Vai iespējams sagatavoties karam ar tādu militāru monstru, kāda ir Krievijas armija? 0
Atis Klimovičs, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Vai iespējams sagatavoties karam ar tādu militāru monstru, kāda ir Krievijas Federācijas armija? Kam nākas pievērst galveno uzmanību? Kā jāgatavo armija, zemessargi, un kā jāapmāca sabiedrības lielākā daļa – civilie iedzīvotāji? Tie ir ārkārtēji nopietni jautājumi, uz kuriem jau iespējams sniegt gana izsvērtas atbildes.
Par to šobrīd domā ne tikai ukraiņu ģenerāļi un valsts politiskā vadība, par to daudz kas sakāms gandrīz jebkuram Ukrainas iedzīvotājam. Gan tiem, kas atradušies pašā kauju degpunktā, gan citiem, kas dzīvo kara gandrīz neskartos rajonos un pilsētās. Kā, piemēram, Rietumukrainā.
Galvenais aicinājums Rietumiem un NATO ir nemainīgs – par Ukrainas gaisa telpu nosegšanu. Tas varētu kļūt par galveno stimulu ātrākām kara beigām un arī, visticamāk, lielā mērā apturētu bēgļu plūsmu. Kā “Latvijas Avīzes” korespondentam stāstījuši daudzi ukraiņi, viņi nekur nevēlas doties. Daudz arī tādu, kas palikuši bez pajumtes un devušies uz valsts rietumu daļu, taču atsakās doties bēgļu gaitās uz citām valstīm. Tie, kas pametuši dzimteni un atraduši pajumti citā valstī, tajā skaitā Latvijā, domā par to, ka drīz varēs doties mājās. Viņi ir pārliecināti, ka karš drīz beigsies.
Vajadzību daudz, vissvarīgāk – slēgt debesis
Mikola Zverevs, bijušais Čerņigovas apgabala vadītājs, ir liels Latvijas draugs, kas beidzamo gadu laikā mēģinājis realizēt dažādus saimnieciskus projektus starp abām mūsu valstīm. Karā bijis iesaistīts jau kopš tā sākuma 2014. gadā. Tolaik visā valstī tika organizēti brīvprātīgo bataljoni, un viņš ar to nodarbojās savā apgabalā. Jau tolaik kopā ar vietējo armijas daļu vadību centušies skaidri parādīt, ka šīs zemes tiks aizsargātas agresijas gadījumā.
Tā kā Čerņigovas apgabals robežojas kā ar Krieviju, tā arī ar tās līdzšinējo satelītu Baltkrieviju, tas bijis vēstījums šo abu valstu diktatoriem. Pirms astoņiem gadiem tas palīdzējis, bet ne tagad. Čerņigovas apgabals un pati pilsēta jau kopš 24. februāra atrodas kauju epicentrā. Tagad, pēc M. Zvereva teiktā, ukraiņu vienības esot atbloķējušas ceļu uz Čerņigovu. Tiekot gatavots arī pretuzbrukums pie Slavutičas.
Kādas ir armijas vajadzības frontē? M. Zverevam atbilde nav ilgi jāmeklē: “Vajadzību daudz. Vienībām no divām brigādēm – 96. un 123. – šobrīd ļoti nepieciešams arī civilais transports. Sevišķi apvidus automašīnas. Tagad es šīm divām brigādēm meklēju piecus džipus – pikapus. Ar tādu kaujas uzdevumā dodas divi karavīri, apbruņoti ar prettanku ieročiem.
Viņi atrod krievu bruņutehnku, izšauj un atstāj šo vietu. Tādas automašīnas mums ārkārtīgi nepieciešamas.” Kāda ir Rietumu palīdzība? “Šī palīdzība ir ļoti vāja. Vai tad nesaprot, ka viņi būs nākamie! Vai tad tās var uzskatīt par sankcijām? Paskatieties, kas notiek uz robežas – no Baltkrievijas uz Varšavu brauc viens autobuss pēc otra, kravas auto ved kravas. Astoņus gadus tikai runā par sankcijām. Vajadzīgas reālas sankcijas, mēs taču ejam bojā!” teica M. Zverevs, kas pavisam nesen no sīvu kauju pārņemtās Irpeņas izvedis savu ģimeni uz valsts rietumiem.
