Vai jaundarbi Dziesmu svētkiem ir kaķis maisā? Grūtais ceļš līdz Noslēguma koncerta Zvaigžņu ceļam 2
XXVI Vispārējie latviešu dziesmu un XVI Deju svētki Rīgu pieskandinās šovasar no 30. jūnija līdz 8. jūlijam. Jaunums – veikalos “Rimi” tiks atklātas svētku vēstniecības visā Latvijā, kur būs iespējams iegādāties unikālus svētku suvenīrus, speciālas Dziesmu un deju svētku produktu līnijas piedāvājumus. Taču, protams, nav noslēpums, ka sabiedrība visvairāk gaida 3. martu, kad sāks tirgot biļetes uz Dziesmu un deju svētku koncertiem. Martā sāksies arī koru un deju kolektīvu skates, pēdējā repertuāra individuālā pārbaude pirms svētkiem.
Jaundarbi – kā kaķis maisā
Par Noslēguma koncertu “Zvaigžņu ceļā” var teikt – jā, mums top skaista, svinīga, skanīga un pacilājoša valsts simtgadei atbilstoša Noslēguma koncerta programma.
Šajos svētkos skanēs gan klasikas pērles, mantojuma dziesmas no zelta fonda, gan arī laikmetīgākie skaņdarbi. Patiesībā varam priecāties, ka repertuārā nav daudz tieši šiem svētkiem pasūtinātu jaundarbu. Kā sarunās pauž lielākā daļa diriģentu un arī komponistu, rakstīt mūziku tieši Dziesmu svētkiem ir milzīgs risks. Tas ir kā pirkt kaķi maisā. Nesalīdzināmi gudrāk ir repertuārā iekļaut tautā jau iemīļotas un aprobētas dziesmas. Ērika Ešenvalda “Krustiem zvaigznes debesīs” ar tautasdziesmas vārdiem rakstīta kā jaukto koru uznāciena dziesma, bet Zigmara Liepiņa rokopera “Lāčplēsis” un Imanta Kalniņa fināla dziesma no kinofilmas “Sprīdītis”, kurām tieši šiem svētkiem radītas aranžijas koriem, ir tautā jau labi zināmas un arī dziedātas.
Diskusiju mācības
Dziesmu svētku Noslēguma koncerta programma gluži vai tradicionāli tapa caur dažādiem šķēršļiem, pretrunām un diskusijām. Kopš pērnā gada, kad tā repertuārs pārbaudīts trijos modelēšanas koncertos novados un daļēji arī koncertā Bastejkalnā Rīgā, nu īsta skaidrība ir kā dziedātājiem, tā arī pašiem mākslinieciskajiem vadītājiem Mārtiņam Klišānam un Uģim Brikmanim.
Taču, domājot par nākotni, aktuāls ir jautājums, vai modelēšanas koncertu mērķis ir tikt skaidrībā, kuras dziesmas iederas un ir piemērotas tūkstošbalsīgam korim un kuras ne. Modelēšanas koncerti neapšaubāmi ir svētīga un vajadzīga lieta, bet vai tomēr to uzdevums nav mazliet cits? Jau pirms tiem dziedātāju aprindās klīda runas, ka daža laba dziesma jāmācās tikai līdz maijam, pirmajam modelēšanas koncertam.
Jautāts par šo situāciju, Dziesmu svētku Mākslinieciskās padomes un Dziesmu svētku padomes pārstāvis, svētku virsdiriģents Kaspars Ādamsons saka: “Man sajūtas ir divējādas. Kā cilvēks, kurš strādā gan ar profesionāliem, gan amatieru koriem, es nevēlos strādāt ar skaņdarbiem, kuri man nebūs vajadzīgi. Man liekas, es zaudēju laiku, jo kāda jēga ieguldīt stundu, divas vai visu mēģinājuma vakaru lieki? No otras puses, pats būdams kora vadītājs, zinu – ir lietas, ko izdomā savā galvā, izliec uz papīra, iekļauj plānā, tev viss liekas gan idejiski, gan muzikāli skaisti, bet, kad sāc īstenot realitātē, ieraugi iepriekš nepamanītas šķautnes, kuras pirms tam nevarēji pat nojaust. Sev es pēc tam vienmēr pārmetu, kāpēc neiedomājos agrāk. Bet, no otras puses, nevienam citam diriģentam vai koncerta mākslinieciskajam vadītājam es pilnīgi noteikti neko nepārmetu, jo zinu, ka pats esmu pieļāvis kļūmes, bet, vēl tālāk domājot, pat nezinu, vai tās īstenībā ir kļūmes. Tas ir tāds radošais, mākslinieciskais process…”
Diemžēl ieskaņas koncertos nevienu reizi pārliecinoši neizskanēja Pētera Barisona “Celies” vīru koriem, un nu šīs dziesmas vietu ieņems viens no lielākajiem Andreja Jurjāna hitiem “Lūk, roze zied”. Tika izņemta arī Lūcijas Garūtas korāļa otrā daļa, ilgi šķēpi tika lauzti par A. Feila “Aiz ezera augsti kalni”, kur četrbalsīgs vīru koris lauku koru dziedātājiem ir problēma. P. Barisona “Pa zvaigžņu ceļu” dziedās tikai elites kori. No repertuāra izrotēja arī Artura Maskata savulaik Radio korim rakstītā “Precību dziesma”.
