Vai jūra draud ar ekoloģisko katastrofu? 36
Zigmunds Bekmanis, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Jūras krasta erozija ir viena no dabas norisēm, kas ietekmē Latviju. Ar krasta eroziju saistītās izmaiņas ir iespējamas praktiski visā aptuveni 496 km garajā Latvijas piekrastē, bet ar to saistītais nozīmīgais risks un apdraudējums pastāv tikai dažos krasta iecirkņos.
Latvijas Universitātes Ģeogrāfijas un Zemes zinātņu fakultātes publicētajā pētījumā (2014) secināts, ka pēdējos gadu desmitos krasta atkāpšanās ar vidējo ātrumu 0,5–2 metri gadā notikusi daudzviet Kurzemes rietumos, bet Rīgas līcī tikai atsevišķos īsos posmos. Turklāt Kurzemes piekrastes centrālajā daļā starp Pāvilostu un Jūrkalni, kur atrodas lielākais pastāvīgās erozijas posms, ģeoloģiskās uzbūves īpatnību dēļ krasts atkāpjas jau vismaz pēdējos pāris tūkstošus gadu.
Ne traģiski, bet satraucoši
“Mērījumu dati, kas iegūti kopš 1992. gada uzsākto monitoringa tipa pētījumu laikā visā Latvijas piekrastē, liecina, ka pamatkrasta atkāpšanās process praktiski visās riska teritorijās notiek lēcienveidīgi, spēcīgu vētru laikā intensīvas viļņošanās apstākļos.
Neatkarīgi no stāvkrasta augstuma tā atkāpšanās tālums vienā vētrā var sasniegt pat divdesmit metrus. Pamatkrasta atkāpšanās ātrumu nozīmīgi ietekmē attiecīgās krasta nogāzes ģeoloģiskā uzbūve. Piemēram, Rīgas līča Vidzemes piekrastē esošajos morēnas smilšmāla un devona perioda smilšakmens stāvkrastos eroziju ierobežo iežu relatīvi labā noturība,” teikts pētījumā.
Viens no tā autoriem ģeologs Jānis Lapinskis uzsver, ka šis dokuments uztverams tikai kā vadlīnijas jūras krasta erozijas seku mazināšanai – informatīvs materiāls, ko savulaik pasūtījusi Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrija (VARAM). Tajā iezīmēts pats drūmākais scenārijs, kāds iespējams, nesamazinoties SEG (siltumnīcefekta gāzu) emisijām.
Proti, līdz 2060. gadam krasta atkāpšanās sagaidāma aptuveni 80 procentos no krasta līnijas kopgaruma. Tomēr tās ātrums lielākoties būs zems, nepārsniedzot 0,1–0,5 m/gadā, taču krasta erozijas dēļ Latvija šajā laikā zaudēs aptuveni 9,2 km² savas teritorijas. Maksimālā krasta erozija varētu būt Nidasciemā pie Lietuvas robežas (35–50 m) un Mietragā (40–80 m), un šajā riska joslā atrodas arī ēkas. Savukārt Bernātu raga virsotnē un tā dienvidu daļā apmēram 2,2 kilometru garā posmā krasta erozijas dēļ, iespējams, tiks zaudēti pat 150–200 metri pamatkrasta.
Nākotnes prognožu dažādie scenāriji
“Latvijā kopējā situācija ar erozijas apdraudētajiem objektiem ir relatīvi laba tāpēc, ka mums tiešā krasta tuvumā ir ļoti maz objektu, un ar to mēs pamatīgi atšķiramies no “vecās Eiropas”, pauž J. Lapinskis. “Taču skaidrs, ka globālās izmaiņas pasaulē skars arī Baltijas jūru un mūsu piekrasti.
Ūdens līmenis noteikti celsies, kļūs siltāks un jūra aizsals retāk vai neaizsals nemaz, biežāk būs vētras un, iespējams, mainīsies arī vēja virziens – to pašlaik ir grūti prognozēt. Tomēr jāņem vērā arī citi faktori, kas varētu ietekmēt jūras krasta eroziju. Latvija atrodas ģeoloģiski ļoti mierīgā, stabilā zonā, kur faktiski nenotiek nekādas vertikālas tektoniskās svārstības.
