Vai Jēzum bija sieva? 0
Jaunas ziņas par Jēzus Kristus dzimšanu un Jūlija Cēzara nāvi, noslēpumaini apbedījumi gultās, pati senākā akmens pilsēta Eiropā… Šie un vēl daudzi citi atklājumi pērn paplašināja cilvēces zināšanu apvāršņus par savu pagātni, aicinot pārskatīt līdzšinējos priekšstatus un radot aizvien jaunas mīklas.
Pats Romas pāvests Benedikts XVI gada nogalē savā grāmatā “Jēzus no Nācaretes: stāsti par bērnību” (Jesus of Nazareth: The Infancy Narratives) nāca klajā ar sensacionālu atklāsmi. Izrādās, Jēzus Kristus ir piedzimis vairākus gadus pirms laika, kas pēc 6. gadsimtā dzīvojušā Rumānijas Svētās pareizticīgās baznīcas abata Dionīsija Mazā iedibinātās tradīcijas noteikts par kristiešu laika skaitīšanas sākumpunktu.
Pāvests ir atzinis, ka Dionīsijs, kuru uzskata arī par jēdziena A. D. (Anno Domini; kopš Kristus dzimšanas) iedibinātāju, savos aprēķinos ir kļūdījies par vairākiem gadiem.
Nezināmais Jēzus
Pašā gada nogalē Izraēlas zinātnieki arheologa Avirama Ošri vadībā nāca klajā ar paziņojumu, ka viņiem izdevies precizēt Jēzus dzimšanas vietu. Jēzus esot nācis pasaulē ne tieši Bētlemē, bet nelielā ciematiņā ar tādu pašu nosaukumu – Galilejas Bētlemē, kas atradās Izraēlas ziemeļos netālu no Nācaretes – vietas, kur Jēzus pavadīja bērnību.
Diezgan plašu ievērību pērnruden izpelnījās arī Romā notikušajā 10. Starptautiskajā koptu pētījumu kongresā izskanējusī vēsts, ka Hārvardas universitātes Teoloģijas skolas (Harvard Divinity School) profesorei Kārenai Kingai kādā ar 4. gadsimtu datētā koptu manuskriptā izdevies rast dokumentālas liecības par Jēzus sievas varbūtēju eksistenci.
Papirusa fragmentā bijis lasāms: “Un Jēzus viņiem teica: mana sieva.” Šis esot vienīgais līdz mūsdienām nonākušais teksts, kurā Jēzus runā par savu sievu. Taču dokumentā nav pierādījumu, ka Jēzus kā vēsturiska persona reiz būtu precējies, jo tas radīts vēlākā laikā.
Īsts noslēpums ir arī līdz šim kādam kolekcionāram piederošā manuskripta izcelsme. Tā kā uzraksti uz tā ir koptu valodā un, balstoties uz to, ka tas vairākās vietās līdzīgs nesen atklātajiem Svētās Marijas, Toma un Filipa evaņģēlijiem, Kārena Kinga izteikusi pieņēmumu, ka Ēģiptē 2. gadsimta otrajā pusē radītais dokuments, iespējams, bijis kāda iepriekš nezināma evaņģēlija daļa.
Starp citu, Kārenas Kingas pētījuma melnraksts līdz ar papirusa attēliem un tā fragmentu tulkojumu fragmentiem atrodams Hārvardas teoloģijas institūta tīmekļa vietnē hds.harvard.edu.
Līdzās Jēzus dzīves faktiem pētniekus ne mazāk interesē arī viss, kas saistīts ar viņa mokpilno nāvi krustā, izpērkot cilvēces grēkus. Amerikāņu un vācu ģeologi, balstoties uz Jaunās Derības tekstiem, astronomiskajiem novērojumiem, kā arī ilgstošiem seismiskās aktivitātes pētījumiem Nāves jūras rajonā, secinājuši, ka precīzais Jēzus nāves datums ir 33. gada 3. aprīlis. Zinātnieki atklājuši, ka 20 km radiusā ap Jeruzalemi īpaša seismiskā aktivitāte novērota 31. gadā pr. Kr., kā arī 26. – 36. gadā. Jēzus nāvi šajā laikā apliecina arī četri Jaunās Derības evaņģēliji un romiešu vēsturnieka Tacita ziņas. Vairākums pētnieku šobrīd ir vienisprātis, ka vēsturiskais Jēzus nāca pasaulē starp 7. un 5. gadu pirms mūsu ēras.
