Kā izklaidēt tūristu laukos? Par rasolu, reklāmu un antireklāmu tūrisma biznesā 0
Lai arī Latvija ir maza un nevar lepoties ar gleznainām kalnu grēdām, klinšainiem līčiem un citām dabas dāvanām, esam gana bagāti lietām un vietām, kas var lieliski kalpot gan kvalitatīvai atpūtai, gan aktīviem piedzīvojumiem, gan zināšanu un prasmju papildināšanai. Lielākoties šīs vietas meklējamas Latvijas laukos un viesmīlīgajās lauku sētās. Lauku ceļotājs ir profesionāla lauku tūrisma asociācija, kas dibināta 1993. gadā un šobrīd apvieno apmēram 330 biedrus – lauku tūrisma uzņēmējus visā Latvijā. Vai šajā biznesā vēl ir vieta citiem dalībniekiem, vai tas ir pietiekami ienesīgs, lai investētu tā attīstībā, un kādi riska faktori šajā jomā darbojas – sarunā ar Asnati Ziemeli, asociācijas Lauku ceļotājs prezidenti.
Vai lauku tūrisms ir uzskatāms par lauku biznesa nišu, un vai tajā vēl ir vieta jauniem dalībniekiem?
Jebkurā biznesā nekas nestāv uz vietas, viss mainās. Arī lauku tūrismā. Šajā nozarē ir kāda specifika – to sākām attīstīt pagājušā gadsimta deviņdesmito gadu sākumā, un lielākā daļa toreizējo iesācēju šodien jau ir cilvēki krietni gados. Daudzi no viņiem tūristus vecuma dēļ vairs tikpat kā neuzņem vai uzņem ļoti limitēti. Paaudžu maiņa, protams, notiek, taču ne tik aktīvi, kā gribētos un vajadzētu. Tādējādi, atbildot uz jautājumu, vai šajā nišā vēl ir vieta jauniem dalībniekiem, varu teikt, ka noteikti ir. Ar labu mārketingu un reklāmu tā lieta pat visai ātri varētu aiziet Savukārt kā stimuls veidot lauku tūrisma saimniecības aizvien ir bijuši un ir Eiropas fondi, kas tomēr ļauj šo biznesu izveidot tādu, lai ar to var arī izdzīvot, nevis tikai mazliet piepelnīt pie pensijas vai algas. Šo fondu pieejamība lauku tūrismu padara pievilcīgāku arī jauno lauku uzņēmēju acīs. Un zinu vairākus, kuri lauku tūrismu tiešām uzbūvējuši uz nopietna biznesa pamatiem.
Daudz kur Eiropā lauku tūrismam fondi vairs nav pieejami. Vai Latvijā ar tiem vēl var rēķināties?
Tiesa, daudzviet Eiropā šī lauku uzņēmējdarbības joma vairs netiek finansiāli atbalstīta. Piemēram, Anglijā šādi fondi sen vairs nedarbojas, un pārsvarā gadījumu arī citur Eiropā vairs netiek investēts jaunu viesumāju vai citu ar lauku tūrismu saistītu būvju celšanai. Runāju ar vairākiem skandināvu lauku tūrisma uzņēmējiem, arī viņi apliecināja, ka viņiem it nemaz neatmaksājas kaut ko būvēt no jauna, jo šīs izmaksas ar tūrisma biznesu nav atpelnāmas. Tādējādi mazās viesumājiņas Zviedrijas vai Norvēģijas kalnos gadu no gada tiek tikai pielabotas, piekrāsotas, bet no jauna nekas celts netiek. Latvija šajā ziņā ir privileģētākā situācijā, jo ES fondi lauku tūrisma attīstībai vēl ir pieejami – gan jaunu tūrisma ēku būvniecībai, gan sporta laukumu iekārtošanai, kempingu ierīkošanai un dažāda inventāra iegādei, gan esošā biznesa paplašināšanai, piemēram, pakalpojumu klāstu papildinot ar ēdināšanas piedāvājumu vai iespēju uzņemt vairāk cilvēku. Lauku tūrismā ir lietas, par kurām parasti nemēdz prasīt naudu no tūristiem, piemēram, par informācijas stendu izveidi un izvietošanu, dabas takām utt. Šīm lietām paredzēts pat lielākas intensitātes atbalsts – līdz pat 75%. Starp citu, tūrisma aktivitāšu atbalsta projektos tiek ieskaitīta arī ceļu infrastruktūras uzlabošana. Vienā gadījumā saimnieks pats var sakārtot savai saimniecībai pievedošo ceļa posmu, bet otrā – sadarbībā ar pagasta pašvaldību prasīt uzlabot to ceļu stāvokli, kuri saistīti ar kādu lauku biznesa jomu.
