Vai izdarīts viss dzīvības vārdā? Eiduka ģimene šaubās, vai viņam laicīgi sniegta palīdzība 148
Māra Libeka, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Slimību profilakses un kontroles centra dati rāda, ka no janvāra līdz oktobrim ieskaitot, mūsu valstī no Covid-19 miruši 2615 cilvēki. Katru dienu nāk klāt arvien jauni nāves gadījumi, bet, piemēram, aizvadītajā otrdienā, 16. novembrī, reģistrēts vislielākais skaitlis vienā diennaktī – 79 kovida pacientu nāve.
Eiropas Slimību profilakses un kontroles centra informācija liecina, ka oktobra pēdējās divās nedēļās mūsu valsts bija sasniegusi augstāko Covid-19 slimnieku mirstības līmeni Eiropā, pat apsteidzot Rumāniju un Bulgāriju, kurās līdz tam bija augstākie mirstības rādītāji. Eiropā pieminētajā laika posmā tika konstatēti 27 nāves gadījumi uz miljons iedzīvotājiem, bet Latvijā deviņreiz vairāk, proti, 243 mirušie uz miljons iedzīvotājiem.
Var, protams, pārmest, ka daudzi no viņiem nebija potējušies pret kovidu, un, kā daļa sabiedrības uzskata – paši tad arī vien vainīgi, ka izvēlējušies tādu likteni. Tomēr šajā juceklīgajā laikā netrūkst arī tādu gadījumu, kad cilvēka aiziešanu viņsaulē paātrina citi iemesli, kuri uzrāda iespējamus trūkumus veselības aprūpes sistēmā un šajos krīzes laika nosacījumos. “Latvijas Avīze” mēģina skaidrot, kas notika slēpošanas trenera Ingus Eiduka gadījumā – 61 gadu vecais vakcinētais vīrietis novembra sākumā slimnīcā mira no kovida.
Kāpēc neaizveda ātrāk?
“Tētis bija pilnībā vakcinējies, bet tas nepasargāja viņu no kovida. Tā bija piektdiena, kad laboratorijā konstatēja pozitīvu testu. Diemžēl veselības stāvoklis tik strauji pasliktinājās, ka svētdien bija jāsauc ātrā palīdzība. Mediķi atbrauca, ar pulsa oksimetru izmērīja skābekļa piesātinājumu asinīs, tas bija 87 procenti.
Aprunājās, kādas zāles viņš lieto, un nolēma nevest uz slimnīcu, jo tur tāpat neizdarīšot neko vairāk kā mājās. Bet nākamajā dienā tētim jau bija tik ļoti slikti, ka viņš vairs nevarēja nostāvēt kājās, tāpēc atkal saucām ātro palīdzību. Atbrauca neatliekamās medicīniskās palīdzības brigāde un brīnījās, kāpēc tētis uz slimnīcu neesot aizvests jau iepriekšējā dienā.
Arī Jēkabpils reģionālās slimnīcas mediķi bija pārsteigti, kāpēc pacients nav atvests ātrāk,” stāsta Patrīcija Eiduka, pazīstamā distanču slēpotāja. Patrīcijas tēvs Ingus Eiduks, talantīgs pedagogs un slēpošanas treneris, septiņu sportisku bērnu tēvs trīs nedēļas cīnījās par savu dzīvību slimnīcā, līdz 2. novembrī tā izdzisa…
“Latvijā situācija ir diezgan traka – es saprotu, ka nav vietu slimnīcā. Es to visu saprotu. Bet, ja laikus tiktu pievērsta uzmanība cilvēkiem, kurus var glābt, tad varbūt nebūtu tik daudz mirušo. Kad tēti sākotnēji neveda uz slimnīcu, es biju vārda tiešā nozīmē šokēta. Atcerējos gadījumu, kad sporta ārste mani brīdināja – ja tu slēpo 3000 metru augstumā un tev skābeklis ir zem 95, tad tu tur nedrīksti trenēties.