Turpretī Igaunijas un Somijas teritorijas diezgan jūtami ceļas uz augšu un tādējādi nemanāmi izlīdzinās ūdens līmeņa celšanos. Šo valstu krastos ir arī citādi ieži (dolomīts, granīts), kas neieskalojas jūrā kā smiltis un irdenie nogulumieži, tādēļ atšķirībā no mums igauņiem un somiem krasta erozija nākotnē būs nenozīmīga problēma.
Visvairāk jāuztraucas Polijas un Vācijas iedzīvotājiem, jo šo valstu teritorijas lēnām grimst un ietekmes summējas – tātad ūdens līmeņa celšanās būs manāmi straujāka.” Ģeologs mierina, ka Latvija neatrodas ne labākajā, ne sliktākajā situācijā. Daudz nopietnākas problēmas sagaidāmas Aļaskas un Krievijas ziemeļu piekrastē, taču tur apdzīvotība ir neliela.
“Pie mums nav izteikti zemu teritoriju kā Nīderlandē vai Polijā. Lielākais applūšanas risks pastāv pie Nidas, ap Liepājas un Babītes ezeru, kā arī dažviet Rīgā. Tomēr nopietnāki ir krastu noskalošanas draudi – lielākoties Kurzemē atklātās jūras posmos uz ziemeļiem no Liepājas ostas līdz Ziemupei, uz dienvidiem no Liepājas līdz Bernātiem un uz ziemeļiem no Ventspils līdz Staldzenei, krietni mazāk Rīgas līča piekrastē, kur viļņošanās ne tik liela.
Pat visdrūmākā prognoze rāda, ka nekas ļoti dramatisks līdz 2060. gadam Latvijas piekrastē nenotiks – izmaiņas būs, bet zaudēsim samērā nelielu zemes platību,” ir pārliecināts Jānis Lapinskis. Viņa rokās nonācis Eiropā sagatavots dokuments, kurā modelēta situācija 2100. gadā un sliktākajā gadījumā prognozēts, ka vietām Baltijas jūras krasts būs atkāpies pat par 400–500 vai pat 800 metriem.
Ko darīt erozijas mazināšanai?
Viennozīmīgi uz šo jautājumu nevar atbildēt arī Jānis Lapinskis, norādot, ka efektīvi risinājumi ir ļoti dārgi un, pirms rīkoties, nopietni jādomā, vai vispār vajag kaut ko uzsākt. Jūra ir pārāk spēcīgs pretinieks, lai cilvēki ar to cīkstētos bez pamatota iemesla. Šobrīd izņēmums ir Liepājas notekūdeņu attīrīšanas iekārtas, kas atrodas tuvu jūras krastam un, ja tiks viļņu sagrautas, draud ar ekoloģisko katastrofu, tādēļ tur pašlaik notiek ļoti vērienīgas preterozijas būves celtniecība, kuras izmaksas daļēji sedz Eiropas Savienība.
Ja nu vēl kaut kur citur rastos līdzīgas problēmas, ģeologs iesaka necensties par katru cenu noturēt “frontes līniju”, bet ieguldīt naudu preterozijas risinājumos, kas saglabātu dabisko krasta vidi – pludmali ar kāpām un pastaigu takām, piemēram, aizpūsto un aizskaloto smilšu apjoma papildināšanu.
“Šādas metodes ir kļuvušas par ikdienu ļoti daudzās Eiropas un pasaules valstīs, kuras pakāpeniski atsakās no tradicionālajām preterozijas būvēm (visādām atbangošanas sienām, būnām (moliem), banketēm un gabioniem). Atbilstoša granulometriskā sastāva smiltis ir ieteicams izvietot pludmales vidējā un augšējā daļā. Kopējais ieteicamais pieberamo smilšu apjoms ir nosakāms, tikai veicot erozijas procesu matemātisko modelēšanu.
