Vai izmēram patiešām nav nozīmes? 16
Vilnis Ābele, “Planētas Noslēpumi”, AS “Latvijas Mediji”
Šķiet, tas atkārtots un uzsvērts neskaitāmas reizes – arī neskatoties uz mūsdienu satriecošajiem sasniegumiem zinātnē un medicīnā, viena no noslēpumainākajām lietām apzinātajā pasaulē joprojām ir cilvēka smadzenes. Savulaik plaši vēstīts par to, kā PSRS ļoti nopietni un pat padziļināti nod arbojās ar sava laika izcilu personu smadzeņu uzbūves izpēti, taču visi rezultāti praktiski saglabājās tikai slēgtajos arhīvos, kuru vaļā vēršana arī mūsdienās risinās visnotaļ gausi un negribīgi. Bet šis un tas pamazām top zināms.
Smadzeņu izstāde
Visā cilvēces pastāvēšanas gaitā ļaudis vienmēr saistījis jautājums par to, kāpēc vieni jau piedzimst gudrāki par citiem, bet dažkārt top ģēniji, kamēr pārliecinošais vairākums ir vienkārši viduvējības. Ilgu laiku dominēja uzskats, ka iemesls meklējams smadzeņu uzbūvē. Turklāt 19. gadsimta ievērojamais kriminālists Čezāre Lombrozo apgalvoja, ka ģenialitāti noteic cilvēka smadzeņu darbības traucējumi.
Tieši ar šā apgalvojuma pamatojuma pētījumiem jau teju vai ar pirmajiem jaunās boļševiku valsts pastāvēšanas mirkļiem, varas pilnībā atbalstīti, sāka nodarboties padomju zinātnieki. Visdrīzāk, tāpēc, ka jau bija radies uzskats, ka tajā gadījumā, ja izdosies atminēt smadzeņu noslēpumu, visus padomju cilvēkus varētu padarīt talantīgus un ģeniālus.
Sākotnēji ideja par to, ka pētniecības nolūkā varētu vienkopus savākt visu no dzīves aizgājušo izcilo cilvēku smadzenes, piederējusi sava laika ievērojamākajam neiropatologam un psihologam, akadēmiķim un leģendārā Smadzeņu institūta vadītājam Vladimiram Behterevam, un tā publiski izskanējusi 1927. gadā. Tas bija priekšlikums tādējādi iemūžināt savus izcilniekus, viņu smadzenes saglabājot pēcnācēju paaudzēm, lai gan, no otras puses, tas galvenokārt pavērtu iespēju patiešām vērienīgai izpētei nolūkā izprast konkrēto cilvēku specifiskās īpašības un viņu īpašās apdāvinātības iemeslus.
Katrā ziņā padomju valsts tā laika vadītājiem šāda ideja likās ļoti vilinoša, tāpēc jau 1928. gadā Maskavas Smadzeņu pētniecības īpašās Ļeņina smadzeņu pētīšanas laboratorijas paspārnē izveidoja atsevišķu zinātniskās pētniecības institūtu. Jaunās iestādes galvenais uzdevums bija vispirms izpētīt smadzeņu sistēmiskās darbības funkcionāli strukturālās problēmas un plastiskuma mehānismus. Turklāt institūta struktūrā darbojās Smadzeņu evolūcijas muzejs, kurš atbilstoši paša Behtereva formulējumam iemantoja neformālo nosaukumu “Smadzeņu panteons”. Lieki piebilst, ka praktiski visu PSRS pastāvēšanas laiku gan institūta, gan tā paspārnē esošā īpašā muzeja darbība bija uz visstingrāko noslepenota.