Dižo nāves mīklas
2012. gada nogale atnesa jaunas interesantas ziņas arī par citu pagātnes dižo personību dzīvi un nāvi. Spānijas Nacionālās vēstures izpētes padomes zinātnieki paziņoja, ka viņiem pašā Romas vēsturiskajā centrā – Torre Argentina laukuma arheoloģiskajā zonā, kur kādreiz atradās Pompeja Kūrija (Curia Pompey), – izdevies atrast arheoloģiskas liecības par precīzu Gaja Jūlija Cēzara noslepkavošanas vietu. To iezīmējusi kāda trīs metrus plata un divus metrus augsta akmens plāksne – to kā simbolu uzstādījis Cēzara audžudēls Augusts, nosodot sava audžutēva slepkavas. Šis ir retais gadījums, kad arheoloģiskie atklājumi precīzi apstiprinājuši iepriekš tikai no rakstītajiem vēstures avotiem zināmo. Proti – ka Cēzars krita no sazvērnieku republikāņu rokas 44. gadā pr. Kr. dz. 15. martā Pompeja Kūrijā Romas Senāta sēdes laikā. Pēc nāves uz slavenā politiķa un karavadoņa ķermeņa atrada 23 durtas brūces. Tas zinātniekus vedinājis domāt, ka sazvērnieki bija iepriekš vienojušies, ka katrs ar stilu (asu koka kociņu, ko izmantoja rakstīšanai) veiks vismaz vienu liktenīgo dūrienu, nesot nāvi nīstajam tirānam. Vienīgais, kas tā arī palicis nezināms – vai Cēzars no nāvējošajiem dūrieniem nomira arheologu atklātajā vietā vai arī – no asiņu zuduma – kaut kur citur.
Toties britiem joprojām mieru nedod viņu slavenā karaļa Ričarda I Lauvassirds īstie nāves cēloņi pirms 812 gadiem. Kā zināms, slavenais karavadonis, trešā krusta kara organizators, ieguva slavu varonīgās cīņās ar tikpat leģendāro musulmaņu karavadoni Saladīnu. Lauvassirds aizgāja bojā 42 gadu vecumā no kādas noslēpumainas infekcijas, ko guva, ārstējot arbaleta bultas radītu ievainojumu plecā – tā viņu sasniedza, aplencot Limuzenas pili Francijā 1199. gada 6. aprīlī.
Pēc nāves kalpi balzamēja sava karaļa mirstīgās atliekas, un, izrādās, visu šo laiku viņa sirds glabājusies Ruānas katedrālē (Francija). Daudzi briti, vēloties pierādīt savu radniecību ar slaveno karali, lūguši Ruānas senlietu muzejam atļauju veikt DNS analīzes, tomēr nemainīgi saņēmuši kuratores Karolīnas Dorionas-Perrones atteikumu.
Vairāk pērn paveicās vienam no Eiropas vadošajiem tiesu medicīnas ekspertiem Filipam Šarljē, kurš šaurās aprindās pazīstams kā “kapavietu Indiana Džonss”. Veicot sākotnējās analīzes, Šarljē jau secinājis, ka izpētei pieejamais fragments – divi miligrami Ruānas relikvijas – satur cilvēka audus, kā arī augu, minerālu un metālu elementus.