Bet tētim skābeklis bija jau kritiski zems. Ja viņš būtu laikus aizvests uz slimnīcu, ticu, ka tas varēja būt izšķiroši, lai viņš paliktu dzīvs,” domā Patrīcija. Pēc I. Eiduka nāves konstatēts, ka viņam bijuši vairāk nekā 90% plaušu bojājumu. Speciālisti teic, ka kovida gadījumā plaušas iet bojā pa stundām – tātad pilnīgi iespējams – ja Eiduks slimnīcā būtu nonācis pēc pirmā NMPD izsaukuma, viņš būtu vēl glābjams…
Ingus Eiduks saslima tad, kad Latvijā bija noteikta katastrofu medicīnas apstākļos pieļautā pacientu šķirošana pēc slimības smaguma pakāpes. Neatliekamās medicīniskās palīdzības dienesta (NMPD) vadītāja Liene Cipule atgādina, ka jau no septembra vidus bijušas problēmas ar hospitalizēšanu, jo slimnīcās nebija pietiekams gultu skaits. Tikai, sākot no novembra, stacionāri spējot uzņemt kovida pacientus tādā apjomā, kā nepieciešams.
Patrīcijas tēva gadījumā gan nebija tāda situācija, ka viņa dzīvesvietai tuvākajā stacionārā – Jēkabpils reģionālajā slimnīcā – nebūtu vairs nevienas gultas kovida pacientam, tomēr, neraugoties uz to, viņu neaizveda uz stacionāru, kamēr viņš vēl spēja stāvēt uz savām kājām.
Jēkabpils slimnīcas sabiedrisko attiecību speciāliste Lāsma Vindule informē, ka slimnīcā nevienu brīdi neesot bijuši tādi gadījumi, kad pacients tiek atvests, bet netiek izvērtēts un uzņemts.
Tā vajadzēja būt, bet nebija
Neminot šo konkrēto gadījumu, NMPD vadītājai vaicāju par vispārīgo pieeju – vai nepietiek ar zemo skābekļa piesātinājumu asinīs, lai nekavējoties pieņemtu lēmumu nogādāt pacientu stacionārā. L. Cipule atbildēja, ka, “runājot par delta variantu, skābekļa saturācija absolūti nav galvenais un noteicošais rādītājs hospitalizēšanai”. Akcents uz skābekļa piesātinājumu asinīs esot bijis pie iepriekšējām koronavīrusa mutācijām.
Brigāde izsaukumā pie kovida pacientiem izmērot gan cukura līmeni asinīs, gan asinsspiedienu, gan taisot kardiogrammu, gan mērot temperatūru, gan nosakot skābekļa saturāciju, un tikai tad, kad izvērtēti visi šie rādītāji, izlemjot, vai pacients ir nogādājams slimnīcā. Turklāt katra hospitalizācija esot jāsaskaņo ar NMPD operatīvās vadības centru (OVC).
“Tas nav viena cilvēka lēmums, sevišķi kovida laikā. Apakšā ir vesels process. Ja mediķu brigādei šķiet, ka slimnieks ir jāhospitalizē, tā konsultējas ar OVC dežūrārstu, kurš palīdz vēl papildus izvērtēt situāciju. Ļoti strīdīgās situācijās mums bija iespēja sazināties un saņemt konsultāciju no specializētā medicīnas centra infektologiem, kuri arī iesaistījās šajā procesā,” stāsta Cipule.
Tā tam vajadzētu būt, bet, ņemot vērā Patrīcijas stāstīto par to, ko viņa uzzinājusi no tēva, viņam vēl dzīvam esot, diemžēl Eiduka gadījumā no šīs visnotaļ izsvērtās rīcības tikpat kā nekas neesot lietots.
Skābekļa saturācija zem 90 – draudoša
Rīgas Austrumu klīniskās universitātes slimnīcas galvenā speciāliste infektoloģijā profesore Ludmila Vīksna gan norāda, ka skābekļa saturāciju asinīs nevajadzētu saistīt ar konkrētu koronavīrusa tipu. “Tā ir klīniska pazīme, kura var būt pie dažādām saslimšanām. Bet svarīgi ir arī citi rādītāji – cik reizes minūtē cilvēks elpo, vai ir samazināta diurēze, cik augsta ir ķermeņa temperatūra… Ja cilvēkam pazeminās skābekļa saturācija, piemēram, zem 90, kas jau ir draudošs rādītājs, tad noteikti ir jāved uz slimnīcu,” sacīja Vīksna.