Ja saimniecība saviem viesiem piedāvā arī ēdināšanu, vai šajā gadījumā nav nepieciešamas PVD atļaujas u. tml.?
Kopā ar PVD esam izstrādājuši speciālas vadlīnijas lauku tūrisma uzņēmējiem, kurām sekojot viņiem ir vienkāršāk saņemt atļaujas ēdināšanas pakalpojuma sniegšanai saviem viesiem. Šajās vadlīnijās noteiktas atvieglotākas prasības gan virtuves iekārtojumam, gan produktu glabāšanas nosacījumiem, gan uzskaitei nekā, piemēram, atvērtā tipa restorāniem vai ēdnīcām. Taču zināma kārtība, protams, jāievēro un jānodrošina. Ja tiek plānots sniegt ēdināšanas pakalpojumu, saimniecībai ir jāreģistrējas PVD. Arī reģistrācijas procedūra ir vienkāršota – PVD pārstāvji pat pirms tam nebrauc uz vietas neko pārbaudīt, bet pusgada laikā gan jebkurā brīdī var veikt pārbaudi. Ja tiek atklāts kāds pārkāpums, tad parasti saimnieki saņem ieteikumus, kā to novērst, nekāds sods neseko. Kad trūkumi novērsti, dažkārt pietiek, ja PVD tiek nosūtītas fotogrāfijas, kas to apliecina, un atkārtota pārbaude nemaz netiek veikta.
Vai nelielā lauku ģimenes mājā saimniece drīkst gatavot brokastis saviem viesiem tai pašā virtuvē, uz tās pašas plīts, kur savai ģimenei?
Noteikti ir jābūt nodalītiem produktiem, kas paredzēti viesiem, jo šo produktu izcelsmei jābūt izsekojamai. Ja viesim radīsies veselības problēmas, saimniekam jābūt drošam, ka iemesls nav produkti un ka viņš to var pierādīt. Tāpēc vajadzētu saglabāt veikalu čekus, pavadzīmes, kur redzams produkta iegādes laiks, nosaukums utt. Tāpat jāievēro noteikumi, kā jāuzglabā viesu ēdināšanai paredzētie produkti. Ledusskapis, ja tajā pietiek vietas, var būt tas pats, kur glabājas ģimenei paredzētie produkti, taču viesiem domātie produkti jātur atsevišķos plauktos un to izvietojumā jāievēro zināma kārtība. Piemēram, nedrīkst augšējā plauktā novietot produktus, kas var sulot un tādējādi sabojāt produktus, kas atrodas zem tiem. Vajadzīgi arī speciālie trauki produktu uzglabāšanai…
Vēlams izmantot arī citus traukus gan ēdiena gatavošanai, gan servēšanai. Tie saimnieki, kas šai lietā jau ietrenējuši roku, saka, ka tas nav ne grūti, ne sarežģīti. Ja viesis ieradies ar savu rasolu, to turējis saulē un visu dienu ēdis, bet pēc tam sūdzas par vēdergraizēm, saimniekam jāvar pierādīt, ka tas nebija ēdiens, ko viņš piedāvājis savam viesim.
