Vai Halovīns iznīcinās Mirušo dienu? 3
Mirušo diena – visīsākajā apzīmējumā saukta vienkārši par los Muertos – pilnīgi noteikti ir Meksikas zināmākie svētki un noteikti arī paši populārākie un masveidīgākie. Viena lieta ir bēres, kurās meksikāņi ir apmēram tādi paši kā visi citi cilvēki plašajā pasaulē, varbūt tikai nedaudz emocionālāki un skaļāki, bet pavisam cita – Visu mirušo diena, kurā cilvēki izliek visu savu radošo enerģiju un kuras krāšņo un skaļo svinību priekšā nobāl arī latviešu kapusvētku tradicionālās izpausmes.
Taču ir vēl arī Halovīns, kas visvisādos brutālos veidos ielaužas Visu mirušo dienas svinībās, pasākumos, suvenīros – itin visā.
Ir ļaudis, kuri ir pārliecināti, ka globalizētais Halovīns Meksikā vienkārši iznīcinās nabaga autentisko Mirušo dienu un ka šo divu svētku liktenis ir simptomātisks nevienlīdzīgajām varas attiecībām starp divām valstīm – Meksiku un ASV.
Drauds nacionālajām tradīcijām
Ne mazums nopietnu pētnieku un mazāk nopietnu politiķu Halovīnu uzskata par draudu nacionālajām tradīcijām un identitātei, lai kas tā arī būtu. Gudri cilvēki gudrās grāmatās raksta, piemēram, šādi: “Halovīna iebrukums Meksikas nacionālajā teritorijā un Halovīna simbolu iekļaušana Mirušo dienas svinībās ir kļuvuši par sadursmes punktiem nācijas būvētājiem, kuri cenšas saglabāt unikālo Meksikas nacionālo identitāti.”
Un tiešām – jo tuvāk kādam Meksikas reģionam Savienotās Valstis, jo lielāka ir Halovīna ietekme.
Ziemeļu štatos vēl pirms dažiem desmitiem gadu Mirušo diena vispār lāgā netika atzīmēta, atšķirībā no Halovīna, un tagad tur katoļu baznīcas funkcionāri mēģina kavēt Halovīna svinēšanu, lai tā netraucētu los Muertos attīstībai.
Oficiālās katoļu baznīcas attieksme pret Mirušo dienas svinībām un to sastāvdaļām gan ir, maigi izsakoties, neviennozīmīga un pretrunīga, jo vairāk tāpēc, ka Meksikas “neformālā svētā” – Santa Muerte jeb Svētā nāve – gluži loģiski ir kļuvusi par el Día de los Muertos neoficiālo aizbildni un galveno tēlu. Šajās dienās šī skeleta veidolā attēlotā svētā iznāk no saviem altāriem un svētvietām un tiek nēsāta gājienu galvgalī, dziesmu un deju pavadīta.
Un tie vēl ir tikai ziediņi. Katoļu baznīca lieliski saprot, ka Visu mirušo dienā Meksikā notiek viss kas tāds, kam ar katolicismu nav nekā īpaši kopēja, – no mirušo garu barošanas līdz ne visai katoliciskiem masu pasākumiem. Taču jāsamierinās ar to, kas ir, – neko darīt. Cilvēki Visu mirušo dienā nāk uz oficiālajām reliģiskajām misēm, un arī tas mūsu divdesmit pirmajā gadsimtā nemaz nav slikti.
Mironīgās svinības vienā putrā
Tā nu, kad šīs autentiski meksikāniskās svinības jāaizstāv no importētā Halovīna briesmām, oficiālā baznīca Mirušo dienu aizstāv ar visiem svētajiem zobiem un nagiem. Oahakas pilsētā, kas ir viena no slavenākajām autentisko los Muertos svinību vietām visā Meksikā, skaistākā Mirušo dienas altāra konkursa nolikumā ir pat speciāls punkts: altāri, kuros būs elementi, kas ir sveši mūsu tradīcijai, automātiski tiks diskvalificēti.
Pilsētas laikraksts pirms jau krietni padaudziem gadiem citēja septiņgadīgu zēnu: “Es nezinu, ko darīt. Baznīcā viņi man saka, ka tas nav labi – piedalīties Halovīnā, jo tur iesaistīti ļaunie gari un tāpēc veikali tirgo raganu un vampīru kostīmus valkāšanai ielās. Bet sliktā lieta ir tā, ka maniem draugiem jau ir šādi kostīmi, un es vēlos viņiem piebiedroties, bet negribu darīt neko grēcīgu…”
Nevarētu gan teikt, ka pirmssvētku nedēļā, kad veikalos, tirgos un uz ielām grūti atrast kādu produktu vai preci bez mironīgas simbolikas, kādā no maģiskajām pilsētām būtu sastapis daudzus gados jaunus meksikāņus, kurus mocītu līdzīgas reliģiskās sirdsapziņas raizes.