Izmantojot smilšu “piebarošanu”, ir kategoriski nepieciešams papildināt to ar dažādiem eolo akumulāciju veicinošiem un atpūtnieku plūsmu regulējošiem papildpasākumiem. Ilgtermiņā krasta “piebarošanas” stratēģija var dot papildu ieguvumus Jūrmalas pilsētā, kur erozijas riskam pakļauto krasta iecirkņu stabilitātes nodrošināšanai nepieciešamo smilšu apjoms pie Kaugurciema varētu būt ap 70 000 m³ desmit gadu laikā. Visas Latvijas krasta erozijas riska nozīmīgai mazināšanai vajadzētu smilšu apjomu, kas mērāms miljonos kubikmetru.”
Tomēr Jānis Lapinskis uzskata, ka pie šāda problēmas risinājuma jāķeras tikai atsevišķās pludmalēs, jo nepieciešamās smiltis kaut kur ir jāizrok un jāatved vai arī jāizsūknē no jūras, bet tādas tehnikas – kuģa – Latvijā nav, un tā īre vien izmaksātu vairākus miljonus eiro mēnesī. Viņš domā, ka Rīgas līcī “piebarošana” ar smiltīm gan neizmaksātu tik astronomiskas summas kā betona sienu, molu (būnu) būvniecība perpendikulāri krastam, jo varētu izmantot tiešā krasta tuvumā ieskalotās smiltis, kā to dara Vācijā, Meklenburgas–Rietumpomerānijas pavalstī, kuras budžetā smilšu sūknēšanai, piegādei un izlīdzināšanai katru gadu tiek paredzēti 5–20 miljoni eiro.
Katrā jūras krasta erozijas vietā situācija ir atšķirīga. Piemēram, dabas liegumā “Plieņciema kāpa” netraucēta erozija paradoksālā kārtā būs viens no dabas vērtību saglabāšanas nosacījumiem, kas ir šķietamā pretrunā ar labo praksi – krasta reljefa un veģetācijas dabiskās viengabalainības atjaunošanu.
“Plieņciema kāpa” ir ļoti īpašs gadījums tāpēc, ka tā ir kā seno laiku saimniekošanas seku relikts, un citas tādas vietas Latvijā vairs nav. Dabas daudzveidības vārdā tur vajadzētu izvairīties arī no tiem smiltāju nostiprināšanas pasākumiem, kas vajadzīgi atpūtnieku noslogotās pludmalēs, piemēram, dažādu žodziņu veidošanas, graudzāļu, kalnu priežu un kārklu stādīšanas, par ko sajūsmā nav arī biologi, jo padarīt krastmalu visur par kārklu dzīvžogu nav prātīgi ne no estētiskā, ne bioloģiskās daudzveidības viedokļa,” skaidro J. Lapinskis.
Nāksies sadzīvot
Krasta dabiskuma saglabāšana ir gandrīz pats svarīgākais uzdevums, virsmērķis, uz kuru krastu apsaimniekotājiem un izmantotājiem būtu jāvirzās, uzskata Jānis Lapinskis. “Ainavas un dabas daudzveidības saglabāšana ir vajadzīga visiem – tas jāņem vērā, izvēloties erozijas apkarošanas metodes, kurām, iespējams, būs nelabvēlīga ietekme uz citiem krasta posmiem, uz krasta rekreatīvo vērtību, īpaši aizsargājamajiem piekrastes biotopiem, kaimiņu zemes gabaliem un citiem faktoriem.” Ģeologa ieskatā varbūt uz kādu laiku līdzēs iepretim krastmalā uzceltajai savrupmājai izveidots pamatīgs akmeņu krāvums, taču ilgtermiņā šīs mājas saimnieks var nonākt uz pussalas vai pat salas, tādēļ turpmāk vērts padomāt, vai būvēt mājas tik tuvu jūrai tikai tādēļ, lai priecātos par skaistiem saulrietiem un saullēktiem.
“Nākotnē ūdenslīmeņa paaugstināšanās jūrā pastiprināsies, un pat tad, ja tas vēl neskars mūsu paaudzi, pēc gadiem piecdesmit vai simts jūras līmenis varētu pieaugt par 0,3 līdz vienam metram, un ar to vietējiem iedzīvotājiem būs kaut kā jāsadzīvo,” spriež J. Lapinskis. “Tas izraisīs ne tikai ļoti zemo vietu pie upju grīvām applūšanu, bet būtiski pastiprinās krasta procesus – eroziju un arī akumulāciju.
