emocijas padara ilgstošas, bet emocijas izteikti atspoguļojas ķermenī. Izjūtot, piemēram, dusmas vai bailes, cilvēks labi jūt, kurā ķermeņa daļā tās atstarojas. Kad cilvēks to sāk apzināties, viņš skaidri nošķir visu lieko un apzinās, kas ir viņa un kas nav. Tas ir veids, kā caur katru notikumu un cilvēku, kas ienāk dzīvē, iepazīstam savu zemapziņu un varam ieraudzīt liekās emocijas, ko ikdienā nesam sev līdzi. Tās uzpilda cilvēka enerģētisko lauku un nosaka, kādi notikumi būs dzīvē.
Pāridarītāji atmasko upura enerģiju
Mēdz būt gadījumi, kad cilvēks nes sev līdzi tā dēvēto upura enerģiju. Piemēram, tēvs emocionāli vai fiziski aizskar ģimenē dzimušo bērnu. Bērns pierod pie šāda attiecību modeļa, notic tam un turpina dziļi sevī nest šo emocionālo ievainojumu, līdz ar to arī nākotnē visur piesaistot upura enerģiju. Šā iemesla dēļ viņam dara pāri ne tikai ģimenē, bet arī skolā un vēlāk darbā. Lai arī kādā vidē nonāktu, visi uz viņa parādīšanos reaģē negatīvi. Tie, kas šādi rīkojas, neko nevar izdarīt, jo šis cilvēks izraisa šādas enerģijas.
Tie, kas sevī nes upura enerģiju, to pārdzīvo atšķirīgi – viens ieraujas sevī, cits kļūst agresīvs pret apkārtējiem, vēl cits atrod hobiju, kas ļauj transformēt sāpīgās izjūtas. Sāpe tomēr viņā paliek un turpina pievilkt pēc enerģijas līdzīgas situācijas. Tātad – ja kāds man stipri nodarījis pāri, bet es ar to neesmu ticis galā, bet iesēdinājis šo sāpi sevī, es turpinu piesaistīt tādas pašas situācijas. Uz to var raudzīties no šāda skatpunkta – visi tie, kas ienāk manā dzīvē un dara man pāri, ir nelieši. Var lūkoties arī no cita aspekta – viņi aktīvi norāda uz upura enerģijas klātesamību un palīdz to atbrīvot. Ja viņu nebūtu, cilvēkam nebūtu ne jausmas, ka viņā ir šī kaitnieciskā enerģija.
Katrā cilvēkā glabājas ļoti daudz emocionālu ievainojumu. Nav neviena cilvēka, kuram to nebūtu. Jo vecāks cilvēks kļūst, jo vairāk to uzkrāj. Katra diena nes jaunus notikumus un jaunu informāciju. Ko par tiem domā prāts? Kā vispār cilvēki uztver lietas? Uz pasauli var lūkoties atvērtām acīm priecājoties, bet, ja noskaņojums slikts, pasaule var rādīties drūmās krāsās, viss krīt uz nerviem: laika apstākļi, citi cilvēki. Tas gan nenozīmē, ka visa pasaule ir slikta, bet cilvēka enerģētiskais lauks, caur kuru viņš lūkojas apkārt, ir drūmās krāsās. Cilvēks neredz lietas, kādas tās ir, jo viņā ir daudz emocionālu ievainojumu.
Karma ir negatīvā enerģija, ko cilvēks sakrājis dzīves laikā. Latvijā problēmu vēl smagāku dara tas, ka mūsu valstī dzīvojošie ļaudis ir ļoti labi audzināti un kulturāli. Jo labāk cilvēks audzināts, jo vairāk ievainojumu sevī sakrājis, proti, viņam ir svarīgi sabiedrībā par sevi radīt pozitīvu iespaidu, ko cenšas uzturēt ar prātu, mēģinot kontrolēt savas emocijas un neparādot, ko patiesībā domā. Mūžīgās sevis kontrolēšanas rezultātā cilvēks nogurst, turklāt 24 stundas diennaktī ir neiespējami sevi kontrolēt. Ir brīži, kad dusmas sprūk ārā. Visbiežāk tas notiek mājās – cilvēks kliedz uz bērniem, uz dzīvesbiedru, jo šajā vidē jūtas visbrīvāk. Vai tas ir fatāli? Nē. Fatāli tas būtu tad, ja kāds neredz un negrib redzēt savu problēmu – gluži kā strauss, kurš iebāzis galvu smiltīs.
