Kādas ir biežāk sastopamās psihiskās saslimšanas, traucējumi? 0
Biežāk sastopami ir traucējumi, kas saistīti ar trauksmi, kā arī depresija, atmiņas grūtības un demence. No trauksmes traucējumiem tās būtu dažāda veida panikas, obsesīvi-kompulsīvi traucējumi, adaptācijas traucējumi, kas izpaužas kā nemiers, slikts garastāvoklis, miega traucējumi un grūtības koncentrēties. Depresija, protams, ir izplatīta saslimšana, kas ir jau nedaudz nopietnāks psihisks traucējums. Tāpat gana bieži novērojama arī atmiņas pasliktināšanās – mūsu sabiedrība noveco, un arvien vairāk ir vecāka gada gājuma cilvēki ar prāta funkciju un atmiņas traucējumiem.
Vai psihiskās saslimšanas var mantot no paaudzes paaudzē?
Protams, ka iedzimtībai ir sava nozīme, turklāt tas atkarīgs arī no psihisko traucējumu veidiem, piemēram, visbiežāk no paaudzes paaudzē tiek pārmantota šizofrēnija, bipolārie traucējumi, bet retāk – posttraumatisks stresa sindroms, panika, depresija. Bet gēni un iedzimtība ir tikai viens no iemesliem, kāpēc var veidoties psihiski traucējumi. Psihiskas saslimšanas vienmēr ir bioloģisku, fizisku, psiholoģisku un sociālu faktoru mijiedarbības rezultāts. Vienmēr darbojas vairāki faktori – mēs nevaram vainot tikai gēnus vai iedzimtību.
Vai ir kādas darbības, ko cilvēks var veikt, lai pasargātu sevi no psihiskām saslimšanām?
Pirmā lieta, ko cilvēks, manuprāt, var darīt, ir mēģināt iepazīt un izprast sevi – kāds ir mans temperaments, ar kādu raksturu un temperamentu es esmu piedzimis, kas ir manas stiprās puses, kas ir manas vājības, varbūt man ir kaut kādi trūkumi, vai es varu iemācīties ar tiem sadzīvot, vai es varu tos kaut kā kontrolēt, uzlabot, pārmainīt. Otrā lieta ir rūpēties par tādām pavisam ikdienišķām lietām, kas nodrošina labsajūtu – pietiekami izgulēties, uzņemt labu uzturu, pietiekami daudz kustēties, kontrolēt stresa ietekmi savā dzīvē, mācīties ar stresu dažādos adaptīvos, palīdzošos, veiksmīgos veidos tikt galā. Trešā lieta, ko var darīt gadījumā, ja jau ir kādi traucējumi vai psihoemocionālas grūtības – neignorēt tās, neapspiest, bet meklēt palīdzību – runāt ar ģimeni, runāt ar draugiem, runāt ar uzticības personu, meklēt informāciju. Ja tas nedod uzlabojumu, tad var doties pie speciālista un pajautāt ārstam, kas tad īsti ar mani notiek, kāpēc es tā jūtos, kāpēc man nepatīk tā sajūta, kāpēc tā man traucē ikdienā. Galvenais – problēmu nevajag ignorēt.
Kā jārīkojas gadījumā, ja rodas aizdomas par psihisku saslimšanu sev vai tuviniekam?
Ja šādas aizdomas rodas, tās nedrīkst ignorēt – ir jāmeklē palīdzība, un no tā nav jābaidās – reizēm risinājums ir vieglāks, nekā cilvēkam sākotnēji liekas. Palīdzību šādos gadījumos var sniegt gan ārsts-psihiatrs, gan ģimenes ārsts, psihoterapeits un psihologs, gan krīzes centrs vai zvans uz krīzes tālruni – kas nu kurā situācijā cilvēkam šķiet pieņemamākais risinājums.
Raksts tapis Veselības ministrijas un Slimību profilakses un kontroles centra organizētās kampaņas “Nenovērsies!” ietvaros.