Vispār jau tūrisms ir ļoti jutīga joma, jo pietiek parādīties publiskai informācijai, ka kāda saimniecība ir kaut kā kaitējusi saviem viesiem, lai šīs saimniecības bizness uzreiz kļūtu apdraudēts. Vislabākā un efektīvākā reklāma ir tā, kas iet no mutes mutē, bet šādā pašā veidā strādā arī antireklāma, kas diemžēl ne vienmēr ir pamatota…
Kā saimniekiem pasargāt sevi no negodprātīgiem, neadekvātiem viesiem?
Tas ir svarīgs jautājums, jo ir gadījumi, ka viesi pēc alkohola lietošanas tiešām kļūst neadekvāti un sastrādā visādus posta darbus. Īpaši tas gadās jauniešu kompānijām, tāpēc gados vecāki saimnieki nereti atsaka šādām kompānijām izmantot savu viesmīlību, jo paredz, ka problēmu gadījumā varētu netikt ar jauniešiem galā. Nesen tika izdemolēts viens viesunams – izsisti logi, salauztas mēbeles. Protams, tika izsaukta policija un vainīgajiem vai diemžēl viņu vecākiem nācās zaudējumus kompensēt. Summas bija lielas, un jaunieši, bez šaubām, vispirms mēģināja savu vainu noliegt, sakot, ka saimnieki paši to izdarījuši…
Visriskantākās ir pirtis, kas nereti atrodas mājas iekšpusē, tās netiek uzmanītas, tiek pārkurinātas, un ugunsgrēks neizbēgams. Aizpagājušā gada aukstajā ziemā klienti, neuzmanīgi kurinot kamīnu, nosvilināja divas saimniecības.
Kādas ir tendences – vai lauku tūrisma saimniecību skaits pieaug?
Kopumā ņemot – tas ir stabils. Daudz kas atkarīgs no tā, kā sezonā veicas. Šis gads ir visai savāds. Piemēram, viens saimnieks no Siguldas apkaimes stāsta, ka viņam ir ļoti ražena šī sezona – viesis nāk pēc viesa. Savukārt piejūras viesu namu īpašnieki sūdzas, ka tik tukšs gads kā šis sen nav bijis. Acīmredzot daudz ko ietekmē arī laikapstākļi. Vēl jāpiebilst, ka absolūti lielākais tūristu skaits – līdz pat 90% – ir Latvijas iedzīvotāji, kuru diemžēl ar katru gadu kļūst aizvien mazāk. Tieši vidējā slāņa cilvēku, kuri pārsvarā arī ir lauku tūrisma saimniecību klienti. Šo cilvēku aizbraukšanu mūsu nozare ļoti izjūt.
Ko Latvijā grib redzēt ārzemnieki?
Ir divu tipu ārzemju tūristi – vieni apceļo Baltijas valstis, izmantojot Via Baltica un jūras piekrastes ceļus, katru dienu virzoties uz priekšu un pa ceļam aplūkojot dažādos dabas un kultūrvēsturiskos objektus; otri brauc vienkārši atpūsties un parasti tad vienā vietā apstājas pat uz nedēļām trim. Protams, viņi pabraukā arī pa tuvāko apkārtni, tomēr pamatā izvēlas pavadīt laiku lauku klusumā un mierā pie dabas. Vēl ir tūristi, kas tālāk par Rīgu, Jūrmalu un varbūt vēl Rundāli un Siguldu parasti nebrauc, tieši viņus mēs mēģinām ievilināt dziļāk Latvijas mazpilsētās un laukos, daudz domājot par piedāvājumu. Tūrisma operatori nez kāpēc mēdz būt pārāk piesardzīgi ar lauku tūrismu, jo baidās, ka laukos kaut kas varētu neatbilst higiēnas vai citām normām. Bet tur ir īstā dzīve! Tāpēc esam sagatavojuši piedāvājumus ar pusdienas vai vienas dienas programmu, arī ar nakšņošanu. Skatāmies, kas viņus varētu ieinteresēt.