Viņi domā nevis par nacionālo identitāti, bet par izklaides un gardu uzkodu iespējām.
Halovīna klasiska svinēšana drīzāk ir vidusslāņa iezīme, jo tērpiem un citam inventāram vajag pietiekami lielu naudu, toties daudziem trūcīgāku ģimeņu bērniem tā ir unikāla iespēja tikt pie kāda salduma – un kāda nozīme, ko šie svētki simbolizē?
Ne tikai daudziem bērniem un jauniešiem, bet arī pieaugušajiem visas šīs mironīgās svinības ir sajukušas vienā putrā – un galu galā kāpēc gan ne? Tēma, ja tā varētu izteikties, taču ir viena un tā pati, un arī svinību laiks ir viens un tas pats – kā oktobra otrajā pusē sākas, tā novembra pirmajās dienās beidzas. Vienas tradīcijas, otras – kāda starpība, visas labi iet kopā, un jautrība ir tikai lielāka.
Ķirbji ik uz soļa
Tipiska amatnieka reakcija ir – man saka, lai es izgatavoju tikai to, kas ir meksikānisks, bet es izgatavoju arī ķirbjus, ja varu tos pārdot, un raganas arī! Taču galvaskausus joprojām pērk vislabāk! Rezultātā veikali un tirgus stendi jau kopš oktobra vidus ir pilni gan ar Halovīna, gan ar Mirušo dienas mantiņām.
Ķirbji ar acu caurumiem redzami ik uz soļa, un bērni dodas uz skolu un pārnāk no tās, ietērpti kā vampīri, citplanētieši, vilkači un visādi citādi briesmoņi. (Starp citu, interesanti, ka pārsvarā Meksikā ir cieņā tikai piecu sešu veidu Halovīna kostīmi: raganas, skeleti, vampīri, spoki, citplanētieši un velni. Punkts. Kaut kas cits oriģinālāks ir vai ar uguni jāmeklē. Ak jā, un visā Meksikā tikai un vienīgi vīrieši ietērpjas skeletu vai velnu tērpos, sievietes neko tādu neatļaujas nekad.)
Kas gan tur īpašs, ja Halovīna mantiņas tiek milzu apjomos pārdotas Mirušo dienas svinību tirdziņos un citās tirdzniecības vietās?
Galu galā Halovīns un los Muertos ir, tā sacīt, divi zābaki no viena pāra. Par ko tad, interesanti, vispār ir runa Halovīnā, ja ne par mirušo dvēselēm, kas šajā dienā klīst pa pasauli, un ja ne par apkārt klīstošo maskoto ļaužu – kuri šīs dvēseles simbolizē – paēdināšanu un padzirdināšanu?
Vardarbīga nāve – tas ir ļoti slikti
Jā, ir savas nianses: Halovīnā dvēseles pieņem spoku formu, bet Mirušo dienā tās nav saskatāmas, taču ir labi sajūtamas. Arī Mirušo naktī jauni cilvēki staigā pa mājām un prasa ēst un dzert. Halovīna trick or treat (“Saldumus vai izjokošu!”) ir lieliski sajaucies kopā ar vietējo teruscan tradīciju, kad bērni joņo pa pilsētu un čiepj kukurūzas vālītes, ķirbīšus un citu lauksaimniecības produkciju no māju jumtiem, lai visu guvumu stieptu uz vietējās komūnas centru, kur tiek gatavota kopējā maltīte.
Turklāt ļaudis, kas ir īsteni apsēsti ar nacionālo identitāti un kultūras mantojumu, vienmēr var atcerēties, ka vietējiem indiāņiem navatliem, kuri tiek uzskatīti par kādreizējo acteku pēctečiem, Halovīna datums – 31. oktobris – ir el Día de los Accidentados vai el Día de los Matados – Nejaušā nāvē mirušo diena un Nogalināto diena.
Savukārt šī autentiski atzīmējamā diena jau ir saistīta ar tīri pagānisku pasaules uzskatu – liktenis viņpasaulē vairāk ir atkarīgs nevis no tā, kā dzīves laikā esi uzvedies, bet no tā, kādā nāvē esi miris.
Vardarbīga nāve – tas ir ļoti, ļoti slikti un Meksikā gadās ļoti, ļoti bieži.
Halovīns gan it kā galvenokārt ir bērnu svētki, kamēr Mirušo nakts daudz vairāk ir svinības pieaugušajiem, taču arī tas pamazām mainās. Mēs, meksikāņi, esam muy fiestieros, ļoti aizrautīgi svinētāji – šo apgalvojumu es dzirdu ik uz stūra. Mums patīk itin viss, kas padara svinības krāšņākas un jautrākas! Ja tās ir Halovīna maskas un sveces, un visa pārējā atribūtika – kāpēc ne?…
