Vai ir pienākums gādāt par vecākiem, ja tos nepazīst? 0
“Man ir 50 gadu, savu tēvu faktiski neatceros, alimentus viņš nekad nav maksājis. Pēkšņi viņš šovasar uzradās un sāka apelēt pie manas sirdsapziņas – viņam esot tik maza pensija, ka man viņam jāpalīdz, jādod pajumte, jo lauku māja, kur viņš dzīvoja, esot nodegusi. Uzskatu, ka neesmu viņam neko parādā un man nav pienākums gādāt, lai viņam būtu saulainas vecumdienas. Ko par to saka likumdošana?” vaicā lasītāja.
Nav beznosacījuma pienākums
Civillikuma 188. panta pirmā daļa nosaka, ka pienākums uzturēt vecākus un vajadzības gadījumā arī vecvecākus gulstas uz visiem bērniem samērā ar viņu spējām uzturēt vecākus vai vecvecākus un mantas stāvokli. Strīdus par uzturlīdzekļiem vecākiem vai vecvecākiem izšķir tiesa.
Vienlaikus Civillikuma 188. panta otrā daļa nosaka, ka bērnu var atbrīvot no pienākuma uzturēt vecākus vai vecvecākus, ja tie bez dibinātiem iemesliem izvairījušies pildīt savus pienākumus pret bērnu.
Vecākiem uzturēt savus bērnus ir likumā noteikts absolūts pienākums, un no tā nav iespējams izvairīties, savukārt bērnu pienākums uzturēt savus vecākus un vēl vecvecākus netiek uzlikts kā beznosacījuma pienākums.
Ja paši vecāki iepriekš bez pamatotiem iemesliem nav uzturējuši savus bērnus un ir izvairījušies izpildīt savus likumā noteiktos pienākumus, tad bērnu var atbrīvot no pienākuma uzturēt vecākus.
Ne Civillikumā, ne kādā citā pašreiz spēkā esošā normatīvajā aktā nav noteikts ne apmērs, ne laika periods, kādā bērniem būtu jāuztur savi vecāki.
Vai bērniem vienmēr vai automātiski būtu jāuztur savi vecāki?
Nē. Neviens nevar atturēt bērnus palīdzēt saviem vecākiem dažādos veidos, arī finansiāli, tomēr šāds pienākums nav automātisks, un jāvērtē arī vecāku vajadzības.
Šādas vajadzības var rasties, ja vecāki nevar objektīvu iemeslu dēļ sevi apgādāt, – tā var būt slimība, kuras dēļ nevar strādāt, vai arī nelieli ienākumi, ar kuriem persona nespēj segt savus tēriņus.
Ja vecāks vienkārši nevēlas strādāt, tad to noteikti nevarēs vērtēt kā situāciju, kad persona nevar sevi apgādāt un nodrošināt iztiku.
Augstākās tiesas Senāts 2011. gada 27. aprīļa spriedumā Nr. SKC-160/2011 atzinis, ka “pienākums bērniem apgādāt vecākus nepastāv vienmēr, bet gan rodas tikai vajadzības gadījumā”.
Ar vajadzības gadījumu jāsaprot vecāku nepieciešamība pēc papildu līdzekļiem, ja viņi paši objektīvu iemeslu dēļ nespēj sevi nodrošināt un apgādāt.
Gadījumā ja tēvs tagad prasa meitai uzturlīdzekļus un puses nevar atrisināt šos jautājumus mierīgi, tad tēvs var celt prasību tiesā, savukārt tiesa jau vērtēs katras puses iesniegtos pierādījumus un argumentus un, pamatojoties uz lietā esošo informāciju, dos savu vērtējumu, vai konkrētajā gadījumā meitai tiešām ir pienākums maksāt tēvam uzturlīdzekļus. Tiesa vērtēs arī paša vecāka iespējas gūt ienākumus.
Uzturlīdzekļu apmērs vecākiem
Ja tiesa nonāks pie secinājuma, ka vecākam ir nepieciešamība pēc papildu līdzekļiem, tā vērtēs, kādā apmērā tie piedzenami un kādās daļās (ja ir vairāki bērni).
Likumdevējs ir noteicis minimālo uzturlīdzekļu apmēru, kāds ikvienam vecākam ir maksājams par savu bērnu (to nosaka Ministru kabineta noteikumi), tomēr attiecībā uz pašiem vecākiem šādu noteikumu nav.
Summas, ko tiesa var piedzīt no bērna par labu vecākam, var būt dažādas un tiešām pamatotas tikai ar trūkstošo naudas līdzekļu daļu – piemēram, zālēm, komunālajiem maksājumiem vai citām pamatvajadzībām.
Turklāt vecākiem, kuri prasa, lai bērni viņus uztur, ir jāpierāda, ka pašiem sevi uzturēt nav iespējas. Kā viens no pierādījumiem var būt izziņa par veselības stāvokli, par šādu pierādījumu var kalpot arī maznodrošinātas vai trūcīgas personas statuss.
Tiesa arī noskaidros un izvērtēs nepieciešamību pēc papildu līdzekļiem, kā arī izvērtēs, vai tā ir vienreizēja vajadzība vai ilgstoša nepieciešamība.
Ja vecāki paši nav rūpējušies par bērnu
Sākumā tika minēts, ka Civillikuma 188. panta otrā daļa paredz iespēju atbrīvot bērnu no pienākuma uzturēt vecākus, ja tiek konstatēts, ka tie savulaik bez dibinātiem iemesliem izvairījušies pildīt savus vecāku pienākumus attiecībā pret bērnu.
Ja situācija ir tāda, kā norādīts jautājumā, tad būs salīdzinoši viegli pierādīt, ka tēvs par meitu nav rūpējies, jo ne tikai nav maksājis uzturlīdzekļus, bet pat lāgā nav ticies ar meitu.
Veids, kā vecākam pierādīt, ka viņš rūpējies par bērnu, ir maksājumi par bērnu otram vecākam vai kādi citi maksājumi, kas veikti par bērnu: par pulciņiem, bērnudārzu, mācībām, apaviem, apģērbu, kultūras pasākumiem un citām bērnam nepieciešamām lietām. Par pierādījumu varētu kalpot gan konta izdrukas, gan kvītis, gan liecinieki.
Bet, ja vecāks nekad nav rūpējies par bērnu vai darījis to tikai fragmentāri, kā pierādījumi var kalpot liecinieku liecības, kā arī sliktākā gadījumā bāriņtiesas lēmumi par aprūpes tiesību atņemšanu, tiesas nolēmumi par aizgādības tiesību atņemšanu un tamlīdzīgi pierādījumi, kas noteikti parādīs vecāku tādā gaismā, ka uzturlīdzekļi no bērniem viņam nav piedzenami.
