Vai jaunais izglītības saturs uzlabos bērnu zināšanas un attieksmi pret valsti? 3
Kad šopavasar tika publiskoti starptautiska pētījuma rezultāti par skolēnu pilsonisko izglītību, atklājās ne sevišķi patīkama aina. Augstu kompetenci šajā jomā parādīja tikai 19% trīspadsmitgadīgo Latvijas jauniešu, kas bija mazāk nekā daudzās citās Eiropas valstīs un pat Krievijā. Atklājās, ka diezgan daudz skolēnu uzskata, ka Latvijā vajag tādu pašu politisko iekārtu kā Krievijā, kā arī neapzinās pilsoņu līdzatbildības un līdzdalības nozīmi. Vai jaunais izglītības saturs, kas paredz izmaiņas arī vēstures un sociālo zinību apguvē, uzlabos bērnu un jauniešu zināšanas un attieksmi pret valsti?
“Tāda ir mūsu cerība,” attrauc Ansis Nudiens, projekta “Skola 2030” vecākais eksperts, kurš atbild par jaunā satura izstrādi sociālājās zinībās un vēsturē. “Mēs vēlamies, lai skolēns, pabeidzot skolu, justu piederību šai sabiedrībai un šai valstij. Gribam stiprināt viņu pilsonisko apziņu.”
“Latvijas Avīze” jau rakstīja, ka jaunajā saturā arī vēsturi plānots mācīt tā, lai vairotu skolēnu piederību Latvijai, līdz ar to veicinātu arī patriotismu un valstisko apziņu. Sociālo zinību sasaiste ar vēsturi attīstīs arī skolēnu kritisko domāšanu, tādējādi panākot, ka uzlabojas skolēnu medijpratība, viņi vairs akli netic rakstītajam, bet izvērtē jebkuru informāciju, spēj atšķirt faktus no viedokļiem un prot arī, piemēram, atbildīgi balsot, izvērtējot gan partiju solījumus, gan līdzšinējo darbību. A. Nudiens uzskata: skolēnu pilsoniskā izglītība ir zemā līmenī arī tāpēc, ka līdz šim medijpratībai un kritiskās domāšanas attīstībai skolās nav pievērsta pietiekami liela uzmanība. Viņaprāt, līdz šim sociālajās zinībās tāpat kā citos mācību priekšmetos pārāk izteikta bijusi dzīšanās pēc atzīmēm, sekošana standartam, tempa turēšana līdzi mācību grāmatu tematiem. Tāpēc bieži vien nav notikusi dziļāka tēmas izpratne, ar pilsonisko izglītību un patriotismu saistītās tēmas apgūtas virspusēji. Svarīgāk bijis, “vai skolēns zina faktu, nevis, vai saprot problēmu”. Izpratnei nepietiek, ja skolēns spēj atstāstīt kādu notikumu. Svarīgi, lai viņš spēj, piemēram, piedāvāt idejas, kā šo notikumu būtu varēts izmainīt.
Tāpēc jaunajā saturā sociālajās zinībās, līdzīgi kā citās mācību jomās, paredzēts “atvieglot” saturu. Proti, skolēniem būs jāapgūst mazāk faktu un tematu nekā līdz šim, taču tie, kas paliks saturā, būs jāapgūst dziļāk, ar lielāku izpratni. “Skolu, skolotāju un arī mūsu kā satura autoru pienākums ir atrast tādus faktu komplektus, kas vislabāk raksturo kādu dzīves situāciju un vislabāk palīdz iedziļināties un saprast to, ko no šī faktu kopuma var iemācīties. Tā mēs iesim uz dziļāku tēmas izpratni,” skaidro A. Nudiens. No dziļākas izpratnes varētu veidoties arī stiprāka pilsoniskā apziņa.
Satura veidotāji uzskata, ka mācību saturs, tostarp arī sociālajās zinībās, pēc iespējas jāpietuvina skolēnu ikdienas dzīvei. “Lai nav tā, ka mācām abstrakti, operējot ar ļoti daudziem gudriem vārdiem,” teic A. Nudiens. “Gribam, lai skolēni saprastu, kā darbojas demokrātija, kāpēc tas tā notiek, un saprastu to nevis lozungu līmenī, bet pēc būtības.”