Ar atkal jauniem pieņēmumiem par ēģiptiešu faraona Tutanhamona (valdīja Jaunās valsts laikā no 1333. līdz 1323. g. pr. Kr.) patiesajiem nāves cēloņiem klajā nāca Londonas Karaliskās zinātņu, tehnoloģiju un medicīnas koledžas pētnieks Hatens Ašrafjans. Iepriekš uzskatīja, ka ēģiptiešu valdnieku aiziešanai Ozirisa valstībā varēja nolemt asins saindēšanās medībās iegūtās traumas dēļ, kuru vēlāk pastiprināja saslimšana ar malāriju. Izanalizējis pieejamās ziņas par Tutanhamona dinastijas faraonu veselības stāvokli, britu pētnieks turpretī izvirzījis pieņēmumu, ka valdnieks miris kādas iedzimtas ģenētiskas kaites dēļ. Par to liecinot pētnieku līdz šim ignorētais fakts, ka šajā dinastijā katrs nākamais faraons dīvainā kārtā nomira ātrāk nekā iepriekšējais. Turklāt aizvien skaidrāk izpaudušās ķermeņa deformācijas, kas liecinot par ģenētisku saslimšanu.
Savas nāves mīklu cilvēcei pērn atklāja vēl kāds ēģiptiešu faraons – dižais Ramzess III (20. dinastija, tronī – no 1186. līdz 1155. g. pr. Kr.), ar kura valdīšanu saistās Senās Ēģiptes uzplaukuma pēdējie gadi, kad tās vara sniedzās no Nīlas līdz Eifratai.
Kā 2012. gada rudenī vēstīja ziņu aģentūra BBC, ar datortomogrāfu “izgaismojuši” Ramzesa III mūmiju, pētnieki viņa kaklā atklājuši lielu grieztu brūci septiņu centimetru garumā. “Dieva Ra izredzētā” traheja, kā arī visi lielie asinsvadi šajā kakla rajonā bijuši pārgriezti.
Līdz šim bija zināms, ka pret Ramzesu III sacēlās viņa dēls Pentavers, kopā ar vienu no faraona sievām Teiji noorganizēdams galma apvērsumu. Taču varēja vienīgi minēt, vai faraons tajā izdzīvoja. Toties tagad ir pilnīgi skaidrs – Ramzesu III nogalināja, pārgriežot rīkli. Vēl viens apliecinājums šim pieņēmumam ir arī tas, ka pētnieki tā arī nesadzijušajā brūcē atrada amuletu – dieva Hora aci – pēc seno ēģiptiešu ticējumiem – faraona varas un veselības simbolu.
Pērn itāliešu zinātnieki Alberta Cinka vadībā pilnībā pabeidza šifrēt pirms 20 gadiem Tiroles Alpos atrastās 5300 gadus vecās mūmijas – sniega cilvēka Etci – genomu. Šī visu laiku vislabāk izpētītā mūmija pavēstīja, ka dzīves laikā viņam bijušas brūnas acis, O (1) asinsgrupa, liels risks saslimt ar sirdsslimībām un jau iemantota Laima slimība. Izrādījās, ka Etci nav bijis vietējais, bet daļu dzīves pavadījis, visticamāk, kaut kur Korsikā vai Sardīnijā, bet viņa senči atmigrējuši no Tuvajiem Austrumiem.
Vai atdzims Mona Liza?
Cilvēci jau gadsimtiem valdzina Renesanses ģēnija Leonardo da Vinči noslēpumainākās gleznas “Mona Liza” mistērija. Tā vien šķiet, ka pagājušais gads tajā ienesis jaunas krāsas, jo itāliešu arheologiem vasaras sākumā divu metru dziļumā zem tagad visu pamestā Svētās Ursulas klostera grīdas Florencē izdevās atrast mirstīgās atliekas – dažus galvaskausa, ribu un skriemeļu kaulus. Tās varētu būt piederējušas Līzai Džeraldīni – Florences zīda tirgotāja sievai, kura, pēc izplatītākā pieņēmuma, bijusi Leonardo modele, kad viņš gleznoja slaveno gleznu. Pēc vīra nāves Līza kļuva par Svētās Ursulas klostera mūķeni, kur nodzīvoja līdz pat nāvei 1542. gada jūlijā. Aiziešanas brīdī sešdesmit trīs gadus vecā Līza Džeraldīni tikusi apglabāta kapenēs, kur šobrīd notiek izrakumi. Vai tā patiešām ir Mona Liza, tiks noskaidrots pēc DNS analīzes, ģenētisko materiālu salīdzinot ar viņas dēlu Bartolomeo un Pjēro mirstīgajām atliekām, kas jau agrāk bija atrastas Florences Santissima Annunziata baznīcā. Ja rezultāts tiešām būs gaidītais, zinātnieki nolēmuši pēc galvaskausa kauliem atjaunot īsto Monas Lizas seju. Un tad beidzot būs skaidrs, cik tas patiesībā atbilst Leonardo slavenajam portretam. Kopumā Itālijas valdība šiem pētījumiem, kas šobrīd iegājuši jau otrajā posmā, ir atvēlējusi 110 tūkstošus eiro.
