Vai kanona atjaunošana. Ilze Kļaviņa recenzē iestudējumu “Brands” Dailes teātrī 9
Ilze Kļaviņa, “Kultūrzīmes”, AS “Latvijas Mediji”
Dailes teātra uzvedums – Henrika Ibsena “Brands” Viestura Kairiša režijā – ar pieteikto materiālu, vērienu un apjomu pretendē uz kanonisku laika un telpas atspoguļojumu.
Vai izrāde kļūs par kanonisku vērtību, vai publika uztvers un atsauksies formā jaudīgā un domas dziļumā izvērstā iestudējuma idejai? Vai sapratīs aicinājumu uz liela mēroga ideju nepieciešamību šodien? Ir priekšnoteikumi, lai tā notiktu. Branda formula stāsta par cilvēku, kurš, sakot “visu vai neko”, iet principiālas izvēles ceļu, realizējot caur sevi un savu rīcību maksimālā ētiskuma principus un paļaušanos uz dievišķo klātbūtni.
Mūsdienu laiks šim ietvaram prasa konkrētas nozīmes, un izrāde lielākoties to piepilda.
Dramaturģijas veidotājas Justīnes Kļavas pārstrādātais un Edvīna Raupa tulkojumā un pielāgojumā runātajai valodai izstrādātais lugas teksts rada dzīvas šodienīgas sarunvalodas un stāsta secīguma viengabalainu iespaidu.
Galvenās lomas iemiesotāja Ieva Segliņa ar apbrīnojami skaistu enerģiju ik solī, ik teikumā ieliek sievišķīgu temperamentu un garīgi uzlādētu mērķtiecīgu domu. Viņas lomu sarakstā šī ir izcila virsotne. Uz Branda tuvplāniem fokusējas arī režisoriskais koncepts, rādot visus tēla iekšējos pārdzīvojumus, domas, šaubas, izšķiršanos. Potenciāli izrāde varēja kļūt par Segliņas satriecošu monoizrādi – filmu, askētisku un tīru izteiksmē un jēgā.
Faktiski tā arī ir viena no izrādes līnijām, varone atklājas, dažādās situācijās ejot bezkompromisa ceļu, atsakoties no sīkā, nevajadzīgā. Asprātīgs un jēgpilns risinājums, sasaucoties ar dievišķo redzēšanas nepārtrauktību, ir Brandam sekojošā pielipīgā kameras acs.
Operators programmiņā nes vārdu Jēzus Kristus, tā iemiesotājam Rūdolfam Gediņam piešķirta arī alter ego loma, un viņš duetā ar Segliņu nospēlē spēcīgu partnerību un kopību, īpaši finālā uz kustīgā eskalatora. Aina, kur abiem jānoturas kājās, poētiskā vizuālā līmenī sasniedz rainiskā1 kalnā kāpēja līmeni – mūžīgais pretnis.
Arī Jēkaba Jančevska krāšņā mūzika atklāj Branda iekšējo dramatismu, bagātinot ar kuplu instrumentāciju un žanrisku daudzveidību.
Ne tik monolīts ir izrādes plūdums. Pirmizrāde 27. janvārī uzrādīja vēl redzamas šuves, negludumus (videoekrāna tehniskā kvalitāte pievīla un sākumu nācās atkārtot vēlreiz), kas, esmu pārliecināta, atrisināsies, ieliksies savā gultnē, saaugs epizožu virknējumā un bagātīgais audiovizuālais koptēls spīdēs vēl vairāk. Par to liek domāt asprātīgi un jēgpilni režijas risinājumi, kustību partitūra ar Janas Jacukas vienkāršām spēcīgām līnijām, mūzikas oriģinalitāte un aktieriskais ieguldījums. Redzamas tomēr arī nelabojami “piegrieztas” detaļas, kas, manuprāt, traucē kompozicionāli viengabalaina darba iespējai.
Ja iestudējumā autori koncentrējas “uz ideju un ideālu sadursmi ar realitāti kā tādu”, kā Kļava raksturo atšķirību no 1865. gadā sarakstītās Ibsena dramatiskās poēmas, kur centrā izvirzīta ideju drāma, tad tagad mūsdienīguma atspulgs un rezonanse ir paši būtiskākie. Sadursme starp ideālismu un apkārtējo neizpratni kā pamatmotīvs caurvij izrādi, bet pārāk nosveras uz galvenā varoņa pusi.
Faktiski dialogu ar apkārtējiem redzam tikai dažos gadījumos. Tie nav pārmetumi epizodisko lomu tēlotājiem, kuri ar spilgtām un precīzās darbībās balstītām īsām replikām pauž attieksmi un novērtējumu.
