Vai Henkuzena iecelšana ZVA amatā bijusi tiesiska: sešus gadus nevienam netraucēja, kāpēc valdība tagad pēkšņi pamodās? 9
Māra Libeka, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Valsts kanceleja (VK) pēc valdības dotā uzdevuma vērtēs, vai 2015. gadā Svena Henkuzena iecelšana Zāļu valsts aģentūras (ZVA) direktora amatā bijusi tiesiska. Ministriem pagājušajā nedēļā esot radušās aizdomas par to, vai pieticis ar toreizējā veselības ministra Gunta Belēviča lēmumu iecelt Henkuzenu ZVA direktora amatā uz pieciem gadiem un pēc tam ar veselības ministres Ilzes Viņķeles rīkojumu pagarināt direktora pilnvaru laiku vēl uz pieciem gadiem vai tomēr bijis nepieciešams arī Ministru kabineta lēmums.
Kāpēc pēkšņi pamodās?
Kāpēc pēkšņi šis ir tik fundamentāls jautājums? Gandrīz sešus gadus nevienam netraucēja Henkuzena atrašanās ZVA direktora amatā, un te pēkšņi radušās bažas, vai viņš iecelts likumīgi.
“Ja Henkuzens tik ilgi bijis vadošā amatā, tad teikt, ka kaut kas varētu būt prettiesiski, pat ja tas ir bijis, tam vairs nav nozīmes. Proti, ar visām tām darbībām, ko ZVA direktors sešu gadu garumā ir izdarījis, ir akceptēts viņa kā iestādes vadītāja statuss un nav vairs lielas jēgas pētīt ar atpakaļejošu datumu, ir vai nav Henkuzena kandidatūra apstiprināta Ministru kabinetā.
Pat ja tas savulaik nav noticis, tad pie vainas ir ne jau aģentūras direktors, bet gan ministrija, kas uzrauga amatpersonu iecelšanas procesu. Aģentūras direktors no tā nekādā veidā nedrīkst ciest, visdrīzāk tā ir ministrijas problēma. Pat ne ministra problēma, jo viņam nav jāpārzina visas juridiskās nianses,” uzskata valsts pārvaldes ilggadējs jurists, patlaban Rīgas domes priekšsēdētāja padomnieks juridiskajos jautājumos Māris Knoks.
Veselības ministrijas juristi nevēlējās komentēt šo situāciju, kamēr Valsts kanceleja nav pabeigusi izmeklēt šo gadījumu. Arī VK juristi runāšot tikai tad, kad izvērtējuma rezultāti būšot nodoti Ministru kabinetam. VK preses sekretārs Reinis Grāvītis, atbildot uz jautājumu, vai aizdomu ēna pār ierēdni netiek mesta dēļ pretrunām valdības apstiprinātajos un Saeimas pieņemtajos atsevišķos likumos, norādīja, ka mēneša laikā tikšot izvērtēts arī tiesiskais regulējums.
Likumi, kas jauc prātu
Zāļu valsts aģentūrā noskaidroju, ka aģentūras juristi neuzskata Henkuzena iecelšanu amatā par prettiesisku, jo ir ņemts vērā Publisko aģentūru likums, kurš noteic, ka ministrs drīkst iecelt un atcelt no amata pārraudzības iestādes vadītāju, un aģentūra ir Veselības ministrijas pārraudzības iestāde.
Savukārt veselības ministrs Daniels Pavļuts ar preses sekretāres Lāsmas Binderes starpniecību skaidroja, ka pārraudzībā esošas iestādes vadītāju tomēr apstiprina Ministru kabinets, jo tas esot saskaņā ar Valsts civildienesta likumu.
Publisko aģentūru likums neattiecas, piemēram, ne uz vienu Labklājības ministrijas (LM) institūciju, jo tās ir tiešās valsts pārvaldes iestādes, kas atrodas ministrijas padotībā, un padotības forma ir pārraudzība, norādīja LM valsts sekretārs Ingus Alliks. “Līdz ar to gan Nodarbinātības valsts aģentūras, gan Valsts sociālās apdrošināšanas aģentūras direktora kandidatūru saskaņā ar Valsts civildienesta likumu apstiprina valdība un ieceļ ministrs,” sacīja Alliks.