Piemēram, japāņi ir kā traki uz sēnēm un sēņošanu. Mums ir saimnieki, kuri gatavi iet kopā ar viņiem sēņot, pastāstīt par sēnēm, tad kopā ar viesiem pagatavot sēņu ēdienus utt. Katrai tautai var atrast to īpašo pogu, uz kuras uzspiest. Skandināvi, īpaši somi, izjūt vājību pret zivīm un to ķeršanu, vēl kādiem patīk medības, daudzi izmanto velotūrismu un laivošanu. Mēs to visu varam piedāvāt.
Vai lauku tūrisms saimniecībā varētu būt vienīgā peļņu nesošā biznesa nozare?
Kā pamatbizness lauku tūrisms nav vairāk kā 20%, pat mazāk. Bet kā nopietns blakus bizness – vismaz 70%.Skaidrs, ka ar sešām guļvietām vai piecām viesistabām izdzīvot nevar. Šāds piedāvājums var kalpot tikai kā papildu ienākumu avots. Šī nozare varētu atmaksāties vismaz no 40 gultasvietām. Bet zinu saimniecības, kas dzīvo tikai no lauku tūrisma – tās ir lielas, ar plašām viesu izmitināšanas iespējām, lielu guļvietu skaitu un citiem piedāvājumiem. Turklāt tās attīstās, ievieš jaunas papildnozares, piemēram, produktu pārstrādi, to degustēšanu un pārdošanu, kas lieliski papildina lauku tūrismu – tas nevar būt tikai viesnīca vai motelītis ceļmalā.
Visgrūtāk klājas tieši mazpilsētu viesnīcām, kurām asfalts visapkārt. Tad tiešām papildus jābūt kādam baseinam, spa salonam, izcilam restorānam vai kam citam. Plika viesnīca ir pārāk liels izaicinājums šim biznesam.
Vai viesnīcas uzturēšanu, piemēram, Kuldīgā vai Talsos, var dēvēt par lauku tūrismu?
Es teiktu, ka var. Lauku atbalsta dienestam gan ir sava definīcija lauku tūrismam. Projektos, kas iesniegti tūrisma aktivitāšu veicināšanai laukos, LAD atbalsta pilsētu teritorijas, kurās ir ne vairāk kā piectūkstoš iedzīvotāju. Tādējādi projekts Kuldīgā vai Siguldā netiktu atbalstīts. Bet klienta izpratnē arī Kuldīga ir lauki. Ko vispār Latvijā var saukt par lielpilsētu? Rīgu? Nu, varbūt centrā to jūt, bet iebrauc Pārdaugavā, un no lielpilsētas ne smakas. Piemēram, Japānā par mazpilsētu uzskata pilsētu ar miljons iedzīvotājiem, japāņiem visa Latvija šķiet kā mazpilsēta, un tas ir tieši tas, ko viņi te meklē – mazapdzīvotību, dabu un klusumu.
Vai klientus interesē dzīvošana īstā lauku saimniecībā, kur ir dzīvnieku ferma, mājputni, labības lauki, kur viņi var palīdzēt lauku darbos, braukt ar traktoru? Un vai šāds piedāvājums vispār ir?
Piedāvājums ir. Un šādām saimniecībām parasti ir stabils savu klientu loks. Zinu saimniecības, kur lauku sētā ir gan pāris govju un zirgu, gan aitu pulciņš, gan pīles un zosis, tiek uzturēts skaists dārzs, kur aug arī garšvielas un dārzeņi, un šīm saimniecībām klientu, kuri tiešām brauc, lai piedalītos lauku darbos, netrūkst. Bet tas, protams, no saimniekiem prasa lielu pacietību un vēlmi savā saimniecībā ielaist cilvēkus no malas, kā arī skaidrot viņiem, kas vajadzīgs pīlēm, kas aitām utt. Tas ir cits klientu loks, tie vairs nav tikai garāmbraucoši naktsmāju meklētāji un ekskursanti, bet cilvēki, kuriem tas viss interesē.