Starp citu, gada sākumā Prado muzejā Madridē pēc analīzes ar rentgenstariem tika atklāta Leonardo “Monas Lizas” senākā kopija, ko kāds viņa skolnieks bija veicis jau 16. gadsimtā.
Jaunus atklājumus pērnais gads nesa arī par pašu Leonardo. Lieldienu laikā sensāciju raisīja vēsts, ka Kalifornijas zinātnieku grupai profesora Mauricio Seračīni vadībā izdevās atklāt teju neiespējamo – līdz šim par nozaudētu uzskatīto Leonardo fresku “Kauja pie Angjāri”. Tajā attēlots florenciešu un milāniešu asiņainais cīniņš 1440. gadā. Freska atradās tieši tur, kur Leonardo to bija sācis gleznot, bet tā arī nebija pabeidzis, jo krāsas sāka izbalēt – Florences Palazzo Vecchio. Tur tā 500 gadus bija aizslēpusies aiz Leonardo laikabiedra un slavenākā biogrāfa Džordžo Vazāri freskas, kurā atainota karavīru grupa, kas rokās nes vimpeli ar visai daiļrunīgu uzrakstu “Cerca Trova” (“Kas meklē, tas atrod” – lat.). Tā kā Vazāri nebija gleznojis Leonardo darbam virsū, starp abiem darbiem atstājot butaforisku sienu, Seračīni ir pārliecināts – tas darīts ar nodomu, lai pēcteči fresku reiz atrastu.
Pārsteigumi no senatnes
Pērn nebeidza izbrīnīt arī mūžsenā Stounhendža. Kā ziņoja British Archaeology Magazine, uz Stounhendžas varenajiem akmens bluķiem pētniekiem ar lāzerskanēšanas palīdzību izdevies atklāt 72 agrāk nezināmus zīmējumus, kas datējami ar 1800. – 1500. gadu pr. Kr. Septiņdesmit vienā gadījumā bijis attēlots uz bronzas laikmetu attiecināms cirvis, bet vienā – tā paša laikposma duncis. Zinātnieki uzskata, ka cirvju attēli varētu būt simboliski ziedojumi seno ķeltu vētru un vēju dieviem, kurus jau pēc senindoeiropiešu tradīcijas bieži asociēja ar šāda veida ieroci.
Vēsturē ieies bulgāru arheologu grupas atklājums Vasila Nikolova vadībā, Melnās jūras krastā 50 kilometrus no Varnas atsedzot kādas pirms 6700 gadiem pastāvējušas pilsētas atliekas. Šis ir senākais šāda veida atradums Eiropā. Zinātnieki uzskata, ka civilizācija šajā vietā plauka un zēla gandrīz 500 gadus, aizejot bojā spēcīgā šo rajonu skārušā sausuma dēļ. Šobrīd šīs Eiropā senākās pilsētas atlieku datēšanu turpina Oksfordas universitātes zinātnieki kopā ar amerikāņu kolēģiem. Uzskata, ka pētniecībā aizritēs vismaz gads.
