Vai izdevies dzīvē atrast sirdsdarbu? 0
Agnese Mediņa, tūrisma konsultante: “Sabiedrībā nereti valda uzskats, ka tūrisma nozarē strādājošie bauda atvaļinājumu vairākas reizes gadā, dodoties uz eksotiskām zemēm un iepazīstot jaunas vietas un kultūras. Diemžēl realitāte bieži vien ir citāda.
Par tūrisma konsultanti strādāju jau septiņus gadus, un pa šo laiku esmu tik ļoti saradusi ar kolēģiem, apguvusi klientu vēlmes un kaprīzes, ka mani nekas vairs šajā darbā nepārsteidz. Protams, gadās patīkami brīži, kas atsvaidzina darba ikdienu. Piemēram, nesen palīdzēju vienam pārim veiksmīgi izvēlēties pēdējā brīža piedāvājumu brīvdienām Spānijā. Viņi to novērtēja un pēc ceļojuma atnāca pie manis pateikt paldies.”
Zane Grīnberga, medmāsa: “Kad pabeidzu vidusskolu, man nebija nekāda priekšstata par darbu slimnīcā. Arī radi un paziņas nebija saistīti ar medicīnu. Taču mani vienmēr saistīja slimnīcas telpas, baltie halāti, vadīja apziņa, ka varu palīdzēt līdzcilvēkiem. Jāteic, ka ne reizi, kopš strādāju profesijā, neesmu nožēlojusi savu izvēli. Ir situācijas, kad māc šaubas, pēc garajām stundām iestājas spēku izsīkums vai kad redzu, ka pacientam nav izredžu atveseļoties. Tad gan šķiet, ka manam darbam un ieguldītajām pūlēm nav jēgas. Tomēr vecākās kolēģes uzmundrina, liekot saprast, ka ne visiem iespējams palīdzēt. Gribētu ieteikt tiem, kuri jūt, ka medicīna ir viņu aicinājums, nenobīties un iegūt zināšanas šajā atbildīgajā nozarē.”
Māris Markevičs, programmētājs: “Tā kā kopš bērnības mani interesēja tehniskas lietas un dators kļuva par labāko draugu jau no 12 gadu vecuma, profesijas izvēle bija likumsakarīga. Kādā brīdī, kad skolai tika veidota mājas lapa, sapratu, ka vēlos šādu lapu uztaisīt arī sev. Neskatoties uz to, ka trūka iemaņu, savu panācu. Tagad, var teikt, esmu atradis savu sirdsdarbu. Tiesa, ir doma pamainīt darba vidi, taču no profesijas kā tādas nevarētu aiziet. Tas ir arī labi atalgots darbs, kas turklāt prasa pastāvīgu koncentrēšanos, veicina prāta treniņu. Uzskatu, ja darbs patīk, tad visus ar to saistītos šķēršļus iespējams pārvarēt.”
Mārīte Lukaševiča, bankas darbiniece: “Man vienmēr patikuši skaitļi, rēķināšana, taču darbu bankā saukt par savu mūža sapni būtu pārāk skaļi. Lai gan nevaru sūdzēties ne par kolektīvu, ne par attieksmi no priekšniecības puses, ikdienas rutīna ar laiku piemeklē pat dedzīgākos amata brāļus un māsas, arī stress dara savu. Gribētos izmēģināt spēkus kādā radošākā nozarē. Taču tikpat labi tas varētu būt arī ekonomistes darbs kādā lielākā starptautiskā uzņēmumā.”
Gatis Brēviņš, tālbraucējs šoferis: “Ja cilvēks grib izdzīvot un viņam jādomā, kā pabarot bērnus, tad tiks darīts jebkurš, pat visnetīkamākais darbs. Sākumā bija grūti pierast pie ilgā prombūtnes laika, negulētajām naktīm, taču ar laiku samierinājos. Pašlaik savu darbu uztveru kā pienākumu. Ja būtu jaunāks un nekavētu attiecīgās izglītības trūkums, labprāt strādātu ražošanā.”
Uzziņa * Profesionālai izdegšanai visvairāk pakļauti darbinieki, kas strādā “nemīlamu” darbu. 68% darbavietā izjūt pastāvīgu nogurumu, enerģijas trūkumu, satraukumu, šaubas un nedrošību. Tikai 16% no strādājošajiem jūtas moži un enerģijas pārpilni. * Citi iemesli, kas veicina profesionālu izdegšanu: spriedze un stress (23%); spiediens no vadības puses (18%); nelabvēlīga gaisotne kolektīvā (18%); rutīnas darbs (16%); karjeras izaugsmes trūkums (15%); pārāk ilgi nostrādāts laiks vienā uzņēmumā vai amatā (8%).
Avots: “CV Market Latvia” aptauja, aptaujāti 1017 respondenti. |