Behterevs bija iecerējis, ka “Smadzeņu panteons” būs izvietots Ļeņingradā, taču 1928. gada janvārī īpašā valdības komisija, ko izveidoja nolūkā sarīkot izstādi “Vissavienības panteons”, kas paredzēja izlikt vispārējai apskatei “iekonservētas” dižgaru smadzenes, jau pēc viņa nāves tomēr lēma rīkoties citādi, jo šāda ideja šķita pārlieku ekstravaganta. Taču komisija apstiprināja minētā panteona izveidošanu gluži zinātniskos nolūkos, tikai nevis Ļeņingradā, kā to bija iecerējis Behterevs, bet gan Maskavā, kur jau glabājās revolucionāru teorētiķu un praktiķu G. Pļehanova un V. Ļeņina, un sava laika ievērojamā terapeita S. Zimņicka, kā arī daudzu parastu dažādu tautību cilvēku smadzenes. Laika gaitā kolekcijai pievienojās arī ķīmiķa D. Mendeļejeva, biologa un fiziologa I. Pavlova, režisora K. Staņislavska, rakstnieka M. Gorkija, dzejnieku V. Majakovska un A. Belija, dziedātāja L. Sobinova, komponista un pianista A. Rubinšteina, revolucionārās fūrijas K. Cetkinas un virknes citu pietiekami ievērojamu ļaužu smadzenes. Turklāt likteņa untuma rezultātā panteona izveidošanas idejas autors Behterevs teju vai pats pirmais iekļuva šajā “muzejā” pēc pēkšņās un negaidītās nāves 1927. gada pašās decembra beigās.
Loģikas smagsvars
Protams, mūsdienās attieksme pret vispasaules proletariāta atbrīvošanas vadoni Ļeņinu ir absolūti neviennozīmīga, taču nav iespējams noliegt viņa savdabīgo ģenialitāti, neticami pārcilvēciskās darba spējas un – galvenais! – prasmi būvēt vissarežģītākās loģiskās konstrukcijas, allaž acumirklī nošķirot galveno no otršķirīgā. Un nav jābrīnās par to, ka pēc Ļeņina nāves viņa smadzenes centās izpētīt rūpīgāk par jebko citu iepriekš pētīto. To galvenokārt paveica viņa ārstējošais ārsts Otfrīds Fērsters. Viņš atzīmējis, ka Ļeņina smadzeņu kreisā puslode bijusi pilnībā sagrauta, savukārt labo arī skārušas būtiskas izmaiņas. Turklāt ārsts īpaši uzsvēris, ka savas dzīves pēdējā posmā proletariāta vadonis vairs nav spējis loģiski domāt un uzrādījis absolūti nepilnvērtīgu intelektu. Noskaidrots, ka Ļeņina smadzenes pēc nāves svērušas 1340 gramus, vienlaikus gan piebilstot, ka slimības iespaidā kreisā puslode zaudējusi vismaz trešo daļu savas masas.
Vēlāk Ļeņina smadzeņu pētīšanai piesaistīja daudzus tā laika ievērojamākos padomju valsts zinātniekus, piemēram, G. Rosolimo, S. Sarkisovu, A. Abrikosovu, kā arī no Vācijas uzaicināja slaveno speciālistu Oskaru Fogtu. Nolūkā atšifrēt proletariāta vadoņa ģenialitātes iemeslus zinātnes ļaudis uzsāka pētīt smadzeņu šūnas, to slāņu izvietojumu, kā arī lielumu. Ļeņina smadzenes sagrieza divos tūkstošos smalku gabaliņu, katru no tiem ietverot divos stiklos un ievietojot speciālā šķīdumā. Tādā veidā pētnieku grupa Fogta vadībā vairākus gadus centās izzināt Ļeņina smadzenēs it kā ieslēpto ģenialitātes noslēpumu. Tiesa, izdevās konstatēt tikai paaugstinātu tā dēvētās pelēkās vielas saturu, par ko vācu speciālists paudis savā īpašajā ziņojumā: “Vladimira Ļeņina smadzenes izceļas ar ļoti lielām un lielā skaitā esošām piramidālām šūnām, no kuru slāņa sastāv galvas smadzeņu garoza jeb tātad “pelēkā viela”. Ļeņina smadzeņu anatomija ir tāda, ka viņu varētu nodēvēt par “asociatīvo atlētu”.”