Iespējams, būs jādomā par slūžām upju grīvās, par ļoti vērienīgiem mākslīgu pludmaļu un priekškāpu uzbēršanas darbiem (kā Nīderlandē), pārapbedīšanu (Ziemupē, kur vecā kapsēta atrodas tuvu jūras krastam). Nākotnes problēmas, kas saistītas ar jūras krasta eroziju, protams, sagādās pamatīgus izdevumus, bet tās ir atrisināmas, vismaz neskatoties tālāk par 2100. gadu.” Lai pasargātu un saglabātu visas erozijai pakļautās piekrastes teritorijas, gan būtu nepieciešami miljardi eiro. Pat ja tāda nauda Latvijai atrastos, rodas jautājums, vai būtu gudri to ieguldīt šādā ambiciozā projektā.
Vai klimata konferencē lemtais līdzēs?
Pirms trim dienām Glāzgovā (Lielbritānijā) beidzās ANO Klimata pārmaiņu konference, kura ilga teju divas nedēļas un pulcēja līderus no visas pasaules, tostarp Latvijas. Eiropas Savienības delegāciju vadīja Eiropadomes priekšsēdētājs Šarls Mišels, Eiropas Komisijas priekšsēdētāja Urzula fon der Leiena un Slovēnijas premjerministrs Janezs Janša, kas pārstāvēja pašreizējo ES prezidējošo valsti. Uzstājoties ES vārdā, Š. Mišels uzsvēra, ka jārīkojas tūlīt, lai ierobežotu globālo sasilšanu. “Cilvēce ir karojusi pret dabu – mums jāapstājas. Planēta Zeme ir mūsu vienīgās mājas. Mums globālās sasilšanas līmenis jāsaglabā 1,5 °C salīdzinājumā ar pirmsindustriālo līmeni.”
To būs grūti izdarīt, jo samitā īstas vienotības tomēr nebija. Lielie enerģētikas uzņēmumi vēl nav gatavi strauji samazināt SEG emisijas, kas tiešā veidā sekmē ledāju kušanu. Arī Latvija līdz 2030. gadam ir apņēmusies samazināt SEG emisijas par 55 procentiem. Kā atzina mūsu valsts pārstāvis samitā VARAM ministrs Artūrs Toms Plešs, šī apņemšanās paver labas iespējas padarīt zaļāku Latvijas ekonomiku, un tās ir jāizmanto.
Eksperta viedoklis
Jūra var applūdināt ļoti plašas teritorijas
Guntis Eberhards, profesors emeritus: Mūsdienās Latvijas piekraste ar 496 km garo Baltijas jūras un Rīgas līča krasta līniju, ar skaisto un daudzveidīgo dabu, priežu mežiem, pļavām, purviem un ezeriem, lielo un mazo upju un strautu ietekām, augstajiem stāvkrastiem, kāpu ainavām, brīnišķīgām pludmalēm un jūru kā maģisks spēks, kā magnēts pievelk cilvēkus uz pastāvīgu dzīvi un vasaras brīvlaika atpūtas mītņu būvniecību un jau esošo labiekārtošanu. Gar jūras krastu turpina augt un paplašināties lielākās Latvijas pilsētas Rīga, Ventspils un Liepāja, arī Jūrmala, Saulkrasti, Salacgrīva, Ainaži, Pāvilosta un desmitiem agrāko zvejniekciemu, top prestižas vasarnīcas un viesu nami mežainos apvidos krasta tuvumā.
Šajā šaurajā piekrastes joslā tagad dzīvo un strādā jau apmēram puse no visiem Latvijas iedzīvotājiem. Lielākā daļa visu piekrastes apdzīvoto vietu, ietverot ceļus, elektropārvades līnijas un citus infrastruktūras objektus, paceļas vien 3–6 metrus virs pašreizējā jūras līmeņa. Gadsimtiem ilgi šī krasta josla ir bijusi pietiekami droša, vienīgi pēdējās simtgades spēcīgās vētras (1967., 1969., 2005.) radījušas lielus postījumus un plašu teritoriju applūšanu. Tomēr līdz šim jūra paņēmusi jau simtiem metru platu sauszemes joslu ar kāpām, mežiem, ceļiem un ēkām, jo īpaši atklātās jūras piekrastē no Nidas līdz Ventspilij un Liepenei – 50–200 metrus tikai pēdējo simt gadu laikā vien. Rīgas līča piekrastē jūras viļņu ietekme gan bijusi mazāka.