To, ka skābekļa piesātinājums ir ļoti svarīgs un viens no galvenajiem parametriem, norāda arī P. Stradiņa klīniskās universitātes slimnīcas Infekciju uzraudzības dienesta vadītājs profesors Uga Dumpis.
“Skābeklis ir nozīmīgākais parametrs, ko izvērtē, pirms cilvēku ievieto slimnīcā. Ja skābeklis ir 87, tā jau ir ļoti kritiska situācija, un nav šaubu, ka pacients ir jāved uz slimnīcu,” sacīja Dumpis. Profesors tajā pašā laikā gan uzsvēra, ka viņš ļoti kritiski raugās uz to, ka šajos kara lauka medicīnas apstākļos tiekot meklēti vainīgie. Lielākas vai mazākas kļūdas, strādājot šādā situācijā, varot gadīties, un, pēc Dumpja vārdiem, tos ģenerāļus, kuri iznes visu šo smagumu, atrodoties mediķu priekšplānā, nevajadzētu kritizēt.
“Dodiet trešo reizi antibiotikas!”
Savi vērojumi šajā pandēmijas laikā ir arī ārsta palīgam Grigorijam Popenkovam, kurš strādā ģimenes ārsta praksē un kuram ir gandrīz trīsdesmit gadu liela pieredze NMPD, kā arī pamatīga darba pieredze, strādājot intensīvās terapijas nodaļās.
“Iepriekšējā Covid-19 uzliesmojuma vilnī manā praksē bija gadījumi, kad neatliekamās medicīniskās palīdzības mediķu brigāde neveda akūtus slimniekus uz stacionāru, jo viņiem nebija veikts kovida tests. Tepat Daudzevā bija traģisks notikums, ka tieši šī iemesla dēļ uz slimnīcu neaizveda pacientu ar abpusēju pneimoniju, un viņš nomira. Šoruden bija tā, ka neved tāpēc, ka nav vietu. Ātrie atbrauc pie četrdesmitpiecgadīga slimnieka, kuram skābeklis ir 90. Viņš ir pilnībā vakcinēts, sportisks, strādā policijā, bet viņu neved, jo nav kur likt.
Tiesa, beigās tomēr izrādīja pretimnākšanu kā kolēģim, ar kuru NMPD sadarbojas ikdienā, un tomēr nogādāja slimnīcā. Bet tādu, kurus neaizveda, bija daudz. Agrāk veda, ja skābekļa saturācija bija 94, bet tagad uz stacionāru neved pat tad, ja ir 90. Nesen NMPD ieteica šādam pacientam izrakstīt vēl trešo antibiotiku kursu. Ja cilvēkam trūkst skābekļa, tad trešais antibiotiku kurss tur nelīdzēs,” situāciju raksturo ārsta palīgs G. Popenkovs.
Tomēr Cipule norādīja, ka NMPD neesot bijis to ārstniecības iestāžu skaitā, kam no pacientiem bija jāņem kovidu diagnosticējošais tests. “Ja kādam ir šāda dokumentāri pierādāma informācija, piemēram, ka kādam mediķu brigādes vadītājam kaut kas ir sagājis grīstē, tad ģimenes ārsta praksei vajadzēja par to mums ziņot, jo tas ir absolūti ne pēc Veselības ministrijas izstrādātajiem noteikumiem. Tagad gan mediķu brigādes jau trīs nedēļas veic pacientiem antigēnu testu, lai slimnīcās zinātu, pa kurām durvīm ievest slimnieku, ja gadījumā viņš ir kovida pozitīvs,” skaidroja Cipule.
Izsaukumi sarūk
NMPD gada pārskats liecina, ka 2020. gadā, kad Latvijā jau valdīja kovidpandēmija, mediķu brigādes devušās 346 606 izsaukumos (vidēji 28 884 izsaukumi mēnesī). Izsaukumu skaits pie cilvēkiem, kuriem konstatēts dzīvībai un veselībai kritisks stāvoklis, salīdzinot ar 2019. gadu, samazinājies par 12 procentiem. Bet to izsaukumu skaits, kā rezultātā slimnieks nogādāts slimnīcā, sarucis par 12,5 procentiem. Savukārt šogad no janvāra līdz oktobrim ieskaitot, NMPD brigādes devušās 279 835 izsaukumos (vidēji 27 983 izsaukumi mēnesī). Iespējams, ka līdz gada beigām to kopumā būs mazāk nekā 2020. gadā. Taču NMPD brigāžu skaits nav samazinājies, kas nozīmē, ka ir sarukusi darba noslodze. Kā to skaidro NMPD vadītāja?
