Kārlis Streips: Kad pienācis laiks izvēlēties – vai gribam būt cilvēki, vai gribam būt cūkas? 46
Pagājušajā piektdienā ASV prezidents Džo Baidens atklāja virtuālu samitu ar pasaules līderiem, lai apspriestu ļoti nopietnu jautājumu – klimata maiņu.
Pirmajā samita sesijā piedalījās prezidents, viceprezidente Kamala Harisa, ārlietu ministrs Antonijs Blinkens, prezidenta īpašais vēstnieks klimata maiņas jautājumos Džons Kerijs, Apvienoto Nāciju Organizācijas ģenerālsekretārs Antonio Guterezs, Eiropas Komisijas prezidente Urzula fon der Leiena, Saūda Arābijas karalis, kā arī vairāki desmiti premjerministru un prezidentu no visas pasaules.
Viens dalībnieks bija Krievijas prezidents Vladimirs Putins, kurš, kā zināms, patlaban pasaulē skaitās ievērojams parija sakarā ar to, kā viņa režīms ir izturējies pret opozicionāru Alekseju Navaļniju, kā arī ar faktu, ka pēdējā laikā režīms ir draudoši aizvedis milzīgu karavīru un tehnikas skaitu pie Ukrainas robežām.
Tiesa, dienā, kad rakstīju šo komentāru, no rīta internetā bija atrodamas ziņas, ka režīms beidzot bija ļāvis Navaļniju aplūkot īstiem, nevis režīma ārstiem, kā arī, ka Krievijas aizsardzības ministrija bija paziņojusi, ka “mācību process,” kura ietvaros notika akumulācija pie Ukrainas robežām, bija pabeigts, un tāpēc zaldāti tagad varēs doties mājup.
Grūti spriest, vai šo lēmumu pamatā bija bailes par vēl lielākām masu demonstrācijām kaimiņvalsts ielās, ja Aleksejs Navaļnijs mirs, vai arī par iespēju, ka Rietumu pasaule būs gatava vēl vairāk pastiprināt sankcijas pret Krieviju un tā režīmu.
Klimata maiņas samitā Putins neko dižu nesolīja. Krievija patlaban ir pasaules ceturtajā vietā, ja runa ir par siltumnīcas efekta piesārņojumu.
Krievijas prezidents solīja, ka tuvākajā laikā valsts sāks samazināt neto emisiju akumulāciju, taču piebilstot, ka tas būs process, kurš turpināsies līdz 2050. gadam.
Nekas Krievijas prezidentam nebija savukārt sakāms par Ziemeļu straumes dabasgāzes vadu, pret kuru iebilst vides aizsardzības aktīvisti un ne tikai.
Lielāka gatavība sadarboties klimata maiņas remdināšanā bija redzama starp Ameriku un Ķīnu. Tās arī ir divas valstis, kurām daudzos jautājumos ir pietiekami nozīmīgas domstarpības, taču Ķīnas prezidents Šī Dzjiņpins solīja ievērojami samazināt ogļu kā ļoti netīra energoresursa izmantošanu.
Nākamajos piecos gados, prezidents teica, Ķīna strikti ierobežos ogļu izmantošanas pieaugumu, un tad nākamajā piecgadē sāks to samazināt. Šī solīja neto oglekļa emisijas samazināt līdz nullei līdz 2060. gadam.
Tiesa, Ķīnas prezidents arī mazliet pabikstīja samita namatēvu ar atzinumu, kad tieši rietumu industriālajām valstīm esot lielāks un vēsturisks pienākums rīkoties ātrāk emisiju samazināšanas kontekstā.
Taču Šī arī pasniedza virtuālu roku ar vārdiem “Ķīna ir gatava sadarboties ar starptautisko kopienu, tajā skaitā ar Amerikas Savienotajām Valstīm, lai risinātu klimata jautājumus.”
Amerika patlaban ir pasaules lielākais emisiju avots, un ārpus samita jaunais valsts prezidents ir nācis ar ļoti grandioziem plāniem attiecībā uz klimata maiņu.
Tie ir plāni, kurus laikraksts The New York Times nesen aprakstīja ar vārdiem “daudz ambīciju un maz kā specifiska.” Džo Baidens sola valsts siltumnīcas gāzu emisijas samazināt par vismaz 50 procentiem līdz šīs dekādes beigām, līdz 2030. gadam.