Tas faktiski nozīmēja to, ka, pateicoties savu smadzeņu īpatnībai, Ļeņins spēja acumirklī uzbūvēt gigantiski lielu jebkuru sociālo procesu loģisko kombināciju daudzumu, turklāt rezultātā vēl arī tikpat zibenīgi pieņemt vienīgo vispareizāko lēmumu, kas katrā ziņā politiķim ir absolūti nenovērtējama īpašība.
Ģenialitāti var arī apzināti attīstīt
Tostarp pietiekami interesantus rezultātus esot devuši Vladimira Majakovska smadzeņu pētījumi. Vispirms nācās konstatēt, ka dzejniekam dzīves laikā bijušas apjoma ziņā itin lielas smadzenes, sasniedzot 1700 gramu masu, kas krietni pārsniedz vidējos statistiskos rādītājus. Tiesa, nekādas citas pazīmes, kas varētu kaut vai netiešā veidā norādīt uz to, ka viņa smadzeņu uzbūve būtu kādā sevišķā veidā sekmējusi literārā talanta uzplaukšanu un kļūšanu par vienu no ievērojamākajiem dzejniekiem pasaulē 20. gadsimtā, neizdevās konstatēt.
Valdīja uzskats, ka kaut ko tamlīdzīgu varētu sekmēt palielināts tā dēvētais Broka centrs, kura zinātniskais formulējums ir šāds: galvas smadzeņu garozas iecirknis, kas nodēvēts franču antropologa un ķirurga Pola Broka vārdā, kurš to atklāja 1865. gadā, kas atrodas kreisās puslodes pieres daļas trešās rievas aizmugurē un kura darbība nodrošina runas motorikas organizāciju un galvenokārt saistīta ar fonoloģisko un sintaktisko kodifikāciju. Bet, izrādās, Majakovskim šis iecirknis bijis mazāks nekā parastajiem cilvēkiem, lai gan vajadzēja būt pilnībā otrādi. Turklāt arī smadzeņu runas centri dzejniekam bijuši neparasti mazi, kas lielā mērā izskaidro viņa noslēgtību un nerunīgumu jaunības gados.
Taču pasaule Majakovski pazīst ne tikai kā lielisku dzejnieku, bet arī nepārspējami atraktīvu un iespaidīgu savu tekstu deklamētāju. Izrādās, tas nav nekāds paradokss. Slavenais krievu dzejnieks visu savu mūžu ļoti cītīgi un intensīvi strādāja, galvenokārt pierādot pats sev un apkārtesošajiem, ka pat tad, ja nav absolūti acīmredzamas noslieces uz sacerēšanu un oratora mākslu, praktiski ikviens cilvēks to visu gluži patstāvīgi var attīstīt līdz pietiekami vērā ņemamam līmenim.
Tostarp vienlaikus visu dzīvi Majakovskis uzrādīja nelīdzsvarotu un mēreni histērisku raksturu, pretsvaru tam meklējot pašapliecināšanās izpausmē publikas priekšā, un tas viņam vairāk nekā spīdoši arī izdevās. Zināms, ka sarunās ar A. Lunačarski dzejnieks vārsmošanu nemaz nedēvēja par radošu darbību, bet gan par “apstrādājošo rūpniecību”. Un faktiski jau tas tā viņam arī bija.
Taču vienlaikus Majakovskim esot bijuši pietiekami labi attīstīti smadzeņu iecirkņi, kas atbildīgi par atmiņu un sensoro motoriku. Pateicoties tam, dzejnieks allaž atradās kustībā, burtiski ejot sacerēja savus pantus un acumirklī un uz visiem laikiem tos spēja atcerēties. Un šī viņa spēja tad arī lielā mērā piešķīra Majakovska dzejas rindām neparasti oriģinālu ritmiskumu un izpaudās viņa raksturīgajā stilā.