Tātad gan vienā, gan otrā likumā dominē pārraudzības iestādes, taču vienā gadījumā nav jādodas uz Ministru kabinetu, bet otrā – tas ir jādara. Vēl lielāku neskaidrību vieš Publisko aģentūru likumā norādītais, ka atsevišķos gadījumos valsts aģentūras darbībai var noteikt pakļautības formu. Tātad arī šādos gadījumos, apstiprinot amatā direktoru, pietiktu tikai ar ministra akceptu.
Piemēram, Nodrošinājuma valsts aģentūras direktoru drīkst iecelt iekšlietu ministrs, savukārt Latvijas Investīciju un attīstības aģentūras direktoru ieceļ ekonomikas ministrs, un abos gadījumos valdības akcepts nav nepieciešams. Savukārt visos citos ministrijām pakļauto iestāžu gadījumos to vadītājus drīkst iecelt amatā tikai tad, ja konkrēto kandidatūru ir apstiprinājusi valdība.
Nav gan saprotams, kāpēc Valsts kancelejai ir vajadzīgs tik ilgs laiks – vesels mēnesis, lai izvērtētu tiesisko regulējumu, kuru nepilnības, visticamāk, nav pamanītas gadiem.
Strādājis ļoti labi, bet sodīt vajag
Nesen VM publicēja Henkuzena disciplinārlietas izmeklēšanas komisijas atzinumu. Komisija skaidroja, vai ZVA direktors ir vainojams, ka Latvija iepirka vien 100 tūkstošus “Pfizer/BioNTech” vakcīnu papilddevas no vairāk nekā 400 tūkstošiem vakcīnu, kas Latvijai pienāktos.
Komisija, kuru vadīja Tieslietu ministrijas Juridiskā departamenta direktora vietnieks Aleksejs Remesovs, gan konstatēja, ka, pirmkārt, Henkuzenam nebija dots skaidrs uzdevums uz MK sēdi sagatavot informāciju par pieteikšanos uz iepriekš pieminēto vakcīnu papilddevām un viņš šādu informāciju arī nav gatavojis, kā arī neesot informācijas, ka MK plānojot par to lemt.
Otrkārt, nevarot viennozīmīgi apgalvot, ka tas, ka valdība nav pieteikusies visam “Pfizer/BioNTech” vakcīnu papilddevu skaitam, ir tikai Henkuzena rīcības sekas, sniedzot neprecīzu informāciju MK sēdē par pieejamo vakcīnu papilddevu skaitu.
Proti, informācija par papilddevu skaitu bijusi vairāku VM amatpersonu rīcībā, un šīm amatpersonām pirms MK sēdes un pēc tās bija iespēja gan informēt par to veselības ministri, gan lūgt Henkuzenu papildināt sagatavoto prezentāciju ar attiecīgu informāciju. Arī MK bijusi iespēja sēdes laikā un pēc tās lūgt precizēt informāciju par precīzu vakcīnas papilddevu skaitu.
Komisija uzskata, ka Henkuzena atbrīvošana no amata nebūtu samērīga, vēl jo vairāk tādēļ, ka VM viņa darbu kopš 2015. gada ir novērtējusi ar “ļoti labi”. Tomēr komisija tik un tā rosināja ZVA direktoram piemērot disciplinārsodu – pazemināt viņu amatā uz vienu gadu.
Savukārt veselības ministrs Daniels Pavļuts pagājušonedēļ ar valdības akceptu izlēma piemērot vēl bargāku sodu – pazeminājumu amatā uz trim gadiem un aizrotēt ZVA direktoru uz Veselības inspekciju par direktores vietnieku.
Faktiski tas ir netiešs atbrīvojums no amata, jo Henkuzens pēc trim gadiem nenāks atpakaļ uz iestādi, no kuras viņš ir atlaists, kaut juridiski tas tiek dēvēts par pazeminājumu amatā. Bijušais ZVA direktors nolēmis sniegt prasību tiesā, lai apstrīdētu ministra rīkojumu.
