Iespējams, būs vajadzīga speciālista palīdzība. Reizēm logopēda vai neiropsihologa konsultācija palīdz saprast, ka ar bļaušanu līdzēts nebūs, vajadzīgi konkrēti vingrinājumi. Ļoti svarīgi skaidri redzēt bērna fiziskās iespējas. Viņa nogurumu. Viņa ierobežojumus, kas ir šobrīd. Ļoti svarīgi saprast, ka uzbrukuma taktika nenoved ne pie kā laba, bet iejūtība un labvēlība attiecībās ar bērnu, prasme ar viņu runāt dara brīnumus. Medicīnisks fakts: nelielas smadzeņu disfunkcijas ar laiku kompensējas, ja bērns necieš no stresa, ja viņu pieņem tādu, kāds viņš ir, ja atmosfēra ir labvēlīga. Jo vairāk emocionālā spiediena un negatīvo iespaidu, jo dumjāki ir mūsu bērni. 0
Cita problēma: ikdienā zūd prieks. Mūs vajā vainas un parāda sajūtas. Mēs nododam šo stāvokli bērniem, jo mums liekas, ka it kā šādas jūtas motivē. Jā, tie ir kā spēriens pa pēcpusi, kas liek kustēties. Bet tas arī iegrūž mūs un mūsu bērnus depresīvā stāvoklī un baro prokrastināciju (kad cilvēks visu atliek – Tulk.). Tad prieka ikdienas dzīvē ir tik maz, ka mēs meklējam to sociālajos tīklos, datorspēlēs. Un bērni arī to meklē tieši tur.
Tādēļ svarīgi kultivēt savā dzīvē prieku, atcerēties par atpūtu, brīvdienām, svētkiem. Neizmantot baudu kā burkānu ēzelītim, kā līdzekli bērna pārvaldīšanai, bet piesātināt ar to dzīvi. Mana draudzene ik reizi, kad dēls saņēma nesekmīgu atzīmi, gāja viņam pirkt saldējumu. Tādēļ ka cilvēks ir noskumis, viņam neklājas saldi un viņam vajadzīgs atbalsts. Un viņš nekļuva par divnieku karali. Bet starp viņiem nostiprinājās tuvība, viņš zināja, ka svarīgi mīļos atbalstīt, kad viņi saskumst.
Skolai nevajag būt kā melnam kaķim, kas pārskrējis mūsu un mūsu bērnu ceļu. Tā ir vienkārši dzīves daļa. Tās stihija ar skaidrām dienām un mākoņiem. Mēs varam būt viena komanda, pārvarēt lielas vētras, pārplānot maršrutus, glābties no haizivju zobiem, padot glābšanas riņķi. Skolas nodarbības ir tikai iemesls runāt par svarīgo, asināt prātu, mēģināt risināt dažādus uzdevumus, tikties ar dažādiem cilvēkiem un mācīties atrast ar viņiem kopīgu valodu un iet prom, ja tāda neraisās.
Galvenais, ko varam iemācīt saviem bērniem, nav rakstāms burtnīcās. Tas ir tas, kā mēs attiecamies pret savu dzīvi, kādas stratēģijas izvēlamies. Vai protam priecāties un bēdāties un rast tuvību ar ģimeni un tuviniekiem.
Un vēl – ļoti svarīgi ir prast piedzīvot rituālus, svētkus un nozīmīgus datumus. Savākties kopā, lai kopīgi atzīmētu būtiskus dzīves posmus. Pat ja tas ir mācību gada sākumā. Ieprieciniet sevi kaut kā šajā dienā. Priekšā ir darbīgais (un daudzsološi aizraujošais) rudens.
Avots: matrony.ru