Minētais laikraksts aprēķināja, ka tas nozīmē, ka tajā laikā būs jānodrošina, ka vismaz puse spēkratu ir elektriski, nevis ar degvielu dzenami. Būs jāatsakās no gandrīz visām ar oglēm darbinātām spēkstacijām.
Būs jāpaplašina apmežotība, un būs jāčetrkāršo vēja turbīnu un solārās enerģijas paneļu skaits.
Lielā mērā šie plāni ir iekļauti milzīgā infrastruktūras attīstības piedāvājumā, kādu prezidents ir licis priekšā. Administrācija ir nākusi ar apgalvojumu, ka jēdzienā “infrastruktūra” ir iekļaujami ne tikai tradicionālie elementi – ceļi, dzelzceļi, ostas u.tml., bet arī citi elementi, tajā skaitā valsts energoresursu transformācija atjaunojamo resursu virzienā.
Sarunas par šo plānu Kongresā būs bargas, jo sākotnējais piedāvājums no administrācijas ir izdot 1,9 triljonus dolāru. Republikāņi jau ir piedāvājuši priekšlikumu par apmēram divas trešdaļas mazākiem izdevumiem, un viņi ir kategoriski noraidījuši domu, ka plānu varētu lielā mērā finansēt ar nodokļu palielināšanu.
Ir iespējams, ka Demokrāti varēs plānu pieņemt tikai ar savām balsīm, jo Kongresa apakšpalātā viņiem ir piecu, bet Senātā – vienas balss vairākums.
Tādā gadījumā gaidot nākamā gadā vēlēšanas būs interesanti redzēt, vai vēlētājus vairāk ietekmēs pirmie infrastruktūras uzlabojumi, kādus plāns piedāvās, vai ari republikāņu apgalvojumi, ka izdevumu līmenis ir vienkārši pārmērīgs un nepieņemams.
Eiropas Savienība minētājā samitā ieradās pati ar saviem plāniem un mērķiem. Pāris dienas pirms samita attiecīgie ministri pēc 14 stundu sarunām un piecos naktī piekrita plānam, līdz 2030. gadam samazināt siltumnīcas gāzu emisijas par vismaz 55 procentiem salīdzinot ar līmeni, kāds bija 1990. gadā.
Latvija šajā ziņā ir paraugbērns. 2017. gadā, kad bija pēdējie pieejamie dati, mūsu valsts bija atbildīga par tikai 0,02% siltumnīcas gāzu emisijām pasaulē. Mums ir plaši meži, kā arī spēkstacijas uz Daugavas (kā arī uz mazākām upēm, sakarā ar ko jau gadiem sen politikā šķēpi lauzti par obligāto iepirkuma komponenti).
Neesam īpaši liela daļa no klimata maiņas problēmas iemesliem. Taču arī Latvija ir spiesta sadzīvot ar klimata maiņas apstākļiem.
Aizgājušajās brīvdienās, 24. un 25. aprīlī, mūsu valstī bija auksti. Neierasti auksti aprīļa pēdējā dekādē. Taču pagājušais gads mūsu valstī bija vidēji siltākais gads kopš sākti novērojumi.
Vidējā gaisa temperatūra 2020. gadā bija 8,8 grādi, kad bija 2,4 grādi virs normas un par 0,6 grādiem augstāk nekā 2019. gadā, kad arī bija uzstādīts jauns siltuma rekords.
Rīgā vidējā gaisa temperatūra pērn bija 9,8 grādi, un tas arī galvaspilsētā bija siltākais gads novērojumu vēsturē.
394 reizes minētajā gadā laboti maksimālās gaisa temperatūras rekordi Latvijā, vien 14 reizes minimālās temperatūras rekordi. Un pirmoreiz vismaz 60 gadu laikā 2019./2020. g. ziemā daudzviet valstī nemaz neveidojās sniega sega.
Citur bija krietni trakāk. Daudzviet Āfrikā un Āzijā pērn bija neierasti daudz lietus un tāpēc plaši plūdi. Dienvidamerikā tajā pašā laikā bija nenormāls sausuma periods, kurš Brazīlijā vien lauksaimniecības sektoram radīja gandrīz trīs miljardus dolāru zaudējumos.
