Vai jāpieņem likums, cik tāls drīkst būt ceļš uz skolu? 2
“Ja pašvaldības pašas nesaprot, ka nav racionāli vadāt skolēnus līdz skolai 80 kilometrus un nav pareizi mazam bērnam jau pulksten 6.20 sākt ceļu uz skolu, tad acīmredzot likumā jāieraksta normas, kas aizliedz šādi plānot bērnu nokļūšanu skolā,” tik sašutis bija Saeimas deputāts Mārtiņš Bondars (“Attīstībai”/Par!”), uzklausot Valsts kontroles ziņojumu par situāciju ar skolēnu pārvadājumiem.
“Latvijas Avīze” pagājušā gada nogalē jau rakstīja, ka Valsts kontrole revidēja 12 pašvaldības, lai noskaidrotu, kādā veidā tās veic skolēnu pārvadājumus, un atklāja, ka daudzviet tie plānoti neracionāli, skolēniem nedraudzīgi un pat nedroši.
Autobusu maršruti ir tik gari un līkumojoši, ka bērni ceļā uz skolu autobusā pavada pat pusotru stundu un atpakaļ tikpat, daļa bērnu jau pirms pulksten 7 kāpj skolas autobusā, bet citi tiek mājās tikai vēlā vakarā. Turklāt pašvaldības mēdz braukt pakaļ bērniem, kuri dzīvo salīdzinoši tuvu skolai, vai gluži otrādi: tālu, kaut tuvākā skola patiesībā bērnam ir cita.
Tikai viena no revidētajām pašvaldībām nebrauc pēc skolēniem citā pašvaldībā. Pašvaldību autobusi mēdzot braukt skolēniem pakaļ arī tur, kur būtu iespējams nokļūt skolā ar sabiedrisko transportu. Komentējot šo braukāšanu, pašvaldību pārstāvji revidentiem atzina: ja nebrauksim šiem bērniem pakaļ, atbrauks citas pašvaldības autobuss un aizvedīs bērnus uz cita novada skolu.
Toties Valsts kontroles revidenti uzskata, ka skolēnu pārvadājumu sistēma jāsakārto tā, lai tā vairāk atbilstu skolēnu interesēm, tas atstātu labvēlīgu iespaidu uz skolēnu dienas režīmu, rezultātā varētu arī uzlaboties mācību sasniegumi.
Valsts kontroles ziņojumu par revīziju uzklausījuši Saeimas Publisko izdevumu un revīzijas komisija.
Citi deputāti gan nebija tik sašutuši kā M. Bondars, kurš teica, ka situācija ir satraucoša un nepieņemama. Ilze Indriksone (Nacionālā apvienība) pārvadājumu problēmu saistīja ar skolēnu un skolu skaita samazināšanos, kā arī norādīja, ka skolēnu autobusu maršruti ir gari tāpēc, ka pašvaldībām ir maz autobusu. Citi klātesošie arī norādīja uz to, ka autobusu trūkst vai tie ir pārāk novecojuši.
Izglītības un zinātnes ministrijas (IZM) Izglītības departamenta direktore Līga Buceniece gan atzina, ka skolēnu pārvadājumi šobrīd tiek veikti neracionāli. Pašvaldības mēdz vest bērnus uz savu novada skolu, kaut uz kaimiņu novada skolu bērns varētu aiziet kājām. Lai bērniem nebūtu tik agri jādodas ceļā uz skolu, ministrija rosinājusi pašvaldības pārskatīt stundu sākuma laikus, taču nav zināms, vai vietvaras to darījušas.
L. Buceniece gan arī sacīja, ka par pārāk agru stundu sākumu saņemtas sūdzības arī no Rīgas ģimenēm, kur pašvaldība neveic skolēnu pārvadājumus, bet apmaksā viņu braucienus ar sabiedrisko transportu. Tātad
pārāk agrais stundu sākums ir problēma visā valstī.
IZM kopā ar Veselības ministriju jau apspriedušas stundu sākuma laiku, un secināts, ka ir nepamatoti mācības sākt pulksten 8 vai pat 7.30, turklāt šajā laikā skolēni vēl ir pārāk miegaini, lai spētu koncentrēties mācībām, taču nav normatīvā akta, kas liegtu sākt mācības tik agri. Par to, vai bez attiecīgiem normatīvajiem aktiem tiešām nevar iztikt, vēl jādiskutē. Tāpat, iespējams, būtu likumā vai valdības noteikumos jānosaka, ka vismaz sākumskolēns ceļā uz skolu nedrīkstētu pavadīt vairāk par 40 minūtēm vienā virzienā.
Arī Autotransporta direkcijas valdes priekšsēdētājs Kristians Godiņš uzskata, ka skolēnu pārvadājumi tomēr vairāk jāregulē ar normatīvajiem aktiem, piemēram, nosakot, ka 2–3 kilometrus līdz autobusa pieturai vai skolai skolēnam jāmēro paša vai vecāku spēkiem.
Latvijas Pašvaldības savienības padomnieks tautsaimniecības jautājumos Aino Salmiņš uzskata, ka problēmas jārisina citādi: gan uzlabojot autoceļu stāvokli, lai skolēnu autobusi uz priekšu kustētu ātrāk un drošāk, gan saskaņojot sabiedriskā transporta reisus ar stundu sākumu un beigām.
Gadījumus kad pašvaldība brauc pakaļ bērniem, kuri dzīvo tuvu skolai vai bieži kursējoša sabiedriskā transporta pieturai, viņš skaidroja tā:
“Vecāki grib, lai bērns labāk ilgāk pasēž autobusā nekā viens staigā pa ielu vai ceļu.”
Savukārt gari skolēnu autobusu maršruti ir tāpēc, ka likums paredz: bērns skolā ir jānogādā. “Tā nu pašvaldība brauc pēc viena cilvēka septiņus kilometrus pa džungļiem,” teica A. Salmiņš.
Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrijas valsts sekretāra vietnieks reģionālās attīstības jautājumos Aivars Draudiņš atzina, ka pārvadājumu sistēma ir jāuzlabo, tomēr teica, ka problēma jārisina kompleksi, veicot gan skolu tīkla optimizāciju, gan reformējot pašas pašvaldības un samazinot to skaitu.
Deputāti nolēma, ka šā gada laikā pašvaldībām ir jāievieš Valsts kontroles ieteikumi situācijas uzlabošanai, kā arī jādiskutē par to, kā uzlabot skolēnu pārvadājumus.