Tomēr kādēļ gan par līdz šim svētkos nekad iepriekš neskanējušu dziesmu iederīgumu vai neiederīgumu tūkstošbalsīgā kopkorī nozares eksperti nevarēja tikt skaidrībā pirms modelēšanas koncertiem jau 2016. gada rudenī, kad tradicionāli Universitātes aulā vai Māmuļā sanāca Latvijas koru diriģenti un izdziedāja arī svētku repertuāru?
“Man ir žēl to spēku, ko cilvēki ieguldīja, mācoties un sagatavojot dziesmu, jo tie ir amatieri,” par savas dziesmas izslēgšanu no Noslēguma koncerta repertuāra lakonisks ir komponists Arturs Maskats, “viņu laiks un labā griba, un vēlme dziedāt ir jāmīl un jāciena.” Savukārt Noslēguma koncerta mākslinieciskais vadītājs Mārtiņš Klišāns teic, ka tieši modelēšanas jeb ieskaņas koncertos atklājies, kuras dziesmas īsti neiederas kopkorī, un atteikties no tām bijis koleģiāls nozares lēmums, kas arī, protams, nav bijis vienkāršs.
Ne vien eseju, bet arī – dziesmu
Līdz šim ierastā kārtība ir šāda – Latvijas Nacionālais kultūras centrs kā svētku rīkotāji vispirms izsludina Dziesmu svētku Noslēguma koncerta ideju koncepciju konkursu. Bet īstā šķēpu laušana sākas, kad plašāka sabiedrība saskaras ar konkrētajām repertuāros iekļautajām dziesmām un dejām. No vienas puses, diskusijas ir svētīgas, taču, no otras puses, tās aizņem ļoti daudz radošās enerģijas, un arī koncertu mākslinieciskie vadītāji tiek gan savā ziņā pelnīti, gan bieži arī nepelnīti publiski pērti un tincināti par savām mākslinieciskajām un radošajām ambīcijām. Kamēr šīs emocijas vēl dzīvas, tieši tagad būtu vērts padomāt par nākamajiem svētkiem, kas notiks 2023. gadā, kad Dziesmu svētku tradīcijai apritēs 150 gadi.
Lai nu kas, bet teātru režisori – Elmārs Seņkovs, Ināra Slucka un tāpat arī pieredzējušais Uģis Brikmanis – ir īsti meistari publicistiski filozofisku eseju radīšanā, prasmē tās izlikt uz papīra. Lasīt par zvaigžņu ceļiem laiku lokos, gadskārtām un Latvijas vēsturi ir patiess prieks. Tāpat skaidrs, ka bez idejas kā mugurkaula varam nonākt tikai pie dziesmu un deju virknējuma. Taču vai konkursā par tiesībām veidot krāšņos koncertus tik daudzskaitlīgai publikai ar tūkstošiem iesaistītu dalībnieku līdz ar ideju nebūtu lietderīgi iesniegt arī konkrētu dziesmu un deju metu? Jo Mežaparka estrādē un Daugavas stadionā mēs galu galā klausīsimies un skatīsimies nevis koncepcijas, kas, brīžiem liekas, ir tas Dievs augstākais, bet gan dziesmas un dejas.
Kaspars Ādamsons uzskata, ka būtu necilvēcīgi prasīt visu repertuāru no A līdz Z, taču repertuāra stūrakmeņi radošajām komandām ir galvā, arī iesniedzot esejiskās koncepcijas: “Tos iesniegt līdzās aprakstam ar ideju nevarētu sagādāt milzīgas problēmas.” Tādā gadījumā arī nozares speciālistiem, jau izšķiroties par to, kurai radošai komandai uzticēt svētku veidošanu, būtu lielāks priekšstats, kas īsti tiks piedāvāts.