Dīvainie apbedījumi
Jaunas ziņas par anglosakšu dzīvi un apbedīšanas tradīcijām tālā senatnē nesa Kembridžas universitātes zinātnieku atklājumi. Netālu no Kembridžas (Apvienotā Karaliste) arheologu grupa Elisonas Dikensas vadībā atraka kāda 7. gadsimtā dzīvojuša pusaudža skeletu, kas bija apglabāts krāšņi izrotātā gultā, kurā atradās arī zelta krusts, inkrustēts ar granātiem, kā arī dzelzs nazis un somiņa ar stikla krellēm. Šāda veida apbedījumi ir neparasta anglosakšu un dažās vietās arī kontinentālajā Eiropā sastopama tradīcija, līdz šim tādi atrasti ne vairāk kā ducis. Pētnieki uzskata, ka apbedītajam, kura atliekām nu priekšā radiokarbona analīze, bijuši ne vairāk kā 15 gadi un viņš nācis no vietējās aristokrātijas aprindām.
Turpinot aizkapa valstības tēmu, ne mazāk interesants bija atklājums, analizējot pirms trim tūkstošiem gadu mumificēto eiropiešu – vīrieša un sievietes – paliekas, ko vēl 2001. gadā atrada kādā bronzas laikmeta apmetnē Ārējās Hebridu salās Skotijā. Lai labāk saglabātos, mumificētie ķermeņi bijuši ievietoti purvā, kur tie atradušies embrija pozā. “Mumifikācija ir apbrīnojami plaši izplatīta cilvēces vēsturē, taču šis ir pirmais šāda veida prakses piemērs Britu salās bronzas laikmetā,” uzsvēris arheologs Maiks Pārkers no Londonas universitātes koledžas. Pārsteidzošākais, ka, izpētot vīrieša skeletu, izrādījās, ka tā augšdaļa, galvaskauss un apakšējais žoklis piederējuši trim dažādiem cilvēkiem. Savukārt sievietes skeleta DNS analīze liecināja, ka tas veidots no sievietes ķermeņa augšdaļas, vīrieša galvaskausa un kāda trešā indivīda rokas, kuras dzimuma piederība nav nosakāma. Turklāt datēšanā ar radiooglekļa metodi izrādījās, ka sievietes mūmijas galvaskauss ir par 50 – 200 gadiem vecāks nekā pārējās sastāvdaļas. Pētnieki vēl šobrīd lauza galvas par to, ar kādu nodomu senie cilvēki šīs mirstīgās atliekas vispirms mumificēja un pēc tam savienoja kopā. Viena no iespējamajām atbildēm – tas varēja simbolizēt dažādu dzimtu saplūšanu. Jāņem vērā, ka tajos senajos laikos zemes īpašuma tiesības bija atkarīgas no piederības tai vai citai dzimtai, un šāda veida senču apbedīšana varēja noderēt par zināmu īpašumtiesību apliecinājuma “dokumenta” oriģinālu.
Maiju mīklas minot
Pagājušā gada pūrā bija arī vairāki atklājumi, kas palīdz izprast noslēpumainās seno maiju civilizācijas dzīvi un bojāejas cēloņus. Mīkla – joprojām tā pati. Kas gan varēja piespiest šo tautu, kura divus tūkstošus gadu bija zēlusi un plaukusi Amerikas kontinentā, nežēlīgi karodama ar kaimiņiem un ziedodama cilvēku upurus saviem asinskārajiem dieviem, ap 900. gadu pēkšņi pamest krāšņos tempļus un pilis?
Žurnāls “Science” 2012. gada februārī ziņoja, ka Jukatānas zinātniskā centra pētnieki kopā ar kolēģiem no Sauthemptonas universitātes, veicot sarežģītus vēsturisko meteoroloģisko datu aprēķinus, secinājuši – pretstatā līdzšinējam uzskatam, ka maijus pazudināja neredzēts sausuma vilnis, lai šī reiz tik varenā kultūra pazustu no vēstures kartes, pieticis vien ar nelielu sausuma uzliesmojumu, jo tas tūlīt izraisījis katastrofālu ūdens trūkumu.