Veidos sabiedrībai noderīgus ieradumus
Vecākais eksperts atgādina, ka jaunajā saturā iekļautas arī daudzas tā sauktās caurviju prasmes, kas vīsies cauri visiem mācību priekšmetiem un tiks attīstītas katrā no tiem. Piemēram, sadarbība un līdzdalība. To stiprināšana palīdzēs arī pilsoniskās apziņas veidošanā. “Turklāt ir ļoti daudz piemēru no vēstures un ikdienas, ko stāstīt skolēniem, lai parādītu, cik nozīmīga var būt sadarbība un līdzdalība un kā tās izpaužas,” saka A. Nudiens. “Ja man ir ieradums savus klasesbiedrus uzlūkot nevis kā konkurentus, bet kā biedrus, ar kuriem kopā ātrāk un jaudīgāk varam atrisināt problēmu – mācību uzdevumus, klases ekskursijas organizēšanu, tad ar laiku arī, ejot sabiedrībā, saprotu, ka visi esam atbildīgi par kādu lielāku mērķu sasniegšanu.” Tātad, ja skolā izdosies izveidot ieradumu skolēniem sadarboties un piedalīties, tad ar laiku tas kļūs par vērtību arī ārpus skolas un pieaugot jaunieši sapratīs, piemēram, kāpēc jāmaksā nodokļi vai cik svarīgi ir piedalīties vēlēšanās.
Kā zināms, jaunajā saturā iekļautas tā sauktās lielās idejas, kas skolēniem jāapgūst. Piemēram, viena no tām: indivīda rīcība, sadarbojoties ar citiem, veido sabiedrību. Apgūstot šo lielo ideju, skolēni mācīsies, piemēram, par to, ka kopiena ir gan skola, gan pašvaldība, gan valsts, un domās, kā katrs var iespaidot šīs kopienas šodienu un nākotni, meklēs informāciju par dažādiem pilsoniskās līdzdalības veidiem un meklēs informāciju par tiem. Iecerēts, ka pamatskolas pēdējās klasēs skolēni paši plānos un rīkos pasākumus, kas noder kopējam labumam, piemēram, talkas.
Ir valstis, kur pilsoniskā izglītība ir atsevišķs mācību priekšmets, taču citās valstīs pilsoniskās zināšanas apgūst kā caurviju prasmes. Latvijā būs kombinētā pieeja: būs gan pilsoniskā izglītība sociālajās zinībās, gan tās elementi citos mācību priekšmetos un jau pieminētajās caurviju prasmēs.
Gada sākumā notika arī ekspertu forums par pilsonisko izglītību. Tur lielākā daļa klātesošo vienojās, ka patriotismu nevar iemācīt. “Patriotisms ir svarīgs,” skaidro A. Nudiens. “Taču svarīgi, lai skolēns to konstruē pats, nevis tas nāk no augšas un ir uzspiests.” Tas sasaucas ar visu jaunā satura ideju, ka prasmes, zināšanas, attieksmes netiek iemācītas, nodotas kā “gatavs produkts”, bet skolēns tās it kā apgūst pats.
Kristīgā mācība – skolas izvēle
Patlaban līdz ar sociālajām zinībām skolēni skolā apgūst arī ētiku vai kristīgo mācību, tāpat veselības mācību. Jaunajā saturā visi šie mācību priekšmeti tiks apvienoti sociālajās zinībās. Vecākais eksperts skaidro: tas tāpēc, lai mācību saturs būtu mazāk sadrumstalots. Uzsvars būs uz to, kā risināt problēmas, tāpēc svarīgi tās piedāvāt kopveselumā, nevis saskaldītas pa dažādiem mācību priekšmetiem. Turklāt šobrīd apgūstamās tēmas, piemēram, sociālajās zinībās un ētikā, mēdz pārklāties. “Taču atteikšanās no ētikas nenozīmē, ka skolēni vairs neapgūs ētiskās normas, esam tās pat pastiprinājuši,” sola A. Nudiens. Viņš gan piebilst: ētiskās normas var apgūt arī citos mācību priekšmetos, piemēram, vēsturē, izvērtējot vēsturisko personību rīcību.
“Skolas 2030” eksperts Valdis Klišāns, kurš bijis klāt, kad iepriekš izstrādāja izglītības saturu sociālajās zinībās, piebilst: tolaik mācību saturs radīts tik sadrumstalots tāpēc, ka bija daudz dažādu interešu lobiju, kuri visi sociālo zinību jomā gribējuši “savu” mācību priekšmetu. Piemēram, ētika ieviesta tāpēc, ka daļa sabiedrības prasījusi kristīgo mācību, un, tā kā tas nedrīkstēja būt obligāti, ieviesa arī ētiku, ko apgūt tiem bērniem, kuru vecāki nav izvēlējušies kristīgo mācību. Tagad saturā kristīgās mācības vairs nebūs, taču iekļauta gan reliģiju vēsture, gan atsauces uz kristietības lomu Latvijā. Vienlaikus skolām netiks liegts piedāvāt kristīgo mācību kā izvēles mācību priekšmetu, pašām izstrādājot saturu, ko tajā apgūt.
