Agnese Mediņa, tūrisma konsultante: “Sabiedrībā nereti valda uzskats, ka tūrisma nozarē strādājošie bauda atvaļinājumu vairākas reizes gadā, dodoties uz eksotiskām zemēm un iepazīstot jaunas vietas un kultūras. Diemžēl realitāte bieži vien ir citāda.

Lasītākie

Kokteilis

Personības TESTS. Kādu iespaidu tu par sevi radi? Šis attēls palīdzēs tev to noskaidrot

TV24

“Laikam par to nevaru stāstīt, bet…” Rajevs atklāj iepriekš nedzirdētu informāciju par Rinkēviča un Trampa telefonsarunu

Kokteilis

3 visbīstamākās zodiaka zīmju pārstāves, kas bez sirdsapziņas pārmetumiem var atņemt citas vīrieti

Lasīt citas ziņas

Par tūrisma konsultanti strādāju jau septiņus gadus, un pa šo laiku esmu tik ļoti saradusi ar kolēģiem, apguvusi klientu vēlmes un kaprīzes, ka mani nekas vairs šajā darbā nepārsteidz. Protams, gadās patīkami brīži, kas atsvaidzina darba ikdienu. Piemēram, nesen palīdzēju vienam pārim veiksmīgi izvēlēties pēdējā brīža piedāvājumu brīvdienām Spānijā. Viņi to novērtēja un pēc ceļojuma atnāca pie manis pateikt paldies.”

Zane Grīnberga, medmāsa: “Kad pabeidzu vidusskolu, man nebija nekāda priekšstata par darbu slimnīcā. Arī radi un paziņas nebija saistīti ar medicīnu. Taču mani vienmēr saistīja slimnīcas telpas, baltie halāti, vadīja apziņa, ka varu palīdzēt līdzcilvēkiem. Jāteic, ka ne reizi, kopš strādāju profesijā, neesmu nožēlojusi savu izvēli. Ir situācijas, kad māc šaubas, pēc garajām stundām iestājas spēku izsīkums vai kad redzu, ka pacientam nav izredžu atveseļoties. Tad gan šķiet, ka manam darbam un ieguldītajām pūlēm nav jēgas. Tomēr vecākās kolēģes uzmundrina, liekot saprast, ka ne visiem iespējams palīdzēt. Gribētu ieteikt tiem, kuri jūt, ka medicīna ir viņu aicinājums, nenobīties un iegūt zināšanas šajā atbildīgajā nozarē.”

Tālu ceļu veikuši! Ziemeļkorejas karavīri jau ir Mariupolē un Harkivas apgabalā

VIDEO. Par slepkavību aizdomās turētais mēģina aizbēgt no nopratināšanas telpas, sienā izdauzot caurumu

Sprūds: Uzbrukumā ANO miera uzturēšanas spēku bāzei Libānā Latvijas karavīri nav cietuši

Māris Markevičs, pro­grammētājs: “Tā kā kopš bērnības mani interesēja tehniskas lietas un dators kļuva par labāko draugu jau no 12 gadu vecuma, profesijas izvēle bija likumsakarīga. Kādā brīdī, kad skolai tika veidota mājas lapa, sapratu, ka vēlos šādu lapu uztaisīt arī sev. Neskatoties uz to, ka trūka iemaņu, savu panācu. Tagad, var teikt, esmu atradis savu sirdsdarbu. Tiesa, ir doma pamainīt darba vidi, taču no profesijas kā tādas nevarētu aiziet. Tas ir arī labi atalgots darbs, kas turklāt prasa pastāvīgu koncentrēšanos, veicina prāta treniņu. Uzskatu, ja darbs patīk, tad visus ar to saistītos šķēršļus iespējams pārvarēt.”

Mārīte Lukaševiča, bankas darbiniece: “Man vienmēr patikuši skaitļi, rēķināšana, taču darbu bankā saukt par savu mūža sapni būtu pārāk skaļi. Lai gan nevaru sūdzēties ne par kolektīvu, ne par attieksmi no priekšniecības puses, ikdienas rutīna ar laiku piemeklē pat dedzīgākos amata brāļus un māsas, arī stress dara savu. Gribētos izmēģināt spēkus kādā radošākā nozarē. Taču tikpat labi tas varētu būt arī ekonomistes darbs kādā lielākā starptautiskā uzņēmumā.”

Gatis Brēviņš, tālbraucējs šoferis: “Ja cilvēks grib izdzīvot un viņam jādomā, kā pabarot bērnus, tad tiks darīts jebkurš, pat visnetīkamākais darbs. Sākumā bija grūti pierast pie ilgā prombūtnes laika, negulētajām naktīm, taču ar laiku samierinājos. Pašlaik savu darbu uztveru kā pienākumu. Ja būtu jaunāks un nekavētu attiecīgās izglītības trūkums, labprāt strādātu ražošanā.”