Sibīrijas arktiskajā teritorijā pērn vidējā gada temperatūra bija vairāk nekā trīs grādus virs vidējās. Verkhojanskas ciematā, kurš atrodas virs polārā loka, vienudien gaisa temperatūra bija +38 grādi.
Nav pārsteiguma, ka tāpēc Sibīrijā pērn arīdzan plosījās plaši meža ugunsgrēki. Milzīgs karstums bija Austrālijā, kur uzstādīts jauns rekords +48,9 grādi. Jeruzalemē +42,7. Kuveitā +52,1.
Pasaulē plosījās lielāks skaits spēcīgāku viesuļvētru – orkāni Atlantijas, bet taifūni Klusajā okeānā. Dabas māte trakoja, Dabas māte ālējās.
Vizuālais simbols klimata maiņai lielā mērā pasaulē bijis saistāms ar abiem pasaules poliem un ar faktu, ka tur kādreiz mūžīgais ledus ir sācis kust arvien ātrāk un ātrāk.
Internetā var atrast attēlus, kuros redzams uz maza ledus gabala sēdošs leduslācis ar sejas izteiksmi “ko tālāk?” Lūzt un brūk ziemeļu un dienvidu lielie ledāji. Zinātnieki var pateikt, par cik pacelsies jūras līmenis, ja izkusīs tik un tik daudz ledus un par cik, ja izkusīs vēl vairāk ledus.
Cilvēki kopš pašiem pirmsākumiem savu dzīvi ir veidojuši pie ūdeņiem. Klusajā okeānā ir salas, kuras, kopš pasaulē sāka paaugstināties gaisa temperatūras, ir pazudušas zem viļņiem, citām draud tas pats liktenis.
Un vismaz mazliet būtu jāraizējas pilnīgi visiem cilvēkiem, kuri dzīvo pie pasaules jūru krastiem.
Mums katram var būt grūti saprast savu lomu šajos procesos. Es personīgi sevi uzskatu par visnotaļ zaļu cilvēku tāpēc, ka man jau vairāk nekā 20 gadus nav piederējis automobilis.
Es Rīgā pārvietojos uz velosipēda, sabiedriskajā transportā vai kājām ejot. Arī zinu, ka klimata maiņas kontekstā, visticamāk, nekas drastisks nenotiks līdz brīdim, kad man pienāks laiks aiziet no šīs dzīves.
Taču klimata maiņas viens no galvenajiem iemesliem ir bijis piesārņojums, kurš masīvus apjomus uzņēma kopā ar industriālā laikmeta sākumu.
Ja valstis tagad var rīkoties, lai to samazinātu, tad tas būs labi nākotnes paaudzēm. Šī ir joma, kurā der padomāt arī par tām.
Un attiecībā uz vidi vēl viena lieta. Brīvdienās arīdzan bija kārtējā Lielā talka.
Es talkoju ļoti individuāli, sava dzīvokļa virtuvi iztīrīju. Bet mani vienmēr ir mulsinājis fakts, ka katru gadu talkas organizētāji laimīgi stāsta, ka šogad viņiem izdevies no meža iznest, lūk, tik un tik daudz vairāk tonnu atkritumu, nekā iepriekšējā gadā.
Es to par nekādu dižu sasniegumu neuzskatu, jo man interesantāks ir jautājums par to, kā tā draza vispār mežā nonāca. Gadu gaitā tur atrasti zili, zaļi brīnumi, tajā skaitā sadzīves tehnika un viss pārējais.
Nevaru saprast, kas ir galvā cilvēkam, kurš, ja ir saplīsis televizors, nolemj, ka pareizais variants ir to vest uz mežu un izmest tur. Vēl jo vairāk nesaprotu tos, kuri tāpat rīkojas ar atkritumu maisiem.
Attiecībā uz Lielo talku, katru gadu atceros to, ko pēc pirmās talkas rakstīja publicists Viktors Avotiņš, proti – sakopta sēta nav sēta, kurā ir viesojusies Lielā talka, tā ir sēta, kurā Lielā talka vispār nebija vajadzīga.
Tieši tā, un te nu reiz ir joma, kurā mēs katrs pēc kārtas varam nākt pie pavisam vienkārša lēmuma. Vai gribam būt cilvēki, vai gribam būt cūkas.
Labāk tas pirmais nekā tas otrs. Industrija mūsu pasauli piesārņo pietekami. Nebūsim mēs aktīvi dalībnieki piesārņojuma procesos.
