Juris Lorencs: Vai kāda laikmeta beigas? 13
Juris Lorencs, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Šodien, 16. janvārī, Šveices pilsētā Davosā atklāts kārtējais Pasaules ekonomikas forums. Paredzams, ka tajā piedalīsies 52 valstu prezidenti un premjerministri, ap 300 dažādu valstu valdību ministru, kā arī ap 600 globālo uzņēmumu vadītāju. Galvenā šogad apspriežamā tēma, ko iezīmējuši foruma organizatori, – “Sadarbība fragmentētajā pasaulē” (“Cooperation in a Fragmented World”). Foruma īpašais viesis – Vācijas kanclers Olafs Šolcs, viņa uzruna plānota 18. janvārī. Šajā dienā notiks diskusija “Atjaunot drošību un mieru”, kurā uzstāsies NATO ģenerālsekretārs Jenss Stoltenbergs un Polijas prezidents Andžejs Duda. Savukārt 20. janvārī paredzēta ekonomikai veltīta diskusija, kurā piedalīsies Starptautiskā valūtas fonda direktore Kristalīna Georgijeva un Eiropas Centrālās bankas prezidente Kristīne Lagarda. Pieteiktās sarunas tēma: “Globālās ekonomikas perspektīvas: vai šīs ir laikmeta beigas?”.
Patiesībā atbilde ir acīmredzama – jā, mēs patiešām esam kāda laikmeta beigu un jauna laikmeta sākuma liecinieki. Tikai ne tāda laikmeta sākuma, kādu to iztēlojas Davosas foruma direktors Klauss Švābs un viņa adepti. Švābs pēdējos gados bijis īpaši čakls grāmatu rakstītājs. Lūk, viņa darbi: “Ceturtā industriālā revolūcija” (2016), “Ceturtās industriālās revolūcijas nākotni veidojot” (2018), “Covid-19: lielais restarts” (2020), “Ieinteresēto pušu kapitālisms: globāla ekonomika, kas strādā progresam” (2021). Kā liecina grāmatu nosaukumi, šo ideju centrā ir nevis cilvēks, bet gan tehnoloģijas. Precīzāk – tehnoloģiju ietekme uz cilvēku, pat saplūšana ar to. Tas, ko dažkārt saprot ar vārdu “transhumānisms”. Jūsmošana ap un par tehnoloģijām “Davosas aprindās” apogeju sasniedza Covid-19 pandēmijas laikā. Karantīnas, vakcinācijas sertifikāti, digitālā kontrole, attālinātais darbs un tam sekojošā izmešu samazināšanās likās iezvanām jauna laikmeta sākumu jeb “lielo restartu”. Bet ar vārdiem un idejām ir tāpat kā ar modēm. Nav nekā smieklīgāka par vecu vīru, kurš ģērbjas pusaudžu drēbēs un cenšas tēlot jaunekli. Vai arī mētājas ar idejām, kas viņam pašam šķiet “supermūsdienīgas”, neredzot, ka “vilciens sen jau aizgājis”. Izrādās, “aizsēdēties” var ne tikai aktieri un politiķi, tas mēdz gadīties arī ar intelektuāļiem. Klauss Švābs, kuram šogad apritēs 85 gadi un kurš vada Davosas forumu jau 52 gadus, ir šādas aizsēdēšanās piemērs. Pati jaunākā viņa grāmata “Lielais naratīvs labākai nākotnei” iznāca 2022. gada pirmajās dienās. Lieki teikt, ka šī sacerējuma aktualitāte bezcerīgi novecoja dažu nedēļu laikā līdz ar Krievijas iebrukumu Ukrainā.
Zēna gados mani aizrāva zinātniskā fantastika. Tagad redzu, cik maz no tā visa ir piepildījies, ka reālā dzīve ir daudz interesantāka nekā grāmatas. Vēlāk radās izdevība iepazīties ar slavenu futurologu Alvina Toflera, Roberta Raiha, Frensisa Fukujamas, Romas kluba ekspertu darbiem. Taču izrādījās, ka vienīgais cilvēks, kurš daudzmaz precīzi spēja prognozēt nākotni, bija Semjuels Hantingtons. Tikai viņš savus secinājumus izdarīja, nevis balstoties uz iespējamo tehnoloģiju attīstību, bet gan uz spēju izprast cilvēku mentalitāti. Mēs esam liecinieki, kā materializējas Hantingtona tēze, ka “nākotnē konfliktēs nevis valstis un tautas, bet gan civilizācijas”. Jo Kremļa propagandisti šodien nemitīgi atkārto, ka Krievija karo nevis ar Ukrainu, bet gan ar “kolektīvajiem Rietumiem”. “Lielais restarts” būs. Tikai tā centrā nebūs digitālā revolūcija, bažas par klimatu, zaļā domāšana, veģetārisma/vegānisma kults vai jaunas karantīnas un potes, ko izraisīs kārtējās Covid-19 mutācijas. Lielā restarta fokusā būs Krievija. Jo Krievijas – Ukrainas kara rezultāts mainīs visu. Ja Krievija uzvarēs, ja tās karavīri aizsoļos līdz Polijas un Rumānijas robežām, mēs būsim jauna pasaules kara priekšvakarā. Ar milzīgām konsekvencēm Eiropai un jo īpaši Latvijai. Un otrādi – ja Krievija tiek sakauta, pasaulē tiks pārskatīta globālās drošības sistēma. Pati Krievija, iespējams, sairs un ieslīgs haosā. Kritīs Lukašenko režīms Baltkrievijā. Tas būs neprognozējams, pat bīstams process. Bet citu alternatīvu, vidusceļa vienkārši nav – vai nu Krievija uzvar, vai zaudē. Tas, ka Davosas elite nespēja prognozēt notikumu attīstību Krievijā, vienlaikus spītīgi atsakoties ieklausīties brīdinājumos, kas nāca no Eiropas kontinenta austrumiem, liecina, cik tā ir atrauta no reālās dzīves. Starp citu, Hantingtons savā 2004. gadā publicētajā esejā “Mirušās dvēseles: Amerikas elites denacionalizācija” (“Dead Souls: The Denationalization of the American Elite”) brīdināja, ka globālā ekonomika esot radījusi jaunu, augstprātīgu starptautisku eliti, ko viņš dēvēja par “Davosas cilvēkiem”, “zelta apkaklītēm” un “kosmokrātiem”. Jādomā, ka šodienas fragmentētā pasaule šiem “kosmokrātiem” liks nolaisties tuvāk zemei.