Ģenialitāte un epilepsija
Iespējams, par vienīgo cilvēku, kura smadzeņu pētījumi “Smadzeņu panteonā” kaut kādā mērā apliecinājuši viņa ģenialitāti, var uzskatīt ķīmisko elementu periodiskās tabulas izveidotāju Dmitriju Mendeļejevu. Tāpat kā praktiski lielākajai daļai izcilo cilvēku, arī viņa smadzeņu masa bijusi pietiekami liela – 1570 grami. Viņa smadzeņu labā puslode absolūti ne ar ko nav atšķīrusies no jebkura parasta cilvēka smadzeņu labās puslodes. Savukārt kreisā puslode, kas atbildīga par nestandarta domāšanu, viņam bijusi attīstīta ievērojami vairāk nekā citiem. Un šajā gadījumā, kā pauduši pētnieki, noteiktas galvas smadzeņu daļas palielinājums un viņa patiešām fenomenālās spējas izrādījušās savstarpēji tiešā veidā atkarīgi lielumi, kas devis iespēju noteikt ģēniju atbilstoši galvenā nervu centra uzbūvei.
Bet par vienu no masas ziņā vislielāko smadzeņu īpašnieku varot uzskatīt 19. gadsimta krievu rakstnieku Ivanu Turgeņevu, kuram tās esot bijušas 2012 gramus smagas. Proti, teju vai par nepilnu kilogramu lielākas kā Ļeņinam! Un, kā vēstījuši pētnieki, par to pašu aptuveni kilogramu vairāk nekā vispār tā laika vidēji statistiskajam cilvēkam.
Tostarp pētnieki arī konstatējuši: jo lielāka ir cilvēka galvas smadzeņu masa, jo augstāka esot viņa noturība pret krampjiem un konvulsijām. Tajā pašā laikā pietiekami daudzi literatūras klasiķi kāda vēl joprojām nenoskaidrota iemesla dēļ allaž esot bijuši ar neglābjamu noslieci uz epilepsiju, piemēram, Fjodors Dostojevskis un daudzi citi. Ar šo kaiti sirguši arī vairāki Turgeņeva tuvinieki, ieskaitot viņa māti, savukārt pats ģeniālais rakstnieks bijis cilvēks ar ļoti impulsīvu raksturu un bieži mainīgu noskaņojumu. Taču, kā pauduši mūsdienu pētnieki, tieši “smagās smadzenes” glābušas rakstnieku no epilepsijas lēkmēm, tādējādi ļaujot iecerēt un uzrakstīt virkni lielisku literāro sacerējumu.
Dažādi smadzeņu apjomi
Vidējā smadzeņu masa mūsdienu cilvēkam
Pieaudzis vīrietis – 1400 g
Pieaugusi sieviete – 1300 g
Bērns sešu gadu vecumā – 1210 g
Bērns divu gadu vecumā – 930 g
Jaundzimušais – 365 g
Citi hominīdi
Homo sapiens – 1250 g
Homo erectus – 1000 g
Homo habilis – 700 g
Australopiteks – 550 g
Masīvais parantrops – 530 g
Boisa parantrops – 515 g
Āfrikas australopiteks – 442 g
Citi primāti
Gorilla – 700 g
Šimpanze – 440 g
Orangutans – 410 g
Babuīns – 200 g
Gibons – 110 g
Rēzus makaks – 90 g
Kapucīnietis – 80 g
Vaļveidīgie
Kašalots – 9000 g
Zilais valis – 6800 g
Kuprvalis – 6500 g
Slepkavvalis – 6350 g
Narvalis – 3000 g
Afalīns – 1800 g
Delfīns – 1550 g
Citi zīdītāji
Āfrikas zilonis – 6000 g
Ronis – 1100 g
Kamielis – 760 g
Žirafe – 680 g
Nīlzirgs – 580 g
Zirgs – 530 g
Briedis – 500 g
Polārlācis – 500 g
Degunradzis – 500 g
Vērsis – 490 g
Govs – 350 g
Lauva – 270 g
Tīģeris – 270 g
Aita – 140 g
Suns – 65 g
Lapsa – 53 g
Kaķis – 25 g
Koala – 19 g
Vāvere – 17 g
Trusis – 11 g
Ezis – 3 g
Žurka – 2 g
Dažādi fakti par smadzenēm
Nervu impulsi pa smadzenēs esošajiem neironiem pārvietojas ar ātrumu aptuveni 440 kilometri stundā.