Uz Latviju prom no kara
Kopā ar “Latvijas Avīzes” korespondentu no kara Ukrainā prom uz Latviju pirms nedaudz dienām devusies Vita Oļhovska. Viņas lēmumu diktējusi stingra apņemšanās paglābt abus savus bērnus – trīspadsmit gadus veco meitu Valēriju un dēliņu Vadimu, kas savu pirmo pusapaļo piecu gadu dzimšanas dienu nosvinējis šeit Latvijā. Kopā ar viņiem arī atbraukusi Vitas mātes māsa Natālija Matjuha. Viņa līdz šim dzīvojusi Zaporižjas apgabalā Kamiševahas ciemā. Kad Putins februārī devis pavēli par iebrukumu, sieviete palikusi bez darba veikalā.
Tā īpašnieki pateikuši, ka “krievus netaisās barot” un slēguši veikalu. Natālija tad atbraukusi pie radiem uz Lucku, kur dzīvo viņas māsa un Vita ar bērniem. Tagad tiekot apšaudīts arī Kamiševahas ciems. Vaicāju Vitai par beidzamo argumentu, kas noteicis viņas lēmumu doties svešumā.
“Es vēlējos, lai mani bērni būtu drošībā, lai man nav jābaidās par viņiem. Lai nav visu laiku jādomā, kā varēšu viņus paglābt un paslēpt kāda uzbrukuma gadījumā. Krievijas iebrukuma sākumā arī uz Lucku atlidoja raķetes. Bet, kad tas notika vēlreiz, sapratu, ka vēlos tagad braukt prom ar abiem bērniem. Pirms tam jau it kā bijām pieraduši pie gaisa trauksmes, bet otrais uzbrukums Luckai atgādināja par briesmām,” stāstīja Vita.
Sieviete ir pateicīga viesmīlīgajam Salaspils iedzīvotājam Romualdam Bricam, kas viņus uzņēmis savā mājā. “Tas viss bijis tik sirsnīgi. Arī Vadimu apsveica dzimšanas dienā, bija torte, svecītes un dāvaniņas. Mums ir ļoti labi,” stāstīja Vita, kuras vīrs kritis cīņā ar agresoriem jau pirms vairākiem gadiem. Viņa domā, ka karam drīz jābeidzas – divu trīs nedēļu laikā. Esot sazinājusies ar savu draudzeni Luckā, kura stāstījusi, ka pavisam nesen pilsētas tuvumā esot notriekta krievu raķete.
Tādam teroristu karam nav bijuši gatavi
Ukraiņu žurnāliste Natalka Pozņaka-Homenko “Latvijas Avīzei” stāstīja, ka ukraiņi neesot ticējuši, ka karš var izvērsties šādā formā. “Mēs gatavojāmies karam. Taču izrādījās, ka neesam gatavi tādai teroristiskai operācijai, kādu Krievija ir izvērsusi pret Ukrainu.
Mēs nebijām gatavi tam, ka krievu karavīri karos nevis ar armiju, bet pirmkārt ar mierīgajiem iedzīvotājiem, ka civilās sabiedrības upuru skaits būs vairākas reizes lielāks par kritušo karavīru daudzumu. Nebijām gatavi tam, ka raķetes spridzinās nevis militāros objektus, bet gan bērnu slimnīcas un dzemdību namus, baznīcas un teātrus, ka tanks var atrasties ielas vidū un truli apšaudīt dzīvojamo kvartālu, to pārvēršot drupās. Vienkārši tādēļ, ka spēj to izdarīt.
Nedomājām, ka veselas pilsētas, kas vēl vakar dzīvoja savu ierasto dzīvi, nedaudz dienās pārvērtīsies par akmeņu kaudzi, kā tas bija Groznijā vai Alepo, un tūkstošiem cilvēku paliks bez pajumtes un visa, kas bija viņu personiskās pasaules pamats. Sevišķi asi to izjuta tie, kas 2014. gadā bija bēguši no okupētās Krimas un Donbasa un apmatušies tādās mierīgās vietās kā Buča, Irpiņa un Borodjanka.” Tomēr tas, pēc Natalkas domām, tikai vairo ukraiņu spēkus un viņi uzvarēšot karā ar necilvēcīgajiem iebrucējiem.