Pērn arheologiem Gvatemalas dienvidu piekrastē izdevās atrast šobrīd senāko maiju apbedījumu, ko var datēt ar 770. – 510. gadu pr. Kr. Kapavietā gan netika atrastas mirstīgās atliekas, taču bagātīgās piedevas – žadeīta rotas, kas pēc to izvietojuma varēja apbedīšanas brīdī būt piestiprinātas pie apbedītā apģērba, rokassprādzēm un gurnauta, kā arī sešas akmenī izgrebtas sieviešu figūriņas – liecināja, ka šeit pēdējo mājas vietu radusi kāda persona, kas maiju sabiedrībā ieņēmusi ļoti augstu stāvokli.
Tajā pašā Gvatemalā seno maiju templī arheologiem Deivida Fraildela vadībā pērn arī pilnīgi nejauši izdevās atklāt kādas maiju karalienes kapu ar bagātīgām piedevām. Īpašs bija tas, ka šo apbedījumu bija iespējams arī pilnībā identificēt. Izrādījās, ka maiju karaliene Kalomt’e K’abel bija valdījusi kaut kad starp 7. un 8. gadsimtu un nomirusi, pēc tā laika priekšstatiem, jau krietni gados.
Vai pa zemi staigās mamuti
Pateicoties pērnajiem atklājumiem, uz cilvēces sirdsapziņas, iespējams, būs par kādu grēku mazāk. Krievu un amerikāņu zinātnieki secinājuši, ka cilvēki pirms 11 500 gadiem tomēr nav vainojami mamutu izmiršanā, kas notikusi klimata pārmaiņu dēļ.
Mamuts, kurš bija dzīvojis pirms 200 līdz 500 tūkstošiem gadu, apbrīnojamā kārtā pērn tika atklāts Parīzes tuvumā. Nāves brīdī Helmūtam (tā vērtīgo atradumu nosauca arheologi) bijis aptuveni 30 gadu.
Var gadīties pat, ka reiz pa zemi atkal staigās kāds mamutēns, jo 2012. gada septembrī Jakutijā simts metru dziļumā starptautiskas paleontoloģiskas ekspedīcijas dalībniekiem izdevās atrast mamuta atliekas ar vēl dzīvām šūnām, kas teorētiski varētu noderēt klonēšanā. Par šādu nodomu zinātnieki bija paziņojuši jau iepriekš, taču daudzi šādai iespējai neticēja, jo līdz šim nebija izdevies atrast kādu dzīvu šūnu ar šā dzīvnieka DNS.
FAKTI Citi 2012. gada arheoloģijas atklājumi Izraēliešu arheologi izrakumos kalnos, kas atrodas pusceļā starp Jeruzalemi un Bētlemi, atrada senu dārzu, kas droši vien pirms 2500 gadiem greznoja kāda valdnieka pili. Pensilvānijas universitātes profesors Hermans Pfeferkorns ar kolēģiem Ziemeļķīnā atklāja mežu, kura vecumu lēš ap 300 miljoniem gadu. Jaunās Dienvidvelsas universitātes (Austrālija) zinātnieki, izanalizējot iepriekš Dienvidķīnā atrastās cilvēku paliekas, atklāja jaunu akmens laikmeta kultūru. Ģenētiķi no Dānijas, Spānijas, Zviedrijas un ASV pretstatā iepriekš uzskatītajam secinājuši, ka modernie cilvēki nav vainojami neandertāliešu iznīkšanā, jo viņi, iespējams, bijuši krietni jutīgāki pret krasajām klimata pārmaiņām. Britu arheologi Bātā (Somersetas grāfistē) jaunas viesnīcas celtniecības vietā atrada vairāk nekā 30 tūkstošus romiešu sudraba monētu, kuras datē ar 270. gadu. Šis ir piektais lielākais jebkad Britu salās atrastais depozīts. Franču arheologi Aburavašas rajonā uz ziemeļiem no Kairas (Ēģipte) atk |
