Vai iedzīvotāji ir gatavi krīzes situācijām? Kā sevi pasargāt? Kurp doties X stundā? “Top koordinējošā vienība šādam gadījumam” 20
Vai iedzīvotāji ir gatavi krīzes situācijām? Kā sevi pasargāt? Kurp doties X stundā? Par šiem un citiem jautājumiem, kas saistīti ar civilo aizsardzību, TV24 diskusiju raidījumā “Rīga gatava?” sprieda partijas “Latvijas Reģionu apvienība” valdes loceklis Romualds Ražuks, Rīgas domes priekšsēdētāja vietniece Linda Ozola (Kods Rīgai), RD Drošības, kārtības un korupcijas novēršanas jautājumu komitejas deputāts Nils Josts (JV) un partijas “Latvijas attīstībai” priekšsēdētājs Juris Pūce. Rīdzinieka lomā – žurnālists, sabiedrisko attiecību speciālists Arnis Blodons. Raidījums ēterā jau šovakar plkst. 22:00!
Linda Ozola uzskata, ka būtiski ir zināt, ka gatavošanās X stundai notiek gan valsts, gan pašvaldības līmenī, gan katram iedzīvotājam individuāli. “Tas arī rada drošības sajūtu,” viņa teic.
“Bet ir viena nianse – katram iedzīvotājam ir jāgrib būt informētam. Mēs nevaram gaidīt, kad kāds atnāks un izdarīs visu mūsu vietā.
Pat, ja iestāsies militārs apdraudējums, izglītosimies, kā sevi pasargāt ikdienas gaitās.” Nils Josts pie teiktā piebilst – lai varētu palīdzēt gan sev, gan apkārtējiem, ļoti vērtīgi ir apmeklēt pirmās palīdzības kursus. “To varu teikt no savas pieredzes, nesen tos izgāju.”
Savukārt Juris Pūce domā, ka viens no svarīgākajiem uzdevumiem ir iedzīvotāju nodrošināšana ar ūdensapgādi un siltumu, kā arī, piemēram, pareiza atkritumu izvešanas koordinēšana. “Apziņošana ir viena lieta, tas nemaz tik daudz nemaksā, svarīgi, lai pašvaldība pareizi izdara savu darbu.” Viņš uzskata, ka šobrīd domes darbs nav līmenī, jo rīdzinieki, atšķirībā no Igaunijas, nevar konkrēti iepazīties ar patvertņu sarakstu.
“Civiliedzīvotājiem ir divas tiesības katastrofas gadījumā: saņemt informāciju un saņemt palīdzību,”
sarunas turpinājumā nosaka Romualds Ražuks. Viņaprāt, rīdzinieki var paļauties uz to sabiedrības daļu, kuri zina, kā rīkoties šādās situācijās. “Ir dažādas biedrības, kuru dalībniekus var apmācīt un viņi var palīdzēt.” Bet ko darīt, lai X stundā nesāktos panika, grūstīšanās, jo skaidrs, ka visiem vietu patvertnēs nepietiks…
“Pagrabus var sadalīt trīs veidos: vieni ir pagrabi pašvaldību ēkās. Šogad pusotrs miljons paredzēts patvēruma telpu rekonstrukcijai, un tur ir baigā atbildība. Otri ir dzīvojamo ēku pagrabi. Iedomāsimies, ka mājā ir 20 dzīvokļi. Ja saimnieki netiek galā ar mājas siltināšanu, jūs domājat, ka viņi metīsies kopā un taisīs pagrabu? Daļa darīs, bet nedomāju, ka tas būs risinājums… Par jaunajām ēkām.
Visi zinām Helsinku piemēru, ka jaunajās ēkās obligāti jābūt patvertnei. Šobrīd nedz celtnieki to grib, ne pircēji, nedz ierēdņi…
Tas ir absolūts stāsts…”
Juris Pūce, klausoties runātājos, norāda, ka jau vairākus gadus viņš kopā ar citiem savas daudzdzīvokļu mājas iedzīvotājiem vēloties mājas pagrabā ierīkot patvertni, gaida kādu atbalsta projektu vai norādi no Rīgas domes, bet visu laiku saņemot atbildi, ka nekā nav.
“Ja tā turpināsies, tad mēs te varēsim tāpat stāvēt un spriest arī pēc četriem gadiem,” viņš nosaka. Romualds Ražuks Pūces sakāmo apliecina, jo secinājis, ka no 300 apsekotajām patvertnēm skaidrs ir viens – visiem vietas nepietiks, cilvēkiem būs jāiztiek ar “divu sienu” principu.
“Ja mēs paskatāmies Rīgas pašvaldības civilās aizsardzības plānu, tad g
atavību sadarbībai no valsts puses traucēja tas, ka valstī ilgu laiku nebija izveidota koordinējošā vienība starp ministru prezidentu, kurš ir galvenais katastrofu gadījumā,
ministriem un pašvaldībām… Tagad tāds centrs top.
Ar milzīgām grūtībām.” Noklausījies diskusiju, žurnālists Arnis Blodons komentē: “Visu laiku no lielākas vai mazākas līmeņa pārvaldības dzirdu, ka neko nevar izdarīt. Nav runa par to, ko mēs nevaram. Runa ir par to, ka ir jādara un jāglābj tas, ko varam. Skaidrs, ja būs karš, visus nevarēs izglābt. Bet, ja vajadzēja piedzīt Rīgu pilnu ar stabiņiem, piedzinām, aiztaisījām ceļus ciet, iztērējām naudu… Bija ļoti tas vajadzīgs? Nezinu… Bet to izdarīja. Tad, runājot par civilo aizsardzību – ja mēs zinām, ka jau trīs gadus notiek karš, tad kāpēc mēs tikai spriežam un nevaram izdarīt?!”