“Lietojot rekomendācijas, kas saskaņotas ar visām universitātes slimnīcām, apstiprinātas Valsts operatīvajā medicīniskajā komisijā, izrunātas ar ģimenes ārstu asociācijām, no desmit pacientiem uz slimnīcu aizvedam apmēram sešus pacientus. Daudzi cilvēki netiek pie ģimenes ārstiem, pie speciālistiem, tāpēc izmanto šo ļoti dārgo NMPD resursu, neraugoties uz to, ka viņiem nav nepieciešams dzīvību glābjošs izsaukums,” sacīja NMPD vadītāja L. Cipule.
Viņa stāsta, ka NMPD esot brīnišķīga sadarbība ar slimnīcām, kuras dienestam ziņojot par gadījumiem, kad nevis pacientam šķiet, ka viņš ir novēloti aizvests uz slimnīcu, bet “iespējams, ka mēs esam pieņēmuši neatbilstošu lēmumu”. “Līdz šim neviena situācija, kura ir papildus vērtēta, nav liecinājusi, ka brigādes lēmums ir ietekmējis tieši konkrētā pacienta veselības iznākumu,” skaidro Cipule.
Tomēr, kad pie atsevišķiem slimnīcu pārstāvjiem interesējos, vai slimnīcu vadītāji sadarbojas ar NMPD, lai novērstu gadījumus, kad pacientam atteikts izsaukums, bet pie otrās vai trešās izsaukuma reizes tomēr viņš nogādāts stacionārā jau smagā stāvoklī, saņēmu atbildes, ka ar NMPD neesot bijušas sarunas par dienesta darba kvalitāti un ka ārsti ik dienu strādājot tik intensīvi, ka neesot laika izskatīt darba kvalitāti no šāda skatpunkta.
To vaicāju arī Jēkabpils reģionālās slimnīcas vadībai un ar sabiedrisko attiecību speciālistes Lāsmas Vindules starpniecību saņēmu šādu atbildi: “Ja jūs interesē NMPD darba kvalitātes izvērtējums, jums jāvēršas atbildīgajā institūcijā.” Ar to tātad domāta Veselības inspekcija. Konkrēto Eiduka gadījumu slimnīca atsakās komentēt personas datu aizsardzības dēļ.
Par NMPD darbu saņemtās sūdzības
Veselības inspekcija 2021. gadā saņēmusi 17 sūdzības par
* komunikācijas problēmām ar NMPD brigādi un pacientu vai viņa tuviniekiem;
* par to, ka NMPD brigāde atsaka izsaukumu (tā vietā tiek nodrošināta ārsta konsultācija) vai izsaukumā atsaka stacionēšanu;
* par to, ka pacients netiek izvērtēts vai pienācīgi izvērtēts atbilstoši viņa veselības stāvoklim;
* par to, ka pacients netiek savlaicīgi nogādāts uz stacionāru, līdz ar to inspekcijai ir jāizvērtē NMPD brigādes ierašanās laiks un izsaukuma izpildes laiks;
* NMPD brigādes veiktajiem atdzīvināšanas pasākumiem, kad tiek izvērtēta to atbilstība algoritmam. (Ir arī gadījumi, kad pacienta nāve iestājas izsaukuma laikā vai drīz pēc pacienta nogādāšanas stacionārā.)
* citas ar NMPD izsaukumu saistītas sūdzības, piemēram, pacienta transportēšana uz operatīvo transportlīdzekli (pacientam jāiet kājām vai viņš tiek nests krēslā, nevis uz nestuvēm).
Izvērtējot gadījumus, kad Covid-19 pacients bija atstāts mājās, inspekcija konstatējusi, ka fiksēts tāds pacienta veselības stāvoklis, tostarp skābekļa saturācija, kas pieļāva ambulatoro atbalstu pacienta ārstēšanā.
AVOTS: Veselības inspekcija