Pēc manām prognozēm, kas sastādītas, balstoties uz krasta noskalošanas ātrumu pagājušajā gadsimtā un 21. gs. pirmajās divās desmitgadēs, ņemot vērā iespējamo jūras ūdens vidējā līmeņa celšanos un vētru atkārtošanos, nākamo piecdesmit gadu laikā Latvija varētu zaudēt aptuveni 10 km² lielu sauszemes platību. Krasts atkāpsies nevienmērīgi – Kurzemes piekrastē par 20–50 līdz 100–200 m, Rīgas līča piekrastē – par 10–20 līdz 50–80 m.
Lai gan pēc šobrīd izstrādātajiem prognožu modeļiem līdz 21. gs. beigām ūdens līmenis Baltijas jūrā pie Latvijas krastiem varētu sasniegt 0,8–1,0 m virs tagadējā vidējā ūdens līmeņa, kas vēl nebūs katastrofa mūsu piekrastei, vien radīs problēmas teritorijām, kuras applūda 20. gs. postošākajās vētrās, bažas par katastrofālu ūdens līmeņa celšanos pauž pētnieki, kuri novēro Grenlandes un Antarktīdas šelfa, kā arī Ziemeļu Ledus okeāna peldošo ledāju strauju kušanu. Laika gaitā šis process varētu izsaukt Pasaules okeāna līmeņa celšanos (transgresiju) pat par pieciem metriem.
Īstenojoties šādai prognozei, Latvijai tā būtu valsts mēroga katastrofa, jo lielākā daļa piekrastes apdzīvoto vietu, pilsētu ar ostām, ražotnēm un visu pārējo infrastruktūru nonāktu jūras stihijas varā – applūstu, daļēji vai pilnīgi ar laiku tiktu sagrautas un iznīcinātas vētru laikā. Izveidotos pavisam cita atklātās Baltijas jūras un Rīgas līča krasta līnija, kas būtu tuva pirms 7000–6000 gadiem te bijušās Litorīnas jūras pirmās stadijas krasta līnijai. Lielākās izmaiņas skartu Liepāju un tās apkaimi.
Pārstātu funkcionēt Klaipēdas–Liepājas šoseja, ceļš gar Liepājas ezera austrumu krastu no Nīcas uz Otaņķiem, un Liepājas ezers savienotos ar jūru. Arī Liepājas pilsētas lielākā daļa nonāktu jūras viļņu pastāvīgās darbības varā. Sākotnēji kā sala jūrā vēl paceltos Liepājas vecpilsēta un Papes–Jūrmalciema–Bernātu kāpu grēda, taču vēlāk arī to jūra noskalotu. Tāds pats liktenis sagaida arī Liepājas notekūdeņu attīrīšanas iekārtas.
Lai šādu scenāriju novērstu, būtu nepieciešamas iespaidīgas polderu sistēmas, aizsargdambji, jaudīgas ūdenssūkņu stacijas, notekūdeņu attīrīšanas sistēmas, jauni ceļi, ielas, pazemes komunikācijas. Vai Latvija to spēs izdarīt? Acīmredzot vienīgais reālais ceļš tad būtu celt jaunu pilsētu tālāk no jūras pie Grobiņas. Vai šī šausminošā, postošam karam līdzīgā prognoze piepildīsies, pagaidām paliek neatbildēts jautājums. Cerēsim, ka ne! Tomēr vērts padomāt, vai rīkojamies saprātīgi, cenšoties apmesties un dzīvot cik vien iespējams tuvu stihijai – pašā jūras krastā.
Vai jūs satrauc klimata pārmaiņas, kuru rezultātā tuvākajos simts gados Baltijas jūra noskalos un appludinās dažas vietas Latvijas teritorijā?
Publikācija sagatavota ar Latvijas vides aizsardzības fonda finansiālo atbalstu
Par publikācijas saturu atbild AS “LATVIJAS MEDIJI”.