Jauki, ka savas durvis interesentiem atver arī lielie lauksaimnieki, kuri parāda moderno lauksaimniecības tehniku, nodemonstrē, ko tā spēj, kā visu saimniecību var vadīt no datora, slaukt govi robotā, audzēt gurķus zem LED lampām utt. Tas ir ļoti aizraujoši un pārsteidzoši, īpaši ar lauksaimniecību nesaistītiem cilvēkiem, jo daudzi joprojām domā, ka laukos tikai brien pa dubļiem garos gumijzābakos. Viena no lielākajām klientu grupām daudzām saimniecībām ir skolēni, kas brauc ne tikai dienas ekskursijās, bet nereti izmanto arī sporta nometņu pakalpojumu laukos.
Šobrīd daudzviet Eiropā ir moderni tūristiem piedāvāt piedalīties mandarīnu vai ābolu ražas novākšanā, pabradāt pa novākto vīnogu ķekariem kādā vīndarītavā – vai pie mums saimnieks var paprasīt samaksu par iespēju piedalīties lauku darbos?
Prasīt jau var, tikai – cik daudz par to var paprasīt? Tāpēc domāju, ka tieši šāds piedāvājums nav diez cik ienesīgs un nav arī viegli īstenojams. Tas pamatā tiešām balstās uz jau zināmiem klientiem, kas uz saimniecību brauc regulāri katru sezonu. Lielie zemnieki, kas izrāda savu saimniecību, arī to nedara par velt
Daudzi izmanto savu profesiju, piemēram, keramikas meistari vai kokapstrādātāji, lai demonstrētu savas darba iemaņas, tādējādi izklaidējot tūristus un papildus kaut ko nopelnot. Te gan vajadzīgs nopietns mārketings, lai izdomātu, kā tūristus pievilināt, ko vēl viņiem piedāvāt. Tas noteikti var būt arī neliels veikaliņš, kur pēc tam izveidotās lietas var pārdot kā suvenīrus, mājsaimniecības priekšmetus utt. Daudzi no viņiem varētu lieliski iztikt bez tūristu grupām savās mājās, saimniecībā un darbnīcā, bet šajā gadījumā primāra ir nevis vēlme piepelnīties, bet filozofija – kāpēc šiem saimniekiem ir svarīgi atvērt savas durvis viesiem. Tā ir vēlme komunicēt ar citiem savas valsts iedzīvotājiem, darīt to ar savu darbu, kas nes labumu visai sabiedrībai. Un sabiedrībai savukārt ir svarīgi ieraudzīt šā darba darītājus. Tūrisms šajā ziņā ir visdemokrātiskākais veids, kā to izdarīt
Mēs varam lepoties, ka mums ir daudz mazo ražotāju, kas pārstrādā pašizaudzētos produktus un uz vietas arī tirgo. Lietuvā un Igaunijā tādu ir salīdzinoši ļoti maz. Arī lauku tūrisma piedāvājuma spektrs Latvijā ir nesalīdzināmi plašāks nekā kaimiņvalstīs.
Lauku tūrisma bizness taču ir diezgan sezonāls?
Gan jā, gan nē. Ārzemnieki tiešām pārsvarā uz mūsu laukiem brauc tikai vasarā. Bet mūsu pašu vietējais klients to dara arī citos gadalaikos – svin jubilejas, kāzas, sagaida Jauno gadu, atpūšas ar kolēģiem, rīko seminārus ar vakara atpūtu un pirti utt. Tāpēc mums viņš ir īpaši svarīgs. Lauku tūrisma nozari var droši uzskatīt par tādu kā lakmusa papīrīti – ja Latvijas ekonomikā viss ir kārtībā, tad arī mūsu nozarei iet labi, un attiecīgi – otrādi. Ja lauki ir tukši un panīkuši, tad ne par kādu valstisku veiksmes stāstu runa nevar būt.
Vairāk žurnāla Agrotops šā gada augusta numurā