Tas ir vienkāršots pretstats bez skaidriem akcentiem, kur redzam sabiedrības tipāžu klišejiskus personāžus.
Kariķēti atsvešināti rādītais pūlis, šķiet, ar nolūku radīts, lai to pretstatītu vientuļajam bezkompromisa ideālistam. Savukārt sadzīviskās ainās brīžiem rodas sajūta, ka skatītāji atrodas milzu kino uzņemšanas laukumā, ar teltīm, masu skata dalībniekiem, kas jau iepriekš nolemti būt tur, kur tie ir. Protams, galu galā katrs no auditorijas var izvēlēties, vai vērot masu skata dalībniekus vai sekot Branda domai.
Nesaderība rodas, kad, piemēram, cita citu aizklāj divas vienlaicīgas ainas, kur notiek bērna bēres un Fogta tirgošanās ar Brandu. Aktieris Lauris Dzelzītis Fogta lomā salaveča kostīmā temperamentīgi un košās krāsās spēlē tēla viltīgo darījumu un mēģina izspiest no Branda finanses. Iespējams, kinematogrāfiski tas būtu citādi, bet uz skatuves mazinās abu epizožu nozīme.
Žēl divkārt, jo neizjusti un nesaprasti no skatuves noiet groteskie ķekatu masku personāži, kas pulcējas ap Ziemassvētku eglīti. Tur pie šūpuļa un zārka stāv Agnus, tā arī nespēdams pārvarēt bērna nāvi.
Aktierim Kārlim Arnoldam Avotam šī ir lomas būtiskākā aina, un aktieris to dara izcili.
Atsegtā mugura asociatīvi atgādina Cietēju pie krusta, sniedzot varoņa dvēseles mokām papildus emocionālajam līdzpārdzīvojumam arī garīgu līmeni. Avota nospēlētais Agnus ir kaut kas pilnīgi jauns, tas atsaucas ar mūsdienās nereti sastopamiem gadījumiem, kad tieši vīrietis kļūst par ģimenes jūtīgāko centru.
Branda – Agnus attiecības ir izteiksmīgākā izrādes ass. Otrs pārliecinošs pretišķību dialogs starp diviem dzīves principiem, ko Ibsens apzīmē kā ieleju un kalnu2 cilvēkiem, risinās meitas un mātes sarunās. Aktrises Vitas Vārpiņas koncentrētais tēlojums piešķir Branda mātes lomai tam nepieciešamo pārlaicīgo iespaidu.
Vai šī Branda versija kļūs par skatītāju pieprasītu kanonu, rādīs laiks.
Arnolda Liniņa 1975. gada leģendārā izrāde tapa un veidojās auditorijas klātbūtnē, nesot ticību kopīgam mērķim – valstiskai brīvībai. Kanona vērtību tam piešķīra skatītāju aplausi un neatslābstoša uzmanība.
Liniņa iestudējuma autori atteicās no sadzīviski reālistiskā. Tas bija kā rituāls, kur aktieri kopā un katrs tēls atsevišķi, nenoejot no skatuves visu izrādes laiku, piedalījās ar savu iekšējo domas attīstību. Atceros, līdzīgos apģērbos ietērptie tēli izskatījās kā sengrieķu koris un viss notiekošais kā milzu agora3.
UZZIŅA
Henriks Ibsens, “Brands”, ideju melodrāma Dailes teātra Lielajā zālē
Režisors Viesturs Kairišs, no norvēģu valodas tulkojis Edvīns Raups, Justīnes Kļavas adaptācija, scenogrāfe Ieva Jurjāne, kostīmu māksliniece Baiba Litiņa, horeogrāfe Jana Jacuka, komponists Jēkabs Jančevskis, gaismu mākslinieks Jevgenijs Ganzburgs.
Lomās: Ieva Segliņa, Juris Strenga, Kārlis Arnolds Avots, Katrīna Griga, Lauris Dzelzītis, Vita Vārpiņa, Ģirts Ķesteris, Lilita Ozoliņa, Anete Krasovska, Klāvs Kristaps Košins u. c.
Nākamās izrādes: 11., 12., 28. februārī.
VIEDOKLIS
“Segliņa var visu”
Ilona Brūvere, režisore: “Dailes teātris. Mūsdienīgs Brands. Uz skatuves notiek kas ļoti vērtīgs, un tas nedod mieru, rosina domāt un just, jo spēlē talantīgi aktieri. DAILE atkal rullē. Kairišs ar ansambli iznāk uz stāvovācijām. Titullomā Ieva Segliņa. Pasakaina. Viņa var visu.”
