Dievu ēdiens un citi seni padomi ilga mūža kārotājiem 1
DIEVIŠĶAIS NEKTĀRS
Pasaules tautu mītos, teikās un leģendās aprakstīts kāds mistiskas izcelsmes eliksīrs, kas spēj atgriezt jaunību un padarīt nemirstīgu. Dažviet tas dēvēts par “dievu ēdienu”. Senās Indijas dievi mielojās ar amritu, sengrieķu panteona dievu ēdiens bija ambrozijs, Senās Ēģiptes dievi veldzējās ar nemirstības ūdeni, irāņu dievības dzēra noslēpumaina auga haoma sulu. Senajā indiešu eposā “Mahābhārata” vēstīts par kāda auga sulu, kas spēj pagarināt cilvēka mūžu līdz pat 10 tūkstošiem gadu. Taču vieta, kur atrast šo brīnumaino augu, nav minēta. Sengrieķu avoti tāpat vēsta par kāda dzīvības koka augli, kas spēj atdot cilvēkam jaunību.
Atminēt mūžīgās dzīves noslēpumu un iemantot nemirstību vēlējās daudzi, taču, kā liecina vēsture, nevienam tas nav izdevies. Daži vēstures pētnieki apgalvo, ka savā laikā leģendārā Ēģiptes valdniece Kleopatra it kā iedzērusi dzērienu, kas spēj dāvāt mūžīgo jaunību un nemirstību. Citi avoti apgalvo, ka viņas skaistuma un ilgās jaunības noslēpums bijis daudz vienkāršāks – viņai patika peldēties pienā. Taču, tā kā pēc neilga laika viņa izdarīja pašnāvību, pieliekot pie krūtīm indīgu čūsku un ļaujot tai iedzelt, nav iespējams spriest par viņas receptes ilglaicīgiem rezultātiem.
Pavisam neveiksmīgi eksperimenti šajā jomā izvērtās ķīniešu imperatoram Sjuaņam Czunam (8. gadsimts), kurš arī licis savam galma dziedniekam un alķīmiķim pagatavot nemirstības dzērienu. Preparāts gatavots veselu gadu, taču jau mēnesi pēc nemirstības dzēriena iedzeršanas imperators nomira.
Leģendārais Hipokrats uzskatīja, ka nav jālieto nekādi slepeni nektāri, bet jādara kas cits: “nolietojies” vīrietis var iedarbināt organisma atjaunošanās mehānisma procesus, pastāvīgi uzturot seksuālus kontaktus ar jaunām meitenēm. Šīs metodes praktizētājs bijis slavenais jūdu valdnieks Dāvids, kuram tādā veidā esot izdevies pagarināt savu jaunību.
Leģendārais pasaules iekarotājs imperators Čingishans, jūtot, ka spēki viņu pamet un vecums vairs nav aiz kalniem, sapulcinājis no visām savām zemēm burvjus, dziedniekus, magus, kuri apgalvoja, ka viņiem esot zināms jaunības un nemirstības eliksīrs. Čingishans, atšķirībā no Sjuaņa Czuna, rīkojās daudz gudrāk. Vispirms lika katram dziedniekam pašam iedzert savu dziru, bet pēc tam lika viņiem visiem nocirst galvu. Viņa doma bija šāda: ja nocirstā galva, pielikta atpakaļ pie rumpja, nepieaugs, tad burvis ir šarlatāns. Tad viņš aicināja uz eksperimentu nākamo kandidātu.
Kas zina, cik ilgi vēl turpinātos Čingishana izprieca, ja viņu reiz neuzrunātu kāds vecs vīrs, kurš viņam sacīja: “Diženais han, esmu nodzīvojis šajā pasaulē daudzus gadus un jau sen esmu zaudējis savu gadu skaitu. Esmu izlasījis daudz senu gudrības grāmatu un zinu daudz sakrālu noslēpumu. Taču nemirstības eliksīra nav, tu nodarbojies ar bezjēdzīgām lietām un velti tērē tev atvēlētās dienas. Mirstīgā ķermeņa nemirstība neeksistē. Nemirstīgi ir tikai nomirušā cilvēka darbi un viņa gars.” Ieklausījies sirmgalvja vārdos, Čingishans drīzumā paziņoja par gatavošanos jaunam karagājienam, lai iekarotu visu pasauli. Atbilstoši leģendai Čingishans gāja bojā iekarojuma laikā 1227. gadā, bet viņa slava, vārds un darbi dzīvi vēl šobaltdien.
Kristofora Kolumba atklājumu laikā daudzi entuziasti uzskatīja, ka jaunatklātajās zemēs atrodami teiksmainie mūžīgās dzīves avoti. Rezultātā atklāja daudzas jaunas zemes, taču nemirstības avotu tā arī nevienam neizdevās atrast.