Cilvēkam smadzenes pārstāj augt aptuveni 25 gadu vecumā.
Ja ilgstoši neguļ, cilvēka smadzeņu temperatūra paaugstinās, vienlaikus samazinoties domāšanas spējām. Tāpēc, lai saglabātu spēju domāt skaidri un efektīvi, periodiski nepieciešama miega atpūta.
Vidēji cilvēks izmanto aptuveni 90% savu smadzeņu potenciāla. Var piebilst, ka jau sen apgāzts kopš viduslaikiem figurējušais mīts par to, ka cilvēki izmantojot tikai 5–10% savu smadzeņu jaudas.
Cilvēka smadzenēs izvietotos smalkos pavedienus, pa kuriem starp neironiem pārvietojas nervu impulsi, sauc par aksoniem, un tādu tur ir aptuveni 150–160 tūkstoši kilometru, tātad to summārais garums aptuveni četrkārt pārsniedz Zemes ekvatora garumu.
Uzskata, ka smadzeņu izmērs nekādā veidā neietekmējot intelekta līmeni. Piemēram, Einšteinam smadzeņu masa bijusi mazliet vairāk par 1200 gramiem, kas ir pat ievērojami mazāk par vidējo statistisko rādītāju, taču tas nav traucējis viņam izpausties kā reālam ģēnijam.
Cilvēka smadzenēm ir ilgā un neilgā atmiņa, turklāt pēdējā informāciju uzglabā ne vairāk par pusminūti, un tieši tāpēc dažkārt ir tik viegli pilnībā aizmirst to, ko esam domājuši burtiski pirms dažām minūtēm.
Smadzenes ne-var eksistēt bez skābekļa un bez glikozes. Smadzeņu neironi barojas, pateicoties gliālajām šūnām, kuru katram cilvēkam ir aptuveni triljons.
Cilvēka smadzenes turpina darboties arī miegā, turklāt nereti pat ievērojami saspringtāk kā nomoda laikā.
Noskaidrots, ka regulāra domāšana un jebkāds garīgais darbs “trenē” cilvēka smadzenes, kā rezultātā tās sāka darboties ievērojami efektīvāk.
Cilvēka smadzenes nemitīgi rada elektrības daudzumu, ar kuru būtu pietiekami, lai liktu iekvēloties parastai elektriskajai spuldzītei.
Cilvēks nevar sajust pieskaršanos smadzenēm, jo tām nav nervu galiņu.
Pirmatnējiem cilvēkiem smadzenes bija lielākas nekā mūsdienu cilvēkiem.
Cilvēka muguras smadzeņu masa ir aptuveni 50 reizes mazāka nekā galvas smadzeņu masa. Kaķiem un suņiem tās sver aptuveni vienādi. Savukārt atsevišķām dinozauru sugām muguras smadzeņu masa bija pat ievērojami lielāka nekā galvas smadzenēm.
Pētniekiem pagaidām pat ne aptuveni nav izdevies noteikt cilvēka smadzeņu atmiņas apjomu, jo, iespējams, tas ir tik gigantiski liels, ka pagaidām nemaz nepakļaujas cilvēka spējām kaut ko tādu aptvert.
Tauku saturs cilvēka smadzenēs ir augstāks nekā jebkurā citā orgānā.
Pieaugušam cilvēkam vidēji smadzenes veido aptuveni 2% no visas ķermeņa masas.
Vidēji smadzenes aizņem 90–95% cilvēka galvaskausa tilpuma.
