Anda Līce: Identitāte mums ikvienam ļauj turpināties un augt arī kā tautai 0
Kaut gan par to runāt skaitās politnekorekti – globalizācija visā pasaulē identitātēm brauc pāri kā asfalta rullis, nojaucot nacionālās, valodas, dzimumu un visas iespējamās atšķirības, padarot visus līdz nelabumam vienādus.
“Es vairs neticu identitātei, man šķiet, ka mums pret to ir jācīnās. Identitāte ir toksiska,” tā laikraksta “KD” 1. novembra numurā saka 13. Baltijas triennāles mākslinieciskais vadītājs Vensāns Onorē. Es jūtos apjukusi, pārlasu sarunu ar viņu vēlreiz un meklēju vārda “identitāte” nozīmi Terminu un svešvārdu skaidrojošajā vārdnīcā.
Pie zināmas skaidrības tieku un nodomāju, iespējams, V. Onorē vadās pēc kādas citas vārdnīcas.
Identitāte ir relatīvi nemainīgs garīgais veselums, un tai ir nozīme sevis veidošanā un saglabāšanā. Tas ir īpatnību kopums, pēc kura indivīdu atzīst un atpazīst kā kādas grupas pārstāvi. Tātad identitāte mūs gan dara atšķirīgus, gan arī pasargā. Cīnoties pret to, mēs cīnītos paši pret sevi. V. Onorē triennālē ir meklējis Baltijas valstu atšķirīgo, nevis kopīgo. Bet kas tad mūs atšķir, ja ne identitāte? Tā nav akmenī iecirsta, identitāte ir dzīva un elpojoša, tāpēc skaidrojama un atgādināma katrai nākamajai paaudzei no jauna.
Par identitāti mēs katru mīļu brīdi nedomājam, tā par sevi atgādina tādos laika griežu visaugstākajos punktos kā valsts un Dziesmu svētki un citi Latvijas vēstures zīmīgie notikumi. Tie pārbauda mūsu piederību. Ikdienā identitāte darbojas līdzīgi kā auto navigators. Dzīvē kāds bez vārdiem mums saka priekšā, kad un kur griezties pa labi, kur pa kreisi.
Nav noslēpums, kaut gan par to runāt skaitās politnekorekti, – globalizācija visā pasaulē identitātēm brauc pāri kā asfalta rullis, nojaucot nacionālās, valodas, dzimumu un visas iespējamās atšķirības, padarot visus līdz nelabumam vienādus. Bez identitātes mēs esam parasts loga stikls, identitāte mūs slīpē par kristāliem. Atšķirīgais un kopīgais gan indivīdam, gan cilvēcei ir kā labā un kreisā roka.
Identitāte mums ikvienam ļauj turpināties un augt arī kā tautai, taču tā kļūst toksiska, tiklīdz to sāk vicināt kā kaujas cirvi vai lietot kā Trojas zirgu, kas politizētajā Latvijā diemžēl nemitīgi tiek darīts. Cīnoties pret tumsu nevis sevī, bet citos, mēs apgaismotāki nekļūstam. Par laimi, mums visiem ir kur un no kā augt, jo zeme ir bagātīgi mēslota ar kļūdām.
Latvijas vēsture un tie mūsu priekšgājēju izcīnītie ieguvumi, kas mums šodien pieder, aicina domāt, runāt un darīt. Šajā ziņā ārkārtīgi rosinoša man šķita pēc valsts svētkiem, 20. novembrī, LTV1 notikusī aktuālā diskusija ar vienu no atmodas līderiem teologu Juri Rubeni. Lai pasaule mainītos, vispirms ir kaut kas radikāli jāmaina katram pašam sevī.