Taču katrai dziesmai ir sava vieta kopainā, pārejā no skaņdarba uz skaņdarbu un galu galā – arī liktenis. Te atslēgas vārds lielā mērā ir nevis sarežģītība, bet gan dziesmas piemērotība kopkorim. Palūkojoties lielākā laika nogrieznī, Dziesmu svētku repertuārs kļūst arvien vienkāršāks. Lai atceramies 80. gadus, kad kopkoris dziedāja tādus smagsvarus kā “Upe un cilvēka dzīve”, ko diriģēja Ausma Derkēvica, arīdzan – Artura Maskata “Pavasara mūziku”, kas ir a cappella skaņdarbs un izskanēja 1998. gada svētkos. Ir skanējusi Jāzepa Vītola “Karaļmeita”, harmoniski sarežģīta dziesma, vīru korim rakstītais “Mežezers”, daudzi citi latviešu kormūzikas šedevri, kuri šodien diez vai repertuārā varētu iekļūt. Jo ir mainījies fokuss. Taču – kas liedz tiekties pēc ideāla, kad, piemēram, nākamajos svētkos būtu saklausāmas abas – laikmetīguma un klasikas šedevru – šķautņu virsotnes?
Pārdod biļetes arī uz ģenerālmēģinājumu
Labā ziņa ir tā, ka, notiks Noslēguma koncerta ģenerālmēģinājums – sestdienā pirms svētdienas koncerta. Atšķirībā no iepriekšējiem svētkiem, lai dalībniekus pārāk nenogurdinātu, nenotiks rīta ģenerālmēģinājums. Taču uz vakara ģenerālmēģinājumu sestdienā, kurā nepiedalīsies dejotāji pārdos arī biļetes par zemākām cenām nekā uz pašu Noslēguma koncertu. Tikai žēl, ka atšķirībā no citiem gadiem tās iegādāties priekšrocība nebūs svētku dalībniekiem viņu tuviniekiem. Tādu tradīciju daudzi atceras un, manuprāt, tā būtu atkal atjaunojama.
VIEDOKLIS
Komponists Ēriks Ešenvalds: “Man šad tad lūdz radīt kompozīcijas, kurām spārnus aplauž praktiski nosacījumi un ierobežojumi, un es sev vienmēr apsolos tādās lietās vairs neiesaistīties, bet kārtējo reizi… Dziesmu svētkiem esmu uzrakstījis kompozīciju “Krustiem zvaigznes debesīs”, kas būs dziedama laikā, kamēr estrādē uznāks jauktie kori. Un šajā mehānismā man tomēr jāielej kāds dvēselisks vēstījums. Smagi jānopūšas, jo šī dziesma varētu palikt tāda viendienīte. Kad man jautā, kā rakstīt Dziesmu svētkiem, man prātā kāda latviešu domātāja teiktais: “Man laimes pakavu nekaliet! Gan paspēšu pats izkalt vai atrast.” Un līdzīgi ir arī ar Dziesmu svētku repertuāru – dziesmai tajā ir jāieguļas pašai. Dziesmu svētki ir unikāls notikums, un šo unikalitāti pazemināt pašu rokām nav labi. Uzrakstīt pirmatskaņojumu Dziesmu svētkiem ir ļoti, ļoti riskanti. Jo estrāde ar 13 000 dziedātāju prasa ļoti lielu specifiku. Ir dziesmas, kas atplaukst Universitātes aulā vai koncertzālē, bet ne Mežaparka Lielajā estrādē. Kādēļ? To var muzikoloģiski apskatīt, izpētīt… Bet redziet, dzīvība dzimst sāpēs un tāpat arī māksla. Bez sūra darba, kas ietver arī repertuāra apguvi un, jā, arī mūsdienīgu kormūzikas pērļu apgūšanu, indivīda izaugsme var izpalikt un lielais piecgades notikums var izvērsties par ķeksīša pasākumu. Pasaulē esmu sastapis dažus diriģentus – lielmeistarus, kuri pasaules tirgū ir uz izķeršanu – viņus aicina sagatavot korus elites orķestriem, viņi ceļo no viena profesionālā kolektīva pie otra, CV ir iespaidīgs. Un tomēr dzīvajā koncertā sniegums ir remdens un tāds pareizi garlaicīgs. Bet tepat ieraugu no mūsmājām cēlušos dvēselē bagātos – Sigvardu Kļavu, Māri Sirmo, Andri Nelsonu un Marisu Jansonu, kuri deg, un, jā, viņi arī raud, jo vistiešākajā nozīmē tver mūziku un dzīvi visdziļāk, visplašāk un visīstāk. Pārkāpt, pārlauzt, iztīrīt – tikai tad kaut kas labs sāks dzimt.